Raksts

Kas Latvijā ir prezidents?


Datums:
10. maijs, 2011


Autori

Iveta Kažoka


Tieši pirms divām nedēļām biju aizgājusi klātienē noklausīties Valda Zatlera lekciju Latvijas Universitātē. Tās laikā man radās daudz pārdomu gan par runas saturu, gan formu, bet neuzskatīju savas domas par tik svarīgām/interesantām, lai tās izvērstu plašāk par 2-3 ierakstiem tviterī (un dažu minūšu komentāriem medijiem, kas mani noķēra pie LU durvīm, lūdzot īsi dalīties iespaidiem par to, vai runa atbilda gaidītajam).

Bet tikko pamanīju Roberta Ķīļa rakstu. Tā pamatdoma: cik nekvalitatīvi un pavirši dažādu jomu eksperti ir analizējuši prezidenta runu. Lai gan neviens netika minēts vārdā, sajutos “uzrunāta”. Jo daži no Roberta Ķīļa pārmetumiem bija par tādiem runas vērtējumiem, kas bija atrodami t.sk. manos komentāros.

Tas nozīmē, ka izmantošu Kīļa rakstu un tajā atrodamos pārmetumus par ieganstu tomēr padalīties ar savām pārdomām gan par runu, gan par prezidenta institūciju kopumā.

Kāda ir Latvijas prezidenta institūcijas jēga?

Ejot uz lekciju, es biju iedomājusies (acīmredzot maldīgi), ka mana izpratne par to, ko nozīmē būt prezidentam Latvijā, ir teju vispārpieņemta.

Prezidenta funkcija, manuprāt: būt par politiski neitrālu mediatoru starp dažādām partejiskām interesēm, stāvēt tām pāri, spēt nepieciešamības gadījumā iejaukties (bloķēt likumprojektus, atlaist Saeimu, nākt ar savām likumdošanas iniciatīvām) sabiedrības interešu vārdā.

Tas, kas vajadzīgs no prezidenta amata ieņēmēja: partejiskā neitralitāte, drosme izlēmīgi rīkoties krīzes situācijās, izpratne par prezidenta darbu, spēja nākt klajā ar partijām nepatīkamām, bet sabiedriski svarīgām iniciatīvām, mūsdienu demokrātisko valstu līderiem raksturīgās vērtības, gatavība mācīties, spēja izveidot spēcīgu komandu.

Viss.

Ja ir šis komplekts, manā izpratnē prezidents ir teju ideāls.

Kas nav prezidents Latvijas Republikā? Prezidents, manuprāt, nav vienpersoniska Saeima/valdība, kuram būtu jābūt padziļinātām zināšanām par visām nozarēm un konkrētiem priekšlikumiem reformām. Man nav svarīgi, vai prezidents zina vai nezina visas demogrāfijas vai enerģētikas, vai vides politikas nianses un vai viņam ir/nav rīcībpriekšlikumi šajās jomās.

Sāksim ar to, ka vienam cilvēkam tas nav iespējams. It sevišķi, ja šim cilvēkam nav intelektuāli spēcīgas politiskās partijas vai izpildvaras “aizmugures”. Bet, kas ir pat svarīgāk, prezidentam Latvijā jau nav pilnvaru, lai visideālāko programmu īstenotu. Šādu iespēju nebūtu pat tad, ja prezidents būtu tautas vēlēts un Saeima akceptētu kaut vai visus Konstitucionālo tiesību komisijas ieteikumus attiecībā uz prezidenta pilnvaru paplašināšanu. Iemesls kādēļ, piemēram, ASV prezidents var atļauties reizi gadā nākt klajā ar runu, kur skartas teju visas valstij svarīgās nozares, ir tāds, ka viņš vada izpildvaru. Runa liecina par to, ko gigantiskais izpildvaras aparāts iecerējis darīt. Šādām runām ir milzīga politiska nozīme, tādēļ eksperti analizē teju katru to vārdu, meklējot mājienus par turpmāko valsts kursu.

Ejot klausīties Latvijas prezidenta runu, es sagaidīju, ka tā atbildīs manam priekštatam par prezidenta lomu parlamentārā valstī- būs fokusēta uz vērtību jautājumiem un varbūt iezīmēs vīziju tam, kādu Valdis Zatlers (personīgi viņš!) vēlas redzēt Latviju pēc dažiem gadiem.

