Foto: Carsten ten Brink
Īrijas latviešu mediju interneta versijas nekādi neatspoguļo to, cik svarīgi ir cilvēki, kas aizbraukuši, un kas īsti viņiem ir svarīgi.
To varētu saukt par trešo informācijas telpu — ziņas, pieredze un idejas, ko aizstāv latviski rakstošie mediji Īrijā un Lielbritānijā. Mediju nav daudz: laikraksts un portāls Sveiks, portāls Baltic-Ireland un portāls Anglo Baltic News (ABL ), kas sevi piesaka kā neatkarīgu ziņu dienestu Apvienotajā Karalistē un piedāvā abonentiem arī informatīvu izdevumu.
Emigrējušie mūsu valsts iedzīvotāji Latvijas medijos parasti parādās kā īpašu „aizbraukšanas” projektu, unikālu dzīves stāstu vai kriminālziņu varoņi. Mēs uz viņiem ceram gadījumos, kad Latvijai vajadzīgas balsis: vēlēšanās vai Eirovīzijas fināla vakarā. Savukārt Īrijas un Lielbritānijas latviešu mediji daudz vairāk interesējas par notikumiem Latvijā. Tomēr pēc analoģijas ar jau pazīstamo divu informācijas telpu jēdzienu, kas izskaidro sadalītās latviski un krieviski lasošo mediju auditorijas, var teikt, ka Īrijā un citās vietās, kur pašlaik pārcēlušies latvieši, varētu būt trešā informācijas telpa. Kas to piepilda?
“Šeit” un/vai “tur”
Katrs no ārvalstīs esošajiem medijiem ir atšķirīgs, tomēr tiem ir dažas kopīgas pazīmes. Visi sniedz lakonisku un praktiski noderīgu informāciju saviem lasītājiem un visiem ir draudzīga un iesaistoša intonācija. Lai arī interneta laikmetā atrašanās vietas jēdziens kļuvis mazāk būtisks, tomēr minēto mediju skatījumā tas ir svarīgs. Lasot un pārlasot informāciju par prombraucējiem Latvijas un ārvalstu latviešu medijos, pieeja ir vienāda — vieta nosaka identitāti un attieksmi pret tiem, kas ar tevi ir vienā valstī.
Lai arī mums visiem, kas esam vai mēdzam ik pa laikam būt gan Latvijā, gan ārpus tās, ir tik daudz kopīga, neizbēgami dominē attieksme „mēs šeit” un „viņi tur”. Tā ir vienāda abos gadījumos, kad “šeit” ir Latvijā un ārpus Latvijas. Izņēmums ir pašlaik aktuālā parakstu vākšanas akcija par mācību valodu skolās un nesen pagājušās hokeja kaislības. Latvijas mediji, kas aktīvi pārpublicē cits cita oriģinālās ziņas, ļoti reti izmanto šeit minēto Īrijas vai Lielbritānijas latviešu mediju informāciju. Varbūt pamatoti, jo tie īsti nepasaka, kas notiek Īrijā un kas notiek ar tiem, kas pašlaik turp aizbraukuši.
Bez prezidentu kaislībām
Lielākā satura atšķirība ir ārpus Latvijas strādājošo mediju vienaldzība pret Latvijas sabiedriski politiskajiem notikumiem. Medijos nav ziņu vai komentāru par Valsts prezidenta vēlēšanu procesu, par Rīgas mēra veselības stāvokli un daudzām aktualitātēm, kas nosaka ziņu dienas kārtību Latvijā.
