Raksts

Kas un kā sadala informatīvo telpu?


Datums:
02. decembris, 2003


Foto: AFI

Regulāri uzrodas sazvērestības teorijas, kāpēc krievu un latviešu lasītājs saņem atšķirīgu informāciju. Patiesība ir gana vienkārša - “integrējošu” mediju trūkumam Latvijā ir galvenokārt ekonomiski iemesli. Integrāciju, atšķirībā no krustvārdu mīklām un augstāko aprindu hronikas, nevar pārdot.

Latvijas sabiedrības integrācijas politika pagaidām nav devusi jūtamus rezultātus, un kā viens no galvenajiem iemesliem bieži tiek minēts atšķirīgs informatīvais lauks: krievu lasītājam tiek piedāvāta viena informācija, latviešu – cita. Bez šaubām, masu saziņas līdzekļiem jāuzņemas daļa vainas sabiedrības sašķeltībā. Tomēr aiz masu mediju kritikas nav dzirdami konkrēti priekšlikumi, kā uzlabot situāciju. Raksturīgi, ka pret informatīvo telpu pretenzijas ir gan politiķiem, gan politologiem, gan mediju kritiķiem, gan vienkāršiem lasītājiem. Profesionāļi praktiķi – žurnālisti un redaktori, klusē. Kāpēc?

Tulkojums, hibrīds vai neatkarība?

Man ir darba pieredze divvalodu plašsaziņas līdzekļos. Savulaik dažus gadus nostrādāju krievu “Dienā”, bet pašlaik vadu interneta portāla DELFI krievu redakciju. Visu šo laiku lasītāji, komentētāji, politiķi, mediju eksperti uzdod man vienu un to pašu jautājumu: kāpēc viena laikraksta (portāla) krievu un latviešu versijas ir tik atšķirīgas? Kam ir izdevīgi dalīt Latvijas informatīvo telpu divās praktiski nekomunicējošās daļās? Un kas mums par to maksā?

Jāsāk ar to, ka demokrātiskā valstī miera laikos nav iespējams piespiest žurnālistus izvēlēties vienas un tās pašas prioritātes. To, ko un kā raksta krievu un latviešu prese, vienmēr noteiks dažādu faktoru kopums – sociālais, politiskais un ekonomiskais pasūtījums, priekšstats par auditoriju, žurnālistu kvalifikācija, redaktora pašsajūta, reklāmas daudzums un vēl Dievs zina kas. Tādēļ liksim mierā šodien pastāvošos plašsaziņas līdzekļus un mēģināsim iedomāties, vai ir iespējams radīt divus laikrakstus, krievu un latviešu, kuros notikumi tiktu atspoguļoti vienādā gaismā, nodrošinot lasītājiem vienu informāciju, nevis dalot to pēc tautības? Pusprofesionālus eksperimentus no sērijas “divi vienā” (divas valodas vienā laikrakstā) šeit nepieminēšu – tie nekad nav baudījuši lasītāju uzmanību un vienmēr ātri nomiruši.

Kā top divvalodīgie mediji

Daudzi tikai ar grūtībām var iedomāties laikraksta tapšanas procesu vai elektroniskā medija funkcionēšanu, tāpēc regulāri uzrodas visvisādas sazvērestības teorijas, kas skaidro, kāpēc krievu un latviešu lasītājs (skatītājs) saņem atšķirīgu informāciju. Patiesībā viss ir gana vienkārši. Atstāsim ārpusē auditorijas pieprasījumu, mentalitāti, žurnālistikas tradīcijas utt. Paraudzīsimies no tīri tehnoloģiskās puses.

Tehniski izveidot divvalodīgu masu saziņas līdzekli, kas strādātu vienā informatīvajā telpā, nemaz nav tik grūti. Šim nolūkam vajadzīga vien izdevēja karsta vēlēšanās un zināms daudzums brīvu līdzekļu, ko nebūs žēl zaudēt. Tagadējos Latvijas apstākļos varbūt vēlēšanās kādam arī ir, bet liekas naudas summas ar piecām sešām nullēm gan nav. Komerciāli veiksmīgos divvalodu projektus 13 neatkarības gadu laikā var saskaitīt uz pirkstiem. Tas ir dārgs prieks, un izdevniecību īpašnieki to lieliski saprot. Tādēļ gribētāji riskēt uzrodas ārkārtīgi reti.

