Raksts

Kas Brocēnus baltus dara


Datums:
11. augusts, 2009


Autori

Ojārs Balcers


Foto: Ira

Šis ir tas retais gadījums, kad sabiedriska organizācija ir spējusi ietekmēt vides iestāžu darbu pozitīvā virzienā.

Var diezgan droši teikt, ka Brocēnos un Saldū tagad būs mazāk putekļu, bet toties par vienu lielu mūsdienīgu uzņēmumu Kurzemē — vairāk. Šādam apgalvojumam pamatu dod administratīvās apgabaltiesas lēmums, kas paredz, ka turpmāk Brocēnu cementa fabrikai būs noteikti konkrēti emisiju limiti, cik daudz cieto daļiņu drīkst nonākt atmosfērā. Tas ir liels solis sabiedrības veselības aizsardzībā pret rūpniecisko piesārņojumu un vides iestāžu līdzšinējo diezgan duļķaino praksi, nosakot emisiju līmeņus gaisā, lai putekļi mūs pārāk neindē.

Ierobežos izmešu daudzumu

Prasību tiesā Vides aizsardzības klubs (VAK) iesniedza jau 2006.gada vasarā, taču spriedumu sagaidīja tikai pēc trim gadiem. Atbildētājpuse bija Vides pārraudzības valsts birojs (VPVB), bet trešā puse — SIA Cemex — milzu korporācija, kas Brocēnos ražo cementu. VAK apstrīdēja VPVB pakļautības iestādes Liepājas reģionālās vides pārvaldes izsniegto atļauju uzņēmumam Cemex veikt A kategorijas piesārņojošu darbību[1]. Un te nu uzreiz jānošķir divas Cemex ražotnes: jaunā un vecā. Jaunā, kuru ekspluatācijā paredzēts nodot šogad, būs modernākā cementa fabrika Eiropā, un tai piesārņojošās darbības atļauja jau ir izdota. VAK prasību tiesā iesniedza par veco ražotni, kas Brocēnu iedzīvotājus jo ilgi ir baltus darījusi. VAK tiesai lūdza būtiski pārskatīt vai atcelt vecās cementa ražotnes atļauju. Prasības mērķis — panākt Cemex ražošanas procesā radīto cieto daļiņu jeb putekļu emisiju normu būtisku samazinājumu — vismaz par 40%.

Tiesa daļēji apmierināja VAK prasību un uzdeva par pienākumu Vides pārraudzības valsts birojam izdot lēmumu, kurā ietverti nosacījumi cieto daļiņu emisijas limitam no 2008.gada 1.janvāra. Faktiski tiesa ir norādījusi, ka emisijas limitiem izsniegtajā atļaujā ir jābūt norādītiem nevis vispārīgi, bet gan ar pietiekošu noteiktību un konkretizāciju. Tas nepieciešams, lai personām būtu skaidrs, kāds tad konkrēti emisiju līmenis ir noteikts un atļauts. Tāpat tas nepieciešams, lai būtu iespējams kontrolēt un izdarīt secinājumus, vai operators — cementa ražotājs — nepārsniedz atļaujā noteikto emisijas limitu. Turklāt galvenais nosacījums ir, ka piesārņojošās darbības atļaujā noteiktais emisijas limits nedrīkst pārsniegt konkrētai vielai noteikto emisijas robežvērtību. Tas gan nenozīmē, ka emisiju limiti visiem operatoriem nosakāmi maksimāli pieļaujamā apjomā, tāpēc tiesa uzskata, ka katrā konkrētajā gadījumā ir jāizvērtē operatora iespējas un piesārņojošās darbības raksturiezīmes, proti, emisiju limiti iespēju robežās ir nosakāmi mazākā iespējamā apmērā, ievērojot arī operatora iespējas emisijas samazināt.

Tie, kas ir saskārušies ar praktisku piesārņojošu darbību atļauju sagatavošanas un izsniegšanas procesu, un tie, kas dzīvo Brocēnu cementa rūpnīcas tuvumā, laikam visvairāk novērtēs faktu, ka līdz ar tiesas lēmumu ir noraidīta Latvijas vides iestāžu prakse teju automātiski piemērot operatoriem labvēlīgāko — lielāko iespējamo — emisiju limitu. Protams, tas vēl nenozīmē, ka praksē Valsts vides dienesta daudzās reģionālās vides pārvaldes apstiprinās un spēs arī nodrošināt sabiedrības tiesības jēgpilni piedalīties emisiju projektu apspriešanā, lai tiešām turpmāk dzīvē nodrošinātu, ka Latvija beidzot sasniedz Gaisa struktūrdirektīvā noteikto.

Smakas un jēgpilna līdzdalība

Tiesa VAK prasību gan neapmierināja pilnībā. Tā noraidīja VAK argumentus, piemēram, pieteikuma daļā par sabiedrības jēgpilnu iesaisti tādu plānošanas dokumentu sagatavošanā un lēmumu pieņemšanā, kas var ietekmēt vidi, kā arī par smaku emisijas limitu, ja uzsāk dedzināt kaulu miltus.

