Raksts

Kas ir nacionālās intereses?


Datums:
08. jūnijs, 2004


Autori

Artis Nīgals


Foto: N. Mežiņš © AFI

Valstis "vārtu sargātājas" runā par savu tirgu aizstāvēšanu, neatkāpšanos no savām interesēm, bet "robežu atvērējas" orientētas uz iespēju maksimālu izmantošanu. Līdz šim Latvija piederējusi pirmajai grupai, bet nākotnē vajadzētu kļūt par atvērtāku valsti.

Eiropas lietu birojs (ELB) ir uzsācis darbu pie dokumenta, kurā iecerēts definēt Latvijas prioritātes darbībai Eiropas Savienībā. Biroja vadītāja Sanita Pavļuta-Deslandes atzīst – lai šis nebūtu kārtējais dokuments, kas veidots “ķeksīša” dēļ, vispirms ir jātiek skaidrībā, kas ir valsts nacionālās intereses. Šim nolūkam svarīga ir arī diskusija akadēmiķu un valsts pārvaldes speciālistu vidū, un tādu 1. jūnijā rīkoja ELB un pie Valsts prezidenta kancelejas izveidotā Stratēģiskās analīzes komisija.

Kā formulēt nacionālās intereses?

Nacionālās intereses tiek formulētas attiecībā pret indivīdu, sabiedrību un valsti kopumā, bet bieži tiek aizmirsts par starptautisko vidi, attiecībā pret kuru tiek formulētas valsts intereses, diskusijā atzina Stratēģiskās analīzes komisijas vadītāja Žaneta Ozoliņa. Viņa uzsvēra, ka Latvija nedrīkst definēt savas intereses domājot un rēķinoties tikai ar sevi, tām ir jābūt kopsakarā ar starptautisko vidi, kurā valsts atrodas. Runājot par ES, Ž. Ozoliņa piedāvāja valstu dalījumu divās nosacītās grupās – “vārtu sargātājas” (runā par savu tirgu pasargāšanu, neatkāpšanos no savām interesēm) un “robežu atvērējas” (orientētas uz iespēju maksimālu izmantošanu). Līdz šim Latvija ir bijusi galvenokārt “vārtu sargātāja”, taču nākotnē Latvijai vajadzētu kļūt par valsti, kas atver savas robežas un tādejādi vairo savu labklājību un veicina stabilitāti tuvākajā apkārtnē.

Ekonomists Juris Krūmiņš atzina, ka nacionālo interešu skaidra formulēšana ir svarīga, lai saprastu, kā veidojas prioritāšu un ieguvumu hierarhija, jo Latvijai ir svarīgi attīstīties ekonomiski, bet, iespējams, ka atsevišķi sociālie vai ģeopolitiskie ieguvumi ir pat svarīgāki par ekonomiskajiem.

Savukārt filozofs Ivars Ījabs aicināja nacionālo interešu formulējumus “filtrēt” caur sabiedrības apziņu, jo formālie pieņēmumi par drošību, neatkarību, labklājību kā nacionālajām interesēm ir piesaistīti pilsoņu priekšstatam par labu dzīvi, kas ir krietni vien niansētāki un bagātāki par minētajiem jēdzieniem.

Sociologs Tālis Tīsenkopfs norādīja, ka Latvijā nacionālās intereses līdz šim ir paudusi elite, taču turpmāk tām vajadzētu veidoties kā saskares punktam starp elites un pārējās sabiedrības daļas interesēm. Bet līdz ar to aktuāli kļūst jautājumi – vai tauta ir gatava definēt nacionālās intereses un vai tādā veidā var vienoties par kopīgām interesēm nacionālajā līmenī?