Tik un tā – pieņemsim, ka jūs tomēr esat nolēmis izdot divvalodīgu laikrakstu pēc shēmas Diena/Диена. Momentā rodas dilemma: kura redakcija būs vadošā – latviešu vai krievu? Izvēlēties jums nāksies, jo, ja abas redakcijas būs patstāvīgas, tad par katru tēmu rakstīs divi žurnālisti (kas, starp citu, jau ir ekonomiski neizdevīgi), katru tekstu labos divi redaktori, bet laikrakstu slejās tie parādīsies ar dažādiem nosaukumiem. Rezultātā sanāks divi dažādi laikraksti (līdzīgs piemērs – krievu un latviešu portāli DELFI, kuri izmanto vienus un tos pašus informācijas avotus). Organizatorisko bardaku un neizbēgamos konfliktus darba procesā nav vērts pat pieminēt: jums strādās cilvēki, kas ir radoši, ambiciozi, ar raksturu.

Pieņemsim, ka jūs jau esat noteicis vadošo redakciju (parasti Latvijā par tādu kļūst latviešu – lielāka auditorija, arī gandrīz visa sākotnējā informācija ir latviski). Tas nozīmē, ka lielākā daļa rakstu tiks uzrakstīta latviešu valodā un pārtulkoti krieviski. Skaidrs, ka tulkošana prasa laiku, bez tam nenāk par ļaunu iztulkoto tekstu padarīt kaut cik lasāmu. Redaktors var neapzināti sagrozīt jēgu, citādi izvietot intonācijas, un gala rezultātā arī izgriezt kādus 20% teksta. Ko padarīsi, krieviskais tulkojums jebkurā gadījumā ir garāks par latvisko oriģinālu, kaut arī laikraksta lappuses ir viena izmēra.

Taču jūs esat apgājis arī šo zemūdens akmeni – jūsu redaktors ir tik profesionāls, ka nav iemesla viņam pārmest pārāk brīvu apiešanos ar raksta oriģinālu. Šeit sāk iejaukties laika faktors. Katrs preses izdevums noteiktā laikā ir jānodod tipogrāfijā, aizkavēšanās tiek bargi sodīta. Pieņemsim, ka vēlu vakarā, stundu pirms laikraksta nodošanas tipogrāfijā, Einārs Repše demisionē. Kā jūs rīkosieties? Gaidīsiet, kamēr latviešu žurnālists par to uzrakstīs, tad liksiet rakstu pārtulkot, pēc tam pienāks kārta korektūrai un redaktora labojumiem, tad maketētājs ievietos rakstu pirmajā lapā un nosūtīs uz krāsu dalīšanu, un tikai pēc tam jūs to nogādāsiet tipogrāfijā? Ja tā, tad jūs esat nokavējies kā minimums par stundu, izjaucis citu izdevumu iespiešanas grafikus un par to cietis materiālus zaudējumus. Ja nē, tad rīt visos laikrakstos, izņemot jūsējo, būs izlasāma galvenā dienas ziņa. Jūs būsiet zaudētājs cīņā par lasītāju: viņš izvēlēsies operativitāti, nevis hipotētisku “integrētību”.

Pieredze rāda, ka jebkuram tulkotam laikrakstam ir mikroskopiskas izredzes uz panākumiem. Tas ir, laikraksta izdošana citas valodas versijā no malas izskatās ekonomiski izdevīga. Precīzāk, salīdzinoši lēta. Krievu “Dienu” vairāku gadu garumā veidoja komanda redaktora, divu žurnālistu un piecu tulkotāju (neskaitot tehnisko personālu) sastāvā. Tiesa gan, pat atrodoties līdzās tik vareniem resursiem, kādi bija latviešu “Dienai” ( ieskaitot pašiem savu tipogrāfiju), krievu laikraksts lielus tirgus panākumus neguva. Tas nodzīvoja diezgan garu, kaut arī no pārējās krievu preses izolētu mūžu, un beigu beigās tika slēgts. Oficiālais iemesls – laikraksts bija izpildījis savu politisko misiju, kaut gan patiesībā ir skaidri redzams, ka kādam vienkārši apnika velti tērēt naudu.

