Foto: E. Rudzītis
Kad, cerams, izlīdzināsies Ziemeļvalstu un Baltijas valstu ekonomiskās attīstības līmeņa milzīgās atšķirības, vienpusējās atkarības attiecības pamazām nomainīs savstarpējās atkarības attiecības, un Eiropas “Ziemeļu klubu” veidos līdzvērtīgu partneru astoņnieks.
Šā gada 19.augustā noslēdzās divas dienas Rīgā noritējusī Baltijas un Ziemeļvalstu ministru prezidentu tikšanās, kuras noslēgumā visu astoņu valstu – Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Dānijas, Zviedrijas, Norvēģijas, Somijas un Islandes – valdību vadītāji atzina, ka kopš 90-to gadu sākuma Baltijas un Ziemeļvalstu sadarbības attīstībā ir noiets garš ceļš un sasniegti daudzi agrāk pat par pārdrošiem uzskatīti sadarbības mērķi. Minētās tikšanās laikā, izmantojot Dānijas kā NATO dalībvalsts un ES pašreiz prezidējošās valsts valdības vadītāja klātbūtni, visplašāk tika diskutēts par Eiropas Savienības (ES) un NATO paplašināšanās jautājumiem, kuros Ziemeļvalstis, kā jau tas tradicionāli šajās sanāksmēs ierasts, apliecināja savu gatavību atbalstīt Baltijas valstu centienus pēc iespējas ātrāk piepildīt ar integrāciju Eiropas un transatlantiskajās drošības un ekonomiskās sadarbības organizācijās saistītos ārpolitiskos mērķus. Tā kā kopš Krievijas armijas izvešanas no Baltijas valstīm 90-to gadu vidū šī tematika ir bijusi dominējošā Baltijas valstu un Ziemeļvalstu savstarpējā augsta līmeņa sadarbībā, tad pamatots ir jautājums, vai, Baltijas valstīm iestājoties ES, Baltijas valstu, Ziemeļvalstu un Baltijas jūras reģiona valstu daudzpusējā sadarbībā notiks būtiskas pārmaiņas un vai tās būs vērstas uz sadarbības atslābšanu vai attīstību jaunā kvalitātē?
Jautājumā par Baltijas jūras valstu padomes (BJVP) un citu Baltijas jūras reģiona valstu daudzpusējās sadarbības iniciatīvu likteni pēc ES un NATO paplašināšanās starptautiskās politikas ekspertu vidū nav vienprātības. Ir autori, kuri uzskata, ka šīm Eiropas sub-reģionālajām sadarbības organizācijām, līdzīgi kā Višegradas grupas valstu sadarbībai Centrāleiropā, ir pagaidu raksturs un ka tās izzudīs pēc tam, kad vairums tās dalībvalstu kļūs par pilntiesīgām ES dalībniecēm. Manuprāt, šis skatījums par zemu novērtē vairākus faktorus, kas veicina to, lai šī reģionālā sadarbība un to koordinējošo institūciju darbība turpinātos arī pēc 2004. gada.
Pirmkārt, nevajadzētu aizmirst, ka ES kompetences dažādās jomās ir balstītas uz t.s. subsidiaritātes principu, kas paredz to, ka ES uzņemas risināt problēmas vienīgi tiktāl, “ciktāl dalībvalstu līmenī nav iespējams pietiekamā mērā sasniegt attiecīgo pasākumu mērķi un tāpēc tā apjoma vai ietekmes dēļ to labāk iespējams sasniegt Kopienas līmenī”[1]. Tā kā pašreizējās debates Konventā par Eiropas nākotni, kā arī Nicas līguma ratifikācijas gaita neliecina par ES dalībvalstu vienprātību jautājumā par ES kompetences palielināšanu, visai droši var prognozēt, ka vairāki Baltijas valstu un Ziemeļvalstu, kā arī BJVP sadarbības jautājumi t.s. “zemās drošības” jomās paliks ārpus ES institūciju un tiesību aktīvas darbības zonas.