Diskusijas dalībnieki piedāvāja arī vairākas nacionālo interešu definīcijas. Latvijas Bankas Juridiskās pārvaldes vadītāja vietnieks Edvards Kušners pauda uzskatu, ka nacionālās intereses ir vispārējas vērtības, kuras sabiedrība vēlas uzturēt un stiprināt. Savukārt I. Ijabs šo jēdzienu raksturoja kā kaut ko tādu, par ko iestājoties mēs “sitam ar dūri pret galdu”. Nacionālās interes iezīmē robežas, no kurām mēs nevaram atkāpties, papildināja Ž. Ozoliņa.

Savukārt komunikāciju zinātņu speciālists Ābrams Kleckins uzskatīja, ka nacionālās intereses ir tas, bez kā Latvija nepastāv kā Latvija. Ja tās apzinās, tad arī kopj, cenšas pilnveidot un aizstāvēt, bet ja neapzinās, tad tās iet savu ceļu, secināja Ā. Kleckins.

Kas ir Latvijas nacionālās intereses?

Mēģinot definēt konkrētas nacionālās intereses, Ā. Kleckins izdalīja trīs galvenos jēdzienus: drošība, labklājība un kultūras vienotība. Viņš atzina, ka ārējo drošību mēs daļēji esam atraduši, pievienojoties ES un NATO, bet, lai stiprinātu iekšējo drošību, ir jāatrod veids, kā sadzīvot tādā daudzetniskā sabiedrībā, kāda ir Latvijā. Lai nodrošinātu labklājību, Latvijai jākoncentrējas uz izglītības kvalitātes paaugstināšanu, jo izglītība ir viens no retajiem resursiem, kurus iespējams nepārtraukti vairot. Tāpat valstij ir daudz aktīvāk jāstrādā pie jaunu darba vietu veidošanas. Kultūras jomā valsts uzdevums ir saglabāt latviešu tautu un kultūru. Tajā pašā laikā svarīgi ir apzināties, ka kultūru dažādība ir Latvijas bagātība, uzsvēra Ā. Kleckins.

Rīgas Juridiskās augstskolas profesore Ineta Ziemele galveno uzsvaru vērsa uz tiesību virsvadību, kas nozīmē cilvēktiesību, vienlīdzības, sabiedrības līdzdalības, valsts pārvaldes atbildības principu ievērošanu. ES dalībvalstis jau izseni ir vienojušās par šiem principiem, bet Latvijā tos vēl aizvien pazīst visai vāji, secināja I. Ziemele.

Ekonomists Edvīns Karnītis par centrālo rādītāju stratēģiskajai attīstībai izvirzīja dzīves kvalitātes kritēriju. To pēc ekonomista domām veido trīs sastāvdaļas: drošība, labklājība un ilgtspējība. Drošība šeit domāta plašā nozīmē, ietverot arī fizisko, ekonomisko, sociālu un cita veida drošību. Arī labklājība ir plaši skaidrojama: finansiālā nodrošinātība, dzīves apstākļi, izglītība, darbs, veselība u.c. Savukārt ilgtspējība jeb ilgtspējīga attīstība ir resursi, infrastruktūra, kaimiņattiecības, demogrāfiskā situācija un kohēzija. Kā galveno un gandrīz vienīgo aktīvu, uz ko var cerēt indivīds, uzlabojot savu un visas Latvijas dzīves kvalitāti, E. Karnītis minēja zināšanas. Tādēļ Latvijā, viņaprāt, ir nepieciešama aktīva zināšanu radīšana un akumulēšana, sākot ar izglītības sistēmu līdz pat valsts politiskajai nostājai.

Trūkst vienota valsts attīstības redzējuma

Diskusijā tika apspriesti arī līdzšinējie valsts politikas plānošanas dokumenti un iespējas kā panākt, lai turpmāk stratēģijas un darbības plāni būtu kvalitatīvāki un vienotāki attiecībā uz valsts kopējo virzību un nacionālajām interesēm.

Ž. Ozoliņa kritizēja līdzšinējos stratēģiskos dokumentus par provinciālismu un primitīvismu un aicināja šādu dokumentu veidošanā raudzīties ne vien pašiem uz sevi, bet arī uz valsti plašākā starptautiskā kontekstā.