Kas izdzīvo?

Ir pilnīgi skaidrs, ka “integrējošu” mediju trūkumam Latvijā ir galvenokārt ekonomiski iemesli. Integrāciju atšķirībā no krustvārdu mīklām un augstāko aprindu hronikas nevar pārdot. Un tikai pēc tam nāk viss pārējais: veco žurnālistu inertums un jauno neprofesionalitāte; pazemojošie honorāri, kas neļauj nesteidzīgi izanalizēt problēmu; neprecīzs auditorijas pieprasījuma novērtējums; politiskā angažētība; “džinsa”[1]; iespēja ietaupīt, pārdrukājot rakstus no Krievijas plašsaziņas līdzekļiem (tie ir ne tikai lētāki, bet arī kvalitatīvāki par pašmāju žurnālistu garadarbiem) un vēl daudz, daudz citu iemeslu.

Varbūt es maldos, bet man prātā nāk tikai divi komerciāli veiksmīgi un gan latviešu, gan krievu auditorijas atzīti divvalodu mediji. Tie ir radio SWH/SWH+ un portāls DELFI. Panākumu iemesli varbūt atšķiras, tomēr ir viena acīmredzama līdzība: gan radio, gan portālam ir divas pilnīgi autonomas redakcijas, kuras veiksmīgi atbalsta kopīgas reklāmas nodaļas. Pie tam ne SWH, ne DELFI apzināti nav adaptējuši savu brendu citvalodu auditorijai (pretējs un neveiksmīgs piemērs ir Vakara Ziņas/Вечерняя Рига, Диена/Новый День).

Interesanti, ka krievu DELFI sākotnēji pozicionējās kā vienīgais medijs, kas spēj apvienot krievu un latviešu informatīvās telpas, tādējādi veicinot sabiedrības integrāciju. Priekšnoteikumi (interaktīvā vide) šim nolūkam bija, tomēr reāli shēma nedarbojās. Tāda nu ir komunikācijas specifika Internetā: anonimitātes ilūzija nereti provocē cilvēkus uz neētisku uzvedību. Kompleksi un aizvainojumi ņem virsroku pār veselo saprātu, un rezultātā šajā strīdā nedzimst patiesība.

Ir jauki pasapņot par ideālu presi, TV kanāliem, radiostacijām un interneta portāliem. Tomēr, raugoties no sistēmas iekšpuses, es skaidri redzu, ka Latviju tuvākajā nākotnē neapdraud informatīvs pamiers. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka “klonētie” divvalodu komerciālie masu mediji Latvijā nav dzīvotspējīgi. Pēc savas būtības politiskā uzdevuma – informatīvo telpu tuvināšanas – atrisinājums ir acīm redzamā pretrunā ar preses izdevēju, TV kanālu un radiostaciju īpašnieku mērķiem. Teorētiski ar Latvijas “infosfēru” būtu mērķtiecīgi jānodarbojas valdības iestādēm un sabiedriskajām organizācijām, kurām nav nepieciešamības lauzīt galvas, kā atgūt ieguldītās investīcijas. Praksē mēs visi zinām, kā tiek kārtotas lietas kantoros, kuriem nav jācīnās par izdzīvošanu. Pagaidām visas cerības tiek liktas uz katra konkrētā žurnālista un redaktora sirdsapziņu un profesionalitāti. Bet perspektīvā – uz to, ka ar laiku visi Latvijas iedzīvotāji spēs brīvi lasīt divās valodās un paši noteiks, kam ticēt, un kam nē.

_____________

[1]raksts, kas satur apmaksātu slēpto reklāmu (žargonisms).

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!