Otrkārt, ikvienai institūcijai piemīt savdabīgs pašsaglabāšanās instinkts un darbības inerce, kas pretojas tās radikālai reformai un likvidācijai. Baltijas jūras reģiona (BJR) valstu sadarbības iniciatīvu gadījumā to institucionālais spēks gan nav liels, tomēr to pastāvēšanu sekmē šo iniciatīvu uzturēšanas zemās izmaksas. Piemēram, BJVP pat nav sava patstāvīga budžeta, izņemot nelielo finansējumu, ko no dalībvalstīm saņem tās pastāvīgais starptautiskais sekretariāts Stokholmā. BJR valstu daudzpusējās sadarbības programmas tiek finansētas no ļoti dažādiem finansu avotiem – ES fondiem (Eiropas Komisijas finansējums BJVP programmām, galvenokārt, nāk no trim dažādiem fondiem: INTERREG 2 C Strukturālie fondi ES dalībvalstīm; PHARE – ES kandidātvalstīm; TACIS – Krievijai (un citām jaunajām neatkarīgajām valstīm)), Eiropas investīciju bankas, OECD Baltijas reģionālās programmas, Pasaules bankas, ERAB, Ziemeļu investīciju bankas, kā arī no projektos iesaistīto dalībvalstu pašu finansiālajiem līdzekļiem, kas tiek piešķirti divpusēju vai daudzpusēju palīdzības programmu ietvaros. Ziemeļvalstīm un Vācijai šo iniciatīvu uzturēšana ir valsts tēla veidošanas politikas sastāvdaļa, kas nav saistīta ar lielām izmaksām, savukārt Latvijai un citām Baltijas jūras austrumkrasta valstīm un to pašvaldībām šo reģionālo sadarbības iniciatīvu pastāvēšana dod iespējas iegūt papildus finansējumu un starptautiskās sadarbības pieredzi. Tā kā šo iniciatīvu pastāvēšana nav pretrunā ar nevienas iesaistītās puses interesēm, tad nav sagaidāms, ka kāda no tām riskētu sabojāt savu tēlu ar ierosinājumu būtiski samazināt atbalstu šāda veida sadarbībai pat tad, ja faktiski uzskatītu to par neefektīvu.
Treškārt, šīs savstarpēji pārklājošās reģionālās sadarbības iniciatīvas gan BJVP, gan 3+5, gan atsevišķi 5 Ziemeļvalstu un 3 Baltijas valstu sadarbības modeļu ietvaros palīdz nogludināt potenciālās nesaskaņas, kuras rada šo valstu atšķirīgais statuss ES un NATO. Kamēr šīs atšķirības saglabāsies, daudzpusējās reģionālās sadarbības iniciatīvām BJR būs sava loma.