Tā vietā sagaidīju kaut ko vairāk līdzīgu partiju priekšvēlēšanu programmai. Nesliktai programmai – tajā bija apkopotas vairākas ļoti labas un progresīvas idejas, dažas, manuprāt, kaitīgas ieceres un dažas šaubīgas. Kopā noteikti vairāk kā 30. To skaits jau pats par sevi nogremdēja jebkādas izredzes īsu komentāru formā komentēt priekšlikumu saturu, nevis iespaidu par runu kopumā. Tas bija ideju kaleidoskops – tā, ka raibs gar acīm un grūti uztvert katru nākamo. Katra no idejām bija atsevišķas diskusiju vērta, visas – iepriekš dažādos forumos dzirdētas.

Ja runas teicējs būtu pirms vēlēšanām kandidējošas partijas vadītājs, noteikti piekristu tomēr “iespringt” un paanalizēt katru no runas elementiem. Jo politiskajām partijām nokļūstot pie varas, tās iegūst arī likumdošanas un izpildvaras grožus, lai savu programmu izpildītu. Tādēļ ir vērts jau savlaicīgi par viņu programmām diskutēt un brīdināt vēlētājus, ja tur kaut kas nepārdomāts/bīstams.

Tas, ko nudien nesaprotu: kādēļ ar analogu programmu būtu jāstartē prezidentiem? Mēs taču negaidām ne no AT tiesnešiem, ne VK kandidātiem padziļinātu izpratni un risinājumu piedāvājumus visām valstī nozīmīgajām problēmām? Jo apzināmies, ka tas, vienkāršoti izsakoties, nav gluži viņu darbs. Tas ne tikai nebūtu racionāli, bet nebūtu arī taisnīgi pret attiecīgo amatu kandidātiem. Nav ne kapacitātes, ne vajadzības.

Vienīgais mērķis, kuram varēja noderēt tā runa, ko dzirdēju LU: atgādināt Saeimas deputātiem un ministriem pēc Zatlera domām svarīgākos veicamos darbos. Ja mērķis bija tieši tāds, tad runa bija laba. Katra Saeimas komisija noteikti varēja dzirdēt vismaz dažus priekšlikumus, kas attiecās konkrēti uz tās darbu.

Bet tad nevajadzeja šo runu spinot kā prezidenta “piedāvājumu”, it sevišķi pārvēlēšanas kontekstā…

Piedāvājums politiskās sistēmas modernizēšanas jomā

… jo ja šo lekciju uztver un vērtē analoģiski politisko partiju programmām pirms vēlēšanām, tad joprojām uzskatu, ka neesmu kļūdījos 26.aprīlī prezidenta runu novērtējot kā mērenu, kopumā konservatīvu (bez pārsteidzošām jaunām vai politiskajai elitei īpaši neērtām idejām), ar dažiem progresīviem priekšlikumiem, kas neskar vairākas svarīgas jomas.

Vismaz attiecībā uz jomu, kur jūtos zinoša – par politiskās sistēmas reformām – palieku pie sava viedokļa, ka nekā principiāli jaunu 26.aprīļa runā nebija. Nezinu, vai ir milzīga pievienotā vērtība no tā, ka formulēju savu attieksmi pret tur atrodamajiem priekšlikumiem, bet, ja pārmetums ir par analītiskuma trūkumu, varu to īsumā izdarīt:
[ol]

  • prezidenta pilnvaru paplašināšana. Pirmo reizi šis jautājums politiskajā dienaskārtībā nonāca pirms vairāk nekā diviem gadiem, ar Konstitucionālās komisijas atzinumu par Saeimas ārkārtas vēlēšanām. Atkal aktualizējās – šī gada sākumā, ar vēl vienu KTK viedokli. Jau bijušas diskusijas Saeimas komisijās. Personīgi es atbalstu ieceri ļaut prezidentam atlaist Saeimu bez obligāta referenduma sarīkošanas, prezidenta atlaišanas priekšnoteikumu definēšanu. Pagaidām šaubos par priekšlikumu ļaut prezidentam izvirzīt vairākas augstas amatpersonas. Katra no šīm idejām, manuprāt, pelnījusi padziļinātu diskusiju.
  • konstruktīvais neuzticēšanās balsojums (valdībai var izteikt neuzticēšanos tikai tad, ja vietā ir jauna valdība). Lasīju gada sākumā KTK jaunākajā viedoklī. Par šo ideju esmu dziļi skeptiska.
  • Par relevanci. Kad mums vispār pēdējo reizi ir kritusi valdība tādēļ, ka tai izteikta neuzticība? Emša laikā?

