Raksts

Kas lācītim vēderā?


Datums:
13. aprīlis, 2004


Autori

Aiva Vīksna


Foto: Kas lacītim vēderā?

Latvijā cīņa pret korupciju līdz šim ir bijusi vienpusēji vērsta uz valsts sektoru. Diemžēl korupcijā aktīvi ir iesaistīti arī uzņēmēji un ne tikai saistībā ar valsts, vai pašvaldību pasūtījumiem, bet arī ikdienas lietišķajā saskarsmē.

No malas vērojot norises mūsu valstī pēdējā gada laikā, nezinošam un jāatzīst pat zinošam cilvēkam, sāk likties, ka par titulu “Mis Pasaules korumpētākā valsts” Latvija var godam cīnīties, un korupcija mums ir visu problēmu cēlonis. Par to liecina gan nebeidzamā ažiotāža ap Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja vadību, gan Latvijas stabilā vieta korupcijas uztveres indeksu “līderu” vidū.

Kā uzņēmēja es apzinos korupcijas problēmu eksistenci, tomēr man nav pieņemams klajš, nepamatots populisms, tādēļ pamatojumu korupcijas esamībai meklēju faktos. Pirmais, gluži racionālais jautājums – kas tad ir korupcija un vai pastāv kāda vienota izpratne par to Latvijā, varbūt nedaudz plašāk – Eiropā?

Latvijā korupcijas definējums ir ļoti ierobežots, apskatot korupciju tikai valsts administrācijas un politiķu līmenī. Tiek ignorēta korupcija privātajā sektorā. Latvijā cīņa pret korupciju līdz šim ir bijusi vienpusēji vērsta uz valsts sektoru. Diemžēl korupcijā aktīvi ir iesaistīti arī uzņēmēji un ne tikai saistībā ar valsts vai pašvaldību pasūtījumiem, bet arī ikdienas lietišķajā saskarsmē.

Pārdomas par korupcijas tēmu manī rosināja ne vien pašmājās notiekošais, bet arī fakts, ka šie jautājumi arvien aktuālāki kļūst arī pasaules mērogā:

ANO Globālais līgums [1] nule uzaicināja raksta autori kopā ar citiem pasaules uzņēmējiem iesaistīties diskusijā par Globālā līguma papildināšanu ar 10. punktu, kas uzņēmumus aicinātu «apkarot korupciju visās tās formās, ieskaitot izspiešanu un kukuļdošanu»[2].
Pagājuša gada decembrī Meksikā ANO pieņēma Korupcijas apkarošanas konvenciju (tās vairāk nekā 100 dalībvalstu vidū diemžēl pagaidām nav Latvijas).

Iedzīvotāju viedokļu pētījumi liecina, ka Latvijā uzņēmējdarbība ir trešā sfēra (pēc politikas un valsts administrācijas), kas visaktīvāk ir pakļauta korupcijai. Sabiedriskā organizācija “Līdere”, kas apvieno biznesa sievietes Latvijā, veicot pētījumu sadarbībā ar socioloģisko pētījumu firmu “Latvijas Fakti”, ir nonākusi pie secinājuma, ka uzņēmējdarbībā 13,1% sieviešu uzņēmēju saskaras ar korupciju. Apzinoties, ka nav tāda nodalījuma kā sieviešu un vīriešu uzņēmējdarbība un, ka problēmas ir vidē, nevis dzimumā, gribu apgalvot, ka ievērojama daļa uzņēmēju atzīst korupcijas esamību savā ikdienā.

Jautājums: kas ir šī korupcija? Vai pie mums tā ir tik dramatiski izplatītāka nekā citās valstīs? Jeb arī citas valstis daudz liberālāk attiecas pret korupcijas definējumu un kritērijiem?

Kritērijos arī slēpjas sakne nu jau par anekdoti tapušajam jautājumam – vai rozes ir dāvana vai kukulis – un kur ir šī robeža, kas pateicībai, sirsnībai un draudzīgām attiecībām liek pārtapt par uzpirkšanu, korupciju un ļaunprātīgu stāvokļa izmantošanu?