Gan politiķu, gan žurnālistu un starptautiskās politikas ekspertu diskusijās nereti izskan viedoklis, ka Baltijas valstu pievienošanās ES stiprinās Ziemeļu bloku ES institūcijās un lēmumu pieņemšanā un ka tas ir viens no galvenajiem iemesliem Ziemeļvalstu aktīvam atbalstam Baltijas valstu uzņemšanai ES. Lai gan šīm valstīm kā mazām un ģeogrāfiski relatīvi tuvām valstīm noteikti ir rodams kopsaucējs vairākos jautājumos, kas tiek lemti ES institūcijās, nedomāju, ka tas novedīs pie saliedēta valstu bloka izveidošanās. Pirmkārt, triju Ziemeļvalstu, kas ir ES dalībvalstis, sadarbība un orientācija tādos būtiskos ES jautājumos kā Eiropas Monetārā Savienība, Kopējā ārējā un drošības politika un lauksaimniecības politika nemaz nav tik ideāla, kāda tā sākotnēji varētu šķist. Zviedrijas uzsvērtā neitralitāte, Norvēģijas un Islandes aktīvā ārpolitika ASV un Lielbritānijas virzienā, Dānijas eiroskepticisms un Somijas neslēptais atbalsts ES tālākai integrācijai nebūt neliecina par Ziemeļu bloka pastāvēšanu ārpolitikas jomā, un nav sagaidāms, ka Baltijas valstu iestāšanās ES un NATO jau tuvākajā laikā varētu šīs atšķirības mazināt. Otrkārt, triju Ziemeļvalstu un triju Baltijas valstu teorētiski iespējamam blokam ES atbilstoši Nicas līguma nosacījumiem būtu tikai 39 balsis ES Padomē (no 345 balsīm, ieskaitot Rumāniju un Bulgāriju) un 70 vietas Eiropas Parlamentā (no 732 vietām), kā rezultātā savu interešu aizstāvībai tik un tā būtu nepieciešams plašs citu ES dalībvalstu atbalsts. Ziemeļu reģionālā bloka pastāvēšana kaut vai tikai neformālā līmenī varētu pat kaitēt šo valstu iespējām rast sabiedrotos ES, tāpēc nez vai to līderi būs aktīvi iespējamā Ziemeļu bloka izveides piekritēji. Līdz ar to var prognozēt, ka pēc ES paplašināšanās Baltijas valstis un Ziemeļvalstis koordinēs savas pozīcijas tādos jautājumos, kā Eiropas Komisijas lomas nostiprināšana, Ziemeļu dimensijas iniciatīva un sadarbība ar Krievijas Ziemeļrietumu apgabaliem vides aizsardzības, transporta un enerģētikas jomās, tomēr šis koordinācijas process aptvers ierobežotu jautājumu klāstu un vairākās sfērās, piemēram, nodokļu politikā un sociālās likumdošanas jomās šo valstu intereses un pozīcijas būs visai atšķirīgas.
Rezumējot iepriekš rakstīto, var secināt, ka ES paplašināšana būtiski neietekmēs visas BJR valstis aptverošo daudzpusējās sadarbības institucionālo struktūru status quo. Gan Baltijas valstīm, gan Ziemeļvalstīm joprojām būs abpusēji izdevīga savstarpējo daudzpusējo sadarbības iniciatīvu uzturēšana, jo to izmaksas nav lielas, bet potenciālie ieguvumi – drošības risku mazināšana reģionā un īpašu attiecību veidošana ar reģiona lielvarām Krieviju un Vāciju – var nest visai ievērojamas dividendes.
Visbeidzot jāsecina, ka lai gan Baltijas jūras austrumkrasta valstu līderi aizvien uzstājīgāk sāk runāt par 8 valstu, nevis par 3+5 valstu sadarbības modeli, visai droši tomēr var prognozēt, ka jautājumos, kas saistīti ar ievērojamu finansu līdzekļu novirzīšanu to risināšanai, piemēram, vides un veselības aizsardzības jautājumos, tuvākajā desmitgadē noteikti saglabāsies 3+5 sadarbības modeļa aprises, kurā Ziemeļvalstu piecinieks lielākā vai mazākā mērā finansiāli palīdzēs Baltijas valstu trijniekam īstenot kopīgi izvirzītos mērķus. Tikai vidēji ilgā laika termiņā, kad, cerams, izlīdzināsies šo valstu ekonomiskās attīstības līmeņa milzīgās atšķirības, uz kurām norāda gan IKP uz vienu iedzīvotāju līmenis, valstu reitingi Konkurētspējas indeksā, ANO Tautu attīstības pārskata u.c. rādītāji, gan izmainīsies savstarpējās tirdzniecības un investīciju plūsmu bilances, vienpusējās atkarības attiecības pamazām nomainīs savstarpējās atkarības attiecības, un Eiropas “Ziemeļu klubu” veidos līdzvērtīgu partneru astoņnieks.
__________________________
[1] Līgums par Eiropas Kopienu 3.b pants.