    Par saturu. Manuprāt, risks ir iestrēgt ar slikti strādājošu valdību tikai tādēļ, ka partiju “matemātiķi” nevar sashēmot neko labāku. Un vēl nopietnāks risks ir atņemt prezidentam jebkādu rīcības brīvību tomēr pat pamēģināt nominēt tādu valdības vadītāja kandidātu, kurš/a varētu nebūt bijis iepriekšējās valdības gāzēju plānos.

  • pašvaldību referendumi. Lieliska lieta. Jūrmalas aizsardzības biedrībā par šo cīnāmies jau kopš 2006.-2007.gada. Jautājums ar pārtraukumiem politiskajā dienaskārtībā ir kopš 90tiem gadiem. Pēdējos gados ar to strādā ministrijas, kas ar dažādiem nosaukumiem nodarbojas ar pašvaldību lietām. Pienākums izstrādāt regulējumu pašvaldību referendumiem ir ierakstīts likumā. Vairākas partijas pirms vēlēšanām bija apsolījušas atbalstīt lemjošos referendumus. Protams, prieks dzirdēt, ka tagad arī prezidents atzīst, ka tas būtu pašvaldību iedzīvotājiem svarīgs instruments.
  • Mazāki vēlēšanu apgabali. Vēlēšanu reformu biedrība par šo cīnās jau vairākus gadus. Ja nemaldos, ideja ir Vienotības programmā. Personiski es neesmu pārliecināta, ka tā ir laba iniciatīva. Jo vairāk atpazīstamu cilvēku partijām vajadzēs reģionos, jo grūtāk Latvijas politikā būs ienākt jauniem politiskiem spēkiem. Jau iepriekšējos divos vēlēšanu ciklos nebija jaunu spēcīgu politisku partiju. Manuprāt, mēs jau šobrīd izjūtam tam sekas – esošo partiju darbības pamatmotīvs ir vēlētāju acīs būt nedaudz labākiem kā esošajiem konkurentiem. Kas Latvijas politikā nav sevišķi augsta latiņa. Bet ar to pietiek, lai gūtu labus panākumus vēlēšanās. Man šķiet, ka jau tagad iespēja, ka varētu tapt kāda spēcīgāka politiska partija, tiek uztverta kā teju nereāla. Bet tieši jaunu konkurentu parādīšanās politikā ir viens no galvenajiem esošās partijas disciplinējošiem faktoriem.
  • referendumu un prezidenta kampaņas regulējums. Protams, nav slikti Saeimai/valdībai atgādināt par to, ka būtu labi šīs jomas kaut kā noreglamentēt, bet … tā uz vispārējā fona ir TIK maznozīmīga problēma! Iepriekšējās referendumu kampaņas parādīja, ka minimālam regulējumam par šo jomu būtu jābūt, bet tas nav ne steidzami, ne arī varētu prognozēt kādu šausmīgu kaitējumu gadījumā, ja tā tuvākajā laikā nebūs. Šī problēma pēc tās svarīguma nav pat salīdzināma ar tām problēmām, kas skar partiju naudas ārpus jebkādām referendumu kampaņām.
  • pilsonības jautājumi – plašākas iespējas iegūt/paturēt Latvijas pilsonību. Tās lielos vilcienos ir tās pašas idejas, kuras prezidents jau iniciēja šī gada sākumā, kas bija kāda/s partiju programmās un kur joprojām nav atbildēts uz svarīgāko, bet strīdīgako jautājumu – vai dubultpilsonība būtu tolerējama arī Krievijas pilsoņiem? Kopumā virziens uz plašāku dubultpilsonības atzīšanu, manuprāt, ir pareizs un atbalstāms.
  • Tādi tie iespaidi. Kā jau teicu – dažas ieceres man patīk, par citām esmu skeptiska. Ja man jautātu, vai tās ir pašas svarīgākās problēmas, kas jārisina politiskās sistēmas modernizēšanas jomā, es teiktu, ka lielākoties nē (izņemot Nr.3 un Nr.6). Es par augstākām prioritātēm uzskatītu, piemēram:

    iniciatīvas daudz plašākām edzīvotāju līdzdalības iespējām pārvaldes darbā (visos līmeņos, ne tikai pašvaldībās un ne tikai ar referendumiem),
    sabiedrību īpaši kaitinošo un uzskatāmo politiskās vides defektu sistēmisku risināšana- gan saistībā ar nekompetentiem partiju ielikteņiem valsts uzņēmumos, gan ar nemotivētajiem slēptajiem balsojumiem, gan tikai koalīcijas sanāksmēs pieņemtajiem publiski neizskaidrojamiem lēmumiem

    * cilvēktiesību aizsardzības mehānisma pilnveidošana – to, ko sāka Vaira Vīķe-Freiberga, izveidojot Tiesībsarga biroju, un kas diemžēl neizdevās

    * lielāka atklātība pārvaldē (mazāk maksas pieprasījumu par valsts rīcībā esošo datu izsniegšanu, mazāk nepamatoti noslepenotu dokumentu)

    * iespēja vēlēšanās/referendumos balsot elektroniski – tas ir īpaši svarīgi ārpus Latvijas robežām šobrīd dzīvojošajiem Latvijas pilsoņiem

    * daudz mērķtiecīgākus institucionālos risinājumus cīņai pret partiju “melnajām” naudām, ātrāks un efektīvāks tiesas process korupcijas apsūdzībās

    * plašākas iespējas vēlētājiem strādāt ar vēlēšanu sarakstiem – piemēram, kombinēt dažādos sarakstos startējošus politiķus

    * partiju monopola laušana attiecībā uz kandidātu sarakstu virzīšanu pašvaldību vēlēšanās;

    * institucionāls risinājums pašreiz politizētajam un neefektīvajam mediju pārraudzības mehānismam (iespējams arī – sabiedrisko pakalpojumu regulatora, citu neatkarīgo institūciju).

    Es, protams, saprotu, kādēļ prezidents par šiem jautājumiem lekcijā nerunāja. Jo viens cilvēks nevar pateikt VISU (nu labi, dažu priekšlikumu trūkumu vēl varētu izskaidrot centieni tomēr pārliekus nesaērcināt klātesošās partijas).Zatlera runas “programmātiskā daļa” vismaz par kādiem 80% balstījās prezidenta paspārnē strādājošo komisiju idejās. Tās lietas, par kurām šīs komisijas bija domājušas, tika pateiktas. Tas, par kurām nebija, – netika (ar dažiem izņēmumiem).

    Bet tā jau arī ir šīs runas galvenā problēma un iemesls, kādēļ, manuprāt, prezidentam šādas runas nepiederās – pēc neskaidriem kritērijiem izvēloties atsevišķus pasākumus, tos apvienojot četrās lielās kategorijās ar ambicioziem virsrakstiem, ir neiespējami atstāt kompetentu iespaidu to cilvēku acīs, kas ar attiecīgajiem jautājumiem strādājuši gadiem un zin attiecīgo ideju vēsturi. Un, atkārtošu tomēr vēlreiz, nav ne saprātīgi, ne godīgi no prezidenta prasīt dziļas eksperta līmeņa zināšanas visos jautājumos sākot ar politisko sistēmu un beidzot ar vidi. Tas nav iemesls, kādēļ Latvijā pastāv prezidenta institūcija.

    Kam bija jābūt runā?

    Roberts Ķīlis savā rakstā vērtētājiem pārmet “mistisku un iracionālu vēl jaunas vīzijas gaidīšanu. Latvijā ir dažādas vīzijas lielā skaitā, un […] pamatlīnijās orientieri ir.”

    Lūk, manuprāt, tieši uz tiem orientieriem runu vajadzēja fokusēt. Dažiem. Pašiem svarīgākajiem. Kādai pēc Valda Zatlera domām jāizskatās Latvijai pēc dažiem gadiem? Kam viņš tic? Runai bija jāliecina par prezidenta vērtībām – nevis jāizskatās pēc sadrumstalotas, pēc neskaidriem kritērijiem kopā saliktas Saeimai/valdībai darāmo darbu listes.

