Raksts

Kas Latvijas ārpolitikā sekos pēc 2015. gada jūnija?


Datums:
18. augusts, 2013


Foto: didkovskaya

„Latvija to nevar pacelt,” ir frāze, kuru ik pa brīdim var sastapt valsts politiskajā diskursā, kad runa ir par jauniem, populāriem vai sākotnēji nepopulāriem priekšlikumiem. Esam jau pieraduši, ka Latvija ir maza valsts - tai pastāvīgi ir jāizdara izvēles, kurās tā nevar paļauties uz resursu pārākumu.

Tomēr lielākie diplomātiskie mērķi, kurus Latvija ir tiekusies sasniegt kopš neatkarības atjaunošanas ir sekmējuši ne tikai diplomātiskā sektora izveidi un pieredzes uzkrāšanu, bet arī valsts kopējās pozīcijas un lomas starptautiskajā sistēmā izveidošanos. Latvijas pēdējie nozīmīgākie diplomātiskie mērķi ir bijuši iestāšanās Eirozonā un Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijā (ESAO). Šiem diplomātiskajiem sasniegumiem sekos Latvijas prezidentūra Eiropas Savienības Padomē kā nozīmīgākais diplomātiskais izaicinājums Latvijas valsts administrācijai. Bet kas Latvijas ārpolitikā sekos pēc 2015. gada jūnija?

Vērojot Latvijas diplomātisko cīņu par Latvijas dalību ANO, Eiropas Padomē, Pasaules Tirdzniecības organizācijā, Eiropas Savienībā, NATO, ESAO un Eirozonā un, pārlūkojot tos kā Latvijas lielākos nospraustos ārpolitiskos mērķus, gribētos secināt, ka „Latvija var visu pacelt”, ja patiesi grib. Savlaicīgs vispārīgais eksistenciālais izvērtējums citā idejiskajā elementā nāk sākumā katrai apstākļu maiņai ejošai rocībā ar izvēli. Šis ir raksturīgs ne tikai indivīdiem, bet arī valstīm. Latvijas šā brīža iedzīvotāji, neatkarīgi no tā vai atbalstot vai kritizējot Latvijas ārpolitisko mērķus, tāpat ir bijuši pacietīgi un mērķtiecīgi. Tieši skaļais vai klusējošais atbalsts ir sekmējuši valsts ārpolitisko pašpārliecinātību. Un kārtējo reizi šis apliecina arī Latvijas iedzīvotāju un valsts kopumā spēju īstenot plānoto, ja ir skaidri zināms sasniedzamais mērķis.

„Latvija var visu pacelt”, ja patiesi grib!

Valstu ārpolitisko lēmumu pieņēmēju izšķiršanās par valsts ārpolitisko vektoru un dalību organizācijās kā instrumentu mazas valsts interešu sekmēšanai ir biežāk sastopamā mūsdienu Eiropas ārpolitikas stratēģija. Vispirms, protams, šīs intereses ir autonomija, drošība, labklājība, uzticami partneri. Jau pat lielajām Eiropas valstīm, apzinoties to „mazumu” attiecībā pret tādām ekonomiski konkurētspējīgām valstīm kā Ķīna un Indija vai pat ASV un Krievija, rodas nepieciešamība iesaistīties dziļāk Eiropas integrācijas projektā. Attiecīgi, mazo valstu izvēles ir visnotaļ racionālas. Šī vairs nav starpkaru perioda starptautiskā sistēma, kuru definēja suverenitātes, savstarpējas neuzticēšanās un pašpalīdzības principi. Tajā sistēmā valdīja ģeopolitiski militārie apsvērumi. Mūsdienās, mazinoties protekcionismam tirdzniecībā, tie ir ģeoekonomiskie principi.

Latvija atdzima reģionā un pasaulē, kurā savstarpēja sāncensība, konkurence un vēlme dominēt ir izteikta. Jo mums ir labāki resursi, jo vairāk un veiklāk mēs varam sasniegt. Un tāpat ir ar valstīm. Jo lielāka kapacitāte ir valstīm, jo lielākas iespējas un vēlmes tām ir ietekmēt blakus esošās valstis. Jautājums, ar kādiem līdzekļiem tas tiek darīts. Rietumu civilizācija ir sasniegusi punktu, kad ekonomiskā integrācija mazina nepieciešamību, un morālās vērtības liedz izmantot fizisku ietekmēšanu kā līdzekli. Tomēr mums ir paveicies, ka nedzīvojam reģionā, kurā katra kaimiņvalsts ir jāredz kā ienaidnieks un drauds. Mēs dzīvojam reģionā, kurš pēdējos piecos simtos gadu ir spējis akumulēt kapitālu un dzīves līmeni, kas ir reti sastopams mūsdienu pasaulē. Mums ir izvēles, un mums ir iespējas, kuras mēs vēl turklāt tiecamies uzlabot. Mūsu ārpolitika ir bijusi vērsta uz apstākļu radīšanu labklājības izaugsmei, lai arī mūsu iekšpolitiskie rezultāti ne vienmēr par to liecina.

