Raksts

Kas ir “undfallenhet”?


Datums:
16. janvāris, 2008


Autori

Pēteris Timofejevs Henriksson


Vakardienas „Svenska Dagbladet” debašu nodaļā bija publicēts Anderša Bjornsona raksts „Salīgstiet mieru ar Putina Krieviju”. Tajā autors pielīdzināja Vladimiru Putinu krievu caram Aleksandram II, kurš savulaik veica liberālas reformas un tuvinājās Rietumiem. Mums vajadzētu radīt jaunu mentālo Krievijas un krievu tēlu, Bjornsons dimdināja, jo Putins jau tāds pats reformators kā Aleksandrs vien ir. Minot Krievijas lielumu kā iemeslu, viņš spļāva zilas ugunis un brīnījās, kāpēc komentētāji un īpaši jau valdība ir tik akla un nesaprot, ka Krievijas demokratizācija prasot laiku. Rietumu skepse, vienaldzība vai naidīgā attieksme jau nepalīdzēšot Krievijai demokratizēties. Un vēl kas, piecirta kāju Bjornsons, mums vienreiz jābeidz jaukties krievu iekšējās lietās, jo viņi redz nejaucas zviedru. Fui, fui, fui!

Jā, jā, protams, ka mēs esam visi „krievu baiļu” varā. Ņemot vērā Eiropas vēsturisko pieredzi, būtu mazākais dīvaini, ja mēs nebūtu. Savulaik britu rakstnieks Litons Streičijs aprakstot karalienes Viktorijas iespaidus par krievu caru Nikolaju I citēja viņas dienasgrāmatu, kurā viņa aprakstīja savas bailes un bijāšanu Nikolaja priekšā. Tomēr pat atstatoties no tāda „aizvēsturisku” baiļu refleksa, man šķiet, ka rūpes par Krievijā notiekošo ir pamatotas. Viss sākās ar Čečenijas karu un Annas Poļitkovskajas slepkavību – vai viņa krieviete būdama arī piemēroja „dubultos standartus”, kritizējot Krievijas demokrātiju un Putina varas metodes? To, protams, var ignorēt – sak, bija Anna tāda bļaustīga meiča un mazums ienaidnieku viņa iemantoja, strīdoties ar sadistiskajiem krievu militāristiem Čečenijā. Tomēr vai var pievērt acis uz diktatūriskās pārvaldības attīstību, kas tika attaisnota, vāvuļojot par „vadāmo demokrātiju”? Uz Putina plāniem kļūt par premjeru un troņmantinieka atrašanas procesam, kurš tika izcīnīts Kremļa iekšienē valdošo kliķu starpā?

“Undfallenhet” – tā zviedriski sauc pakļāvību; varat ticēt man, to zviedri nav pārmantojuši no vikingiem. Pakļāvības demonstrācija, tā es dēvēju Bjornsona un viņam līdzīgos rakstus. Tas, ka to dara daži vāja rakstura un vēsturiskas amnēzijas piemeklēti žurnālisti, ir piedodami. Galu galā, cilvēki vienmēr ir attaisnojušies, ka gars esot stiprs, bet miesa – vāja, un kaut kā tamlīdzīgi. Žēl, protams. Bet žēlumu nomaina bailes, kad lasu, ka Zviedrijas Aizsardzības komisijas ziņojumā par vislielāko draudu tiek nosaukta „vides ietekme un klimata pārmaiņas”, kamēr situācija Krievijā raisot tikai „bažas”. Bailes nomaina panika, kad lasu, ka Zviedrijas aizsardzībai jau gada sākumā ir „dziļa ekonomiskā krīze”, jo dažādām rutīnas operācijām pietrūkst vairāk kā 1 miljards kronu.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!