Diskusijas vadītājs Gints Grūbe atzina, ka vairums dokumentu izskatās slikti definēti, jo ja nav saprotams, kāds bijis to mērķis, arī dokumentu valoda bieži vien nav skaidra un saprotama.

T. Tīsenkopfs norādīja, ka jārunā ir ne tikai par valodu un racionalitāti, bet arī par gribu. Proti, vai mēs patiešām gribam sasniegt to, kas ierakstīts stratēģijās.

Savukārt E. Karnītis norādīja, ka dažādu nozaru stratēģiju Latvijā ir daudz, turpretim ir bijis tikai viens mēģinājums veidot visaptverošo stratēģiju (2000. gadā izstrādātā ilgtspējīgas attīstības koncepcija “Latvijas: no vīzijas uz darbību”[1]), kas tomēr neguva nepieciešamo atbalstu. Galvenā līdzšinējo nozaru stratēģiju problēma: tās nav savstarpēji saistītas un, ja nebūs vienotas valsts attīstības stratēģijas, tad arī turpmāk ministrijām būs jāsastopas ar līdzšinējām problēmām.

Arī vairāku valsts institūciju pārstāvji vērsa uzmanību uz problēmām, kas saistītas ar stratēģisko dokumentu izstrādi un to savstarpējo sasaisti.

Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas valsts sekretāre Ilze Kukute norādīja, ka daudzi procesi ir notikuši bez skaidras politikas plānošanas. Ministriju cilvēki iegulda milzu darbu stratēģiju izstrādē, bet trūkst koordinācijas, kas tās saistītu kopā.

Finanšu ministrijas ES fondu departamenta direktors Andžs Ūbelis atzina, ka, strādājot pie Attīstības plāna veidošanas, iezīmējusies problēma – trūcis analīzes, par to, kas valstij ir pieejams un kā to sekmīgāk izmantot.

Nozīmīga problēma ir arī tā, ka Latvijā nav nākotnes pētījumu institūta, atzina Ā. Kleckins, bet Ž. Ozoliņa piebilda, ka Latvijā vēl aizvien nav arī ES pētījumu institūta.

Nepieciešamas plašas diskusijas

Valsts kancelejas Politikas koordinācijas departamenta vadītājas vietnieks Uģis Šics atzina: vienošanās par valsts pamatvērtībām ir kaut kas vairāk nekā paragrāfi, kuru varētu ierakstīt dažādās stratēģijās. Idejām par pamatvērtībām ir jāattīstās līdz konkrētām lietām.

Savukārt E. Kušners atzina, ka ir jāizprot, uz ko ir gatava sabiedrība. Viņaprāt, lielai daļai sabiedrības ir degradējušās vērtības, un tās, iespējams, nesaskanēs ar stratēģiju rakstītāju priekšstatiem. Tādējādi diskusija noslēgumā atgriezās pie ievadā izskanējušās atziņas, ka dažādu grupu un indivīdu intereses ir ļoti atšķirīgas, tādēļ ir grūti vienoties par kopējām visas valsts interesēm. Sabiedrībā jāveicina plaša un ilgstoša diskusija par kopējām vērtībām, un sabiedrības līderiem ir jāuzņemas šādas domu apmaiņas vadība.

Diskusijas dalībnieki atzina, ka nacionālās intereses ir ļoti nozīmīgs temats, par kuru iepriekš saruna Latvijā praktiski nav notikusi. Tādēļ, cerams, šī diskusija kalpos par labu sākumu nākamajām, jau daudz plašākām sarunām par to, kādu vēlamies redzēt Latviju kā valsti, kā daļu no Baltijas, Eiropas un pasaules.

____________________

[1] Ilgtspējīgas attīstības koncepcija “Latvija: no vīzijas uz darbību”

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!