Mums ir paveicies, ka nedzīvojam reģionā, kurā katra kaimiņvalsts ir jāredz kā ienaidnieks un drauds.

Un te ir mūsu ģeopolitiskais kāzuss vai dilemma. Mūsu atrašanās vieta ir gan Latvijas lielākā iespēja, gan izaicinājums. Mūsu savdabības turpināšanas nodrošināšanai nepieciešamais ir tepat blakus. Tāpat kā blakus ir konkurenti, kas skatās uz šo atšķirīgi. Te nav vieta emocionālai politikai. Mūsu, kā konkrētās mazās valsts, stratēģiskās izvēles iekļauj integrāciju multilaterālās organizācijās, piesliešanos kādai no lielākajām valstīm, censties ieturēt neitralitāti jautājumos, kas nav pretrunā ar mūsu fundamentālajām interesēm. Mēs varam balansēt starp lielvalstīm vai starp starptautiskām organizācijām. Mūsdienu mazajai valstij nav iespēja izvēlēties tikai vienu no šīm stratēģijām. Un Latvijas ārpolitiskās darbības piemērs rāda šo visuzskatāmāk.

Latvija ir tiekusies uz sevis apliecināšanu kopš tās dzimšanas un atdzimšanas. Pievienošanās Eiropas Savienībai ir bijis viens no nozīmīgākajiem sasniegumiem ārpolitikā. Bet Eiropas Savienība nav mūsu ārpolitika, tā ir iekšpolitika. Mūsu integrācija Eiropas Savienībā ir Latvijas centieni deleģēt uzdevumus, sadalīt pienākumus, lai taupītu spēkus un koncentrētos uz jautājumiem, kas ir svarīgi tikai mums. Mūsu valodas, kultūras, mentalitātes, pasaules skatījuma, vēsturiskā mantojuma saglabāšanu, dzīves līmeņa uzlabošanu.

Tādējādi, kas tad kļūtu par Latvijas lielo ārpolitisko izaicinājumu post-Euro ieviešanas kontekstā? Atbilde būtu – Latvijai jākļūst politiski un ekonomiski globālai. Tā ir mūsdienu pasaule. Tā ir pasaule, kurā ir jābūt lepnam un pat varbūt nedaudz iedomīgam par savu kultūru, sasniegumiem, radītajām idejām un precēm. Tikai tā mēs varam identificēt sevi pasaulei un saglabāt savu unikalitāti. Tikai reklamējot sevi un savus sasniegumus, tikai popularizējot valodu un tradīcijas, Latvija un latviešu kultūra var iegūt atbalstu savas politiskās, tiesiskās un ekonomiskās eksistences atzīšanai un veicināšanai globālā mērogā.

Latvijai jākļūst politiski un ekonomiski globālai.

Vai Latvijas kārtējās krustceles ir nolemtība? Vai atrašanās izvēlēs priekšā kļūs par bezmērķīgu ārpolitisko eksistenci? Manuprāt, nevajadzētu. Saskatot analoģijas ar slaveno (un daudz kritizēto) Ābrahama Maslova vajadzību hierarhiju[ 1 ], var teikt, ka Latvijai ir jātiecas uz pašapliecināšanos vai sociālās atzīšanas vajadzības apmierināšanu, jo iepriekšējie trīs vajadzību līmeņi ārpolitikā šobrīd ir sasniegti. Līdzīgi kā lomu teorētiķi (Role Theory) starptautiskajās attiecībās[ 2 ] uzsver katras valsts noteikto vietu un pašidentifikāciju konkrētajā vidē un situācijā, ir jāsaka, ka valstīm ir raksturīga arī vēlme tiekties pēc to identitātes uzsvēršanas, apliecināšanas un nostiprināšanas starptautiskajā sistēmā.

Tādējādi, post-eiro ārpolitikas izaicinājumi, kas Latvijai priekšā, ir jaunu ārpolitisko mērķu definēšana. Ņemot vērā līdz šim sasniegto, ņemot vērā mūsu atrašanās vietas starptautisko fizisko un politisko vidi, acīmredzamākais, ārvalstu investīcijas un politiskās simpātijas piesaistošākais ir savas unikalitātes, savu tradīciju un vērtību promocija globālā mērogā. Latvijas imidža maiņa. Latvijas tēla veidošanā viens no pirmajiem loģiskajiem atspēriena soļiem kļūs Latvijas prezidentūra ES Padomē 2015. gada pirmajā pusgadā. Ne viena vien maza valsts ir izmantojusi prezidentūru kā atspēriena punktu sevis popularizēšanai. Latvijas gadījumā – latvietības popularizēšana varētu kļūt par ārpolitiskās psiholoģijas un jauno mērķu definēšanas nepieciešamības stimulētu izvēli.


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!