    Jā, var jau šo apzīmēt par “mistiku un iracionalitāti”, bet, atvainojiet, personīgi es daudz svarīgāku saturu redzu fokusētās, iespējams, emocionālās vīzijās, kur saskatāmas cilvēka paša vērtības un pārliecība (kas ļauj spriest par viņa rīcību politiski sarežģītās situācijās), nevis piesardzīgos taustīšanās mēģinājumos pa visu valstij svarīgo nozaru spektru.

    Jo paradokss jau ir tāds, ka par šo konkrēto prezidentu saprāta līmenī (=bez mistikas un iracionalitātes) visu jau pasaka viņa iepriekšējie darbi. Tur nav vajadzīgas pašslavinošas runas.

    Esmu priecīga, ka piepildījās manas 2007.gada maijā paustās cerības, ka būsim reāli dranķīgā procedūrā tikuši pie laba prezidenta. Jā, es tā uzskatīju gadu pēc tām nožēlojamām vēlēšanām un uzskatu joprojām. Skat.vēlreiz augšā manas pārdomas par to, ko nozīmē teju ideāls prezidents. Nu tad lūk, varu vēlreiz apliecināt: Zatlera darbība iepriekšējos 4 gados tam atbilst. Tas, cik ļoti no viņa šobrīd vēlas tikt vaļā ZZS, ir tam visdaiļrunīgākais apliecinājums.

    Politiskā neitralitāte visu 4 gadu laikā. Iziešana runāt ar naidīgi noskaņotu tautas daļu Doma laukumā. Vēl neredzēts ultimāts Saeimai brīdī, kad neapmierinātība ar tās darbu sasniedza augstāko virsotni – ar iespēju tautai referendumā atlaist Saeimu kā rezultātu. Spēja “savākt” partijas, kad tām bija jāveic pēckara labklājīgās demokrātiskās valstīs nepieredzēti budžeta griezumi. Latvijas gudro prātu koncentrēšana divās komisijās, kas ienesa daudzas jaunas un ļoti kvalitatīvas idejas gan stratēģiskās attīstības, gan konstitucionālo tiesību jautājumos. Ļoti labvēlīga attieksme pret jebkuru Latvijas pilsoni, viņus nedalot kaut kādās mākslīgās kategorijās – dalība arī absolūti nesnobiskos pasākumos (jā, pat tādi sīkumi ir svarīgi!) Aizdomīgu Saeimas pieņemtu likumprojektu bloķēšana. Objektīvi un kopumā veiksmīgi piedāvājumi premjera amatiem. Es, protams, varu iedomāties veidus, kā prezidents varētu strādāt vēl labāk, bet nu tādu nav daudz.

    Tā ir bijusi tiešām laba prezidentūra.

    Tādēļ man tik grūti pieņemt, ka pēkšņi par prezidenta vēlēšanu galveno jautājumu/standartu tiek uzdots kaut kāds dīvaini sakompilēts “piedāvājums” par n-tajām tēmām, ko neviens, pat erudītākais cilvēks nevar ne niansēs kompetenti pārzināt (atbildēt uz nelabvēļu “uz iegāšanu” uzdotajiem tehniskajiem jautājumiem, – ko mēs tagad novērojam no Zatleram nelabvēlīgi noskaņotām partijām, kas runu izmanto kā ieganstu izgaismot zināšanu trūkumus kaut kādās specifiskās jomās), ne arī tam ir liela saistība ar prezidenta darbu.

    Tad jau tiešām labāk būtu bijis Ķīļa izsmietais “patētiskais vizionārisms” vai “izrunāšanās par cēlām lietām”. Piedošanu, bet arī šīs ir lietas, ko no prezidenta gaida – galu galā šim amatam ir arī simboliska jēga. Protams, ka būtu stulbi, ja viss, ko prezidents spētu darīt, ir teikt iedvesmojošas runas. Bet nu taču visa Zatlera 4 gadu prezidentūra pierāda pretējo – šis jau nu noteikti nav tas gadījums! Runājot analoģijās no ASV politikas, 26.aprīlī nevajadzēja “State of the Union” tipa runu; auditorijā ne tikai es gaidīju kaut ko līdzīgāku “I have a dream”.

    Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!