Padomju gados no L-jas deportēto skaits esot mazāks par šodien no valsts izbraukušo skaitu. Deportācija toreiz bija briesmīga, šausmīga. Deportētie cēla jau sen neesošas valsts it kā labklājību. Bet viņi gribēja, vēlējās atgriezties mājās. Šodien izbraukušie grib atgriezties? Toreiz deportētie atgriezās arī, cēla savu dzīvi saviem spēkiem.

Vārds “deportēts” taču viņus gadiem tikai ierobežoja. Neatkarīgā L-jā deportētājiem ir dažas privilēģijas. Nu un? Tās “sedz”to, ka vienreiz deportētie vecumdienās tiek deportēti otrreiz? Vārds deportācija neatbilst tam, ka vecumā viņi ir vieni, nabagi, jo bērni “sitas kā pliki pa nētrēm”, mazbērni jau sen aizbraukuši? Vienkārša nāve pienāk katram. Tie vienreiz deportētie laikam par ilgu dzīvo. Un tie, kas šeit palikuši bēz bērniem un mazbērniem, arī nav piedzīvojuši pirmo deportāciju dzīvē, jo padomju gados neietilpa tautas ienaidniekos? Vai tik to visu kādam nevajag, kādam, kas “vada tautu”, kādam(iem), kas visu laiku saka – Eiropa mūs nesapratīs, ja darīsim savādāk. Kam vajag, lai Eiropa saprastu?