Nedomāju, ka nepieciešams atkārtot citos medijos esošo un globāli pieejamo informāciju, bet aizbraukušo iedzīvotāju attieksme un ārpus Latvijas esošo mediju nostāja šajos jautājumos gan būtu interesanta. Tā, iespējams, apvienotu iedzīvotājus daudz vairāk nekā pašlaik laikrakstā Sveiks un portālā Baltic-Ireland dominējošā sadzīviskā informācija. Tie pārsvarā ir sludinājuma tipa materiāli vai iespaidi par pasākumiem, sporta notikumiem, gadatirgiem, koncertiem. Lielākajai daļai tekstu nav avota vai tiem ir viens avots. Tā ir ļoti vienkārša žurnālistika, kas kvalitātes un arī neaktualitātes ziņā atgādina kaut ko vidēju starp pasenu laiku lokālo presi un mūsdienu pašvaldību mediju.
Skatījums uz notikumiem un cilvēkiem minēto interneta mediju versijā ir visai šaurs, žanri un valoda — vienveidīgi. Ziņu dienests ABL savukārt lielākoties apkopo uz preses relīzēm balstītas ziņas, kas pārsvarā ilustrē Latvijas institūciju — uzņēmumu, personību — kontaktus ar citu valstu pārstāvjiem vai darbību citās valstīs[1].
Vērtīgākie Īrijas medijos ir personiskās pieredzes materiāli, bet ļoti maz ir stāstu par cilvēkiem vai neorganizētiem notikumiem. Īrijas latviešu mediji sniedz informāciju, bet nediskutē un neapkopo dažādus viedokļus. Patiesībā šajos medijos ļoti reti sastopami Īrijā dzīvojošie cilvēki. Te maz arī stāstu par cilvēkiem Latvijā, tieši cilvēkiem, nevis aizbraucēju statistiku vai nodokļu informāciju. Pietrūkst pašanalīzes, diskusiju un svaiga skata no malas uz Latvijas notikumiem. Pieļauju, ka tas būtu vērtīgs visiem, jo pašlaik pēc medijiem var uzzināt, kādi organizēti pasākumi notiek, bet daudz mazāk par to, kā patiesi klājas tik dažādajiem cilvēkiem Īrijā, un gandrīz nemaz — ko aizbraukušie Latvijas iedzīvotāji domā, kā jūtas.
Par mūsējiem
Regulāri sekojot ārvalstu latviešu medijiem, ātri var ievērot, ka tie asi reaģē uz visu, kas par emigrējušajiem iedzīvotājiem sacīts Latvijā. Īpaši izceļas portāls Baltic-Ireland, kas rūpīgi apkopo informāciju, atrodot gan ar Īrijas problēmu saistītu reklāmas kampaņu[2], gan rakstnieku pasākumu ar it kā aizvainojošu nosaukumu[3]. Tieši šie materiāli rāda, ka autoriem un medijiem rūp tas, par ko ieminējos sākumā, — vienas valsts iedzīvotāju sadalīšana atkarībā no atrašanās vietas. Tomēr ir labi piemēri: lūk, vēstule no laikraksta Saldus Zeme redaktores Andras Valkīras, kas aicina sūtīt stāstus, jo “gribam saturēt kopā savējos Latvijā un Īrijā”[4]. Pozitīvi, ka portāla Baltic-Ireland redaktore Inguna Mieze regulāri veido sižetus Panorāmai.
Atsevišķi cilvēki, kuri uzņēmušies mediju veidošanu ārpus Latvijas, nevar nodrošināt lielu informācijas apjomu un daudzveidību. Informācijas kārtošanas principi un saturs diezgan precīzi atspoguļo portālu veidotāju iespējas un prasmes, viņu priekšstatus par auditorijas vajadzībām un saviem uzdevumiem. Tomēr trešā informācijas telpa ir pašaura. Tā ir uz savu atrašanās vietu centrētu cilvēku istabiņa. Taču šīs telpas durvis būtu jāpaver plašāk, citādi Īrijas latviešu mediju interneta versijas nekādi neatspoguļo to, cik svarīgi ir cilvēki, kas aizbraukuši, un kas īsti viņiem ir svarīgi.
__________________________
[1] http://www.anglobalticnews.co.uk/profiles/blogs/uzsakta-sadarbiba-par-latvijas
[2] http://baltic-ireland.ie/2010/12/16838/