Tādēļ, lai nodrošinātu vienotu izpratni par korupciju privātajā sektorā, ir nepieciešamas apzināties tās kritērijus šīs izpratnes globālajā kontekstā. Minētā ANO konvencija, skaidri nedefinējot korupcijas jēdzienu, tomēr iezīmē tā parametrus. Attiecībā uz korupciju privātajā sektorā, Konvencijas dalībnieki apņemas:

uzlabot sadarbību starp tiesībsargājošām iestādēm un privātstruktūrām;
veicināt labu pārvaldību privātstruktūrās, tai skaitā biznesa uzvedības kodeksu izstrādāšanu, kas novērstu interešu konfliktus un sekmētu labākās prakses ieviešanu uzņēmēju attiecībās – gan savā starpā, gan attiecībās ar valsti;
veicināt privātstruktūru caurredzamību, tai skaitā atklātību attiecībā uz firmu patiesajiem īpašniekiem un vadītājiem;
novērst valsts izsniegto subsīdiju un licenču ļaunprātīgu izmantošanu;
novērst interešu konfliktus, ierobežojot valsts amatpersonu tiesības darboties noteiktās privātstruktūrās zināmu laiku pēc valsts amata pienākumu pildīšanas beigām;
nodrošināt iekšējo auditu privātuzņēmumos, lai novērstu un atklātu krāpšanos grāmatvedībā un finanšu ziņojumos;
attiecībā uz grāmatvedību, valstis apņemas apkarot dubulto grāmatvedību, nereģistrētu vai nepareizi reģistrētu finanšu operāciju veikšanu, neeksistējošu izdevumu iegrāmatošanu, viltotu dokumentu lietošanu, grāmatvedības dokumentu nelikumīgu iznīcināšanu;
neatbrīvot no nodokļiem maksājumus, kas būtībā ir privātuzņēmēju kukuļi pašmāju, ārvalstu vai starptautiskajām amatpersonām.

Gandrīz droši varu apgalvot, ka bez aktīvas sabiedrības vēlmes, līdzdarbošanās, attieksmes maiņas un arī uzņēmēju iesaistīšanās, korupcijas apkarošana nebūs nedz sekmīga, nedz vispār iespējama. Patiesībā, nu jau leģendārais sauklis “Nevaicā, ko valsts var dot tev, bet vaicā, ko tu vari dot valstij”, ir gana adekvāts Latvijas un korupcijas stāstā. Bieži vien tas slēpjas sīkumos, attieksmes maiņā, galu galā uzņēmēju sociālajā atbildībā, kas netiek uztverta kā formāla frāze, bet gan kā katras rīcības kritērijs. Lai kā daudziem tas nepatiktu, reāli panākumi nav iespējami bez pilsoņu, jo īpaši bez uzņēmēju līdzdalības.

Būtisks solis pretī korupcijas ierobežošanai būtu tādas normas, procedūras un likumdošana, kas nevis bremzē uzņēmējdarbības vides attīstību, bet tieši pretēji veicina to caur ātrumu, skaidrību un vienkāršību. Un tad uzņēmēji paši nebūs ieinteresēti un motivēti dot kādam kukuļus, piedalīties korupcijas procesos, kas bieži ir saprotamākā un vienkāršākā ceļa meklēšana.

Bet arī Latvijas kontekstā šādam solim būtu jābūt likumsakarīgam. Manuprāt, šobrīd mums vissvarīgākais ir beigt padevīgi klusēt un runāt aplinkus. Sabiedrībai ir sev jārada skaidrs priekšstats par korupcijas reāliem apjomiem, par tās formām un mehānismiem. Ir jānodrošina Latvijas un citu valstu sabiedrība ar precīzi definētiem kritērijiem: kas īsti raksturo korupciju, kukuļdošanu un uzpirkšanu, lai šos kritērijus vienādi izprastu un interpretētu visas līguma dalībvalstis un dalīborganizācijas. Jo citādi šobrīd sanāk kā pasakā: visi zina, ka korupcija ir, bet kas tā ir, kā izskatās un kur dzīvo, uz to katram ir sava, atšķirīga atbilde. Kurš pateiks, kas lācītim vēderā?

_________________

[1] ANO ģenerālsekretārs Kofi Anans 2000. gadā pasaules uzņēmējdarbības līderus aicināja rādīt priekšzīmi un iekļauties viņa pieteiktajā korporatīvās sociālās atbildības un uzņēmējdarbības ētikas stiprināšanas programmā – Globālā līgumā. Deviņos pamatprincipos formulētais dokuments, ko, atbalstot ANO ierosmi, uzņēmēji brīvprātīgi apņemas īstenot, nosaka šādus uzdevumus – aktīvi iekļauties sabiedrības attīstībā, uzņēmējdarbībā ievērot cilvēktiesības, nodrošināt likumu noteiktos nodarbinātības standartus un sargāt apkārtējo vidi. Šajos gados Globālā līgumā ir iekļāvušies tūkstošiem pasaules uzņēmumu, vairāki arī no Latvijas.
[2] ANO globālā līguma konsultācijas ar uzņēmējiem par pretkorupcijas panta iekļaušanu tajā

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!