Vēl kā premjera amata kandidāts Ivars Godmanis vienā kompānijā pērn tikās ar ģenerālprokuroru, AT un Satversmes tiesas priekšsēdētāju, KNAB priekšnieku, Tiesnešu biedrību, Providus un Delnu.

Gan pats žests, vēlme runāt, gan kompānija (NVO+tiesībsargi), gan sarunas tonis, Godmaņa atvērtība, pat atbalsts un cieņa pret partneriem deva cerību par politiķa labo gribu un savu iespēju apzināšanos.

Runājām par tiesībaizsardzības sfēru, primāri, protams, par antimafijas likumu (noziedznieku aizstāvji to sauc par “stučīšanas” likumu). Tiesībsargi visi kā viens teica, ka to vajag, tiesu pārstāvji visi korī skandēja, ka tiesām atbrīvošanu no soda primāri nevajadzētu uzticēt. Argumenti bija dzelžaini: tiesas nevar vērtēt lietas apstākļus un, piemēram, personas vainu pirms apsūdzības celšanas un lietas tiesāšanas pēc būtības.

Loģiski. Godmanim arī tā likās. Vismaz klātesošajiem likās, ka viņam liekas. Vispār lielu atbalstu solīja.

Bet tad pie Segliņa jau jaunajos amotos, laikam, saprata, ka krusttēvam tas nav pa prātam, un valsts politiku atpakaļ sagrieza. Tagad valdības vadītājs, kas nāciju glābt nācis, pirmo glābšanas riņķi Lembim un Šķēlem izmetis.

Tā jau runāja, ka premjers mums saka to, ko viņa pēdējā tikšanās reizē pēdējais partneris viņam sarunājis. Cilvēks tāds esot. Bet runā viņš mūsu visu vārdā. Un mēs noskatāmies. Labrīt, valsts!