Piesārņojošas darbības atļaujā ir noteikts, ka „uzņēmuma darbība nedrīkst izraisīt būtisku smakas izplatību apkārtnē.” Taču kopā ar turpat atrodamo secinājumu, ka „emisiju limita projektu sastāda tikai tādā gadījumā, ja reģionālā vides pārvalde konstatē smaku mērķlielumu pārsniegumus”, nākas secināt, ka iedzīvotājiem, kas sūdzas par smakām, ir tikai viens veids, kā pret tām cīnīties, — fiksēt laiku, vēja virzienu un rakstīt vēstules savai reģionālajai vides pārvaldei un plašsaziņas līdzekļiem. Vēstule, ticams, palīdzēs, ja iedzīvotāji lūgs uzskaitīt pasākumus, ko vides iestādes ir veikušas, lai fiksētu un novērtētu apstākļus, kad deguns saka, ka smird, bet vides iestādes nekonstatē smaku mērķlielumu pārsniegumu. Protams, tas, ka smird no cūku fermas vai no cita nāsīm netīkama piesārņojoša darbības veicēja, ir zināms, tomēr autors var tikai ieteikt “elpot dziļi” un spēlēt līdzi mūsu valsts vides varas nesējiem un lūgt rakstiski un, ja vajadzīgs, atkārtoti, izvērtēt, vai smaka ir līdz mērķlielumam, vai tam pāri. Ja kļūst pavisam grūti, iedzīvotāji var vērsties vides sabiedriskajās organizācijās, kas iespēju robežās lūkos palīdzēt. Stāsti par noģībušiem smaku mērītājiem diemžēl ir ne tikai anekdote, bet reāla patiesība “no prakses”. Galvenais ir uzsākt saraksti ar reģionālo vides pārvaldi un šo saraksti akurāti iegrāmatot, kā arī informēt citus vides lēmumu līdzdalībniekus — pašvaldību, plašsaziņas līdzekļus un kaimiņus.

Un visbeidzot — par sabiedrības jēgpilnu iesaisti. VAK lūdza divas lietas: pirmkārt — piesārņojošas darbības atļaujai pievienot Eiropas Komisijas „cementa kopsavilkumu”, kurš ir tikai dažas lapas garš un saprotams arī nespeciālistiem, un otrkārt — veikt sabiedrisko apspriešanu, kas saprotami paskaidro terminus, piemēram, „būtiskākās emisijas”, „emisiju limitu projekts”, „labākie pieejamie tehniskie paņēmieni”, „tehnikas līmenis”, „cieto daļiņu veselībai nodarītais kaitējums”, „monitorings”, „rezultātu pieejamība sabiedrībai”. Lieta tāda, ka Eiropas Komisijas Perspektīvo pētījumu institūta izstrādātais uzziņas dokuments par labākajiem tehniskajiem paņēmieniem cementa rūpniecībā ir vairāku simtu lapaspušu biezs dokuments angļu valodā un faktiski atspoguļo informācijas apmaiņu starp ekspertiem 1996.gada direktīvas par integrētu piesārņojuma novēršanu un kontroli kontekstā. Šie dokumenti tiek atjaunoti reizi 5—7 gados, taču iedzīvotājiem būtiskākais ir atrodams viegli uztveramajā pāris lapaspušu garajā kopsavilkumā.

Šādā situācijā sabiedrības līdzdalības jēgpilna nodrošināšana ir interpretācijas un arī attieksmes jautājums. Satversmes 115. pants[2] noteic ikviena tiesības dzīvot labvēlīgā vidē, savukārt Vides aizsardzības likums vispārīgi paredz sabiedrības tiesības piedalīties ar vidi saistītu lēmumu pieņemšanā. Proti, ja likumu grozījumi, plānošanas dokumenti, lēmumi var ietekmēt vidi, tad sabiedrībai ir jāvar izteikt savus priekšlikumus un viedokli konkrētajos jautājumos. Turklāt, sabiedrības līdzdalība taču nevar traucēt, bet tikai palīdzēt kopienai atrast veidu, kā visiem kopā labāk dzīvot. Tomēr ir viens “bet” — sabiedrībai ir jāgrib viedokli izteikt un ir arī pašai jāpiedalās viedokļa paušanā. Ja, piemēram, Liepājā dažu augstu skursteņu emisijas varot sacensties ar varavīksni un, runā, tiekot pat plānoti jauni augsti skursteņi, tad tikai paši liepājnieki pirmām kārtām var un viņiem arī vajadzētu painteresēties par putekļu normatīviem pilsētā un svarīgākajiem emisiju avotiem. Ja ne sevis, tad bērnu un īpaši jūtīgu cilvēku dēļ. Un, protams, rakstiski un iesaistot citus līdzīgi domājošus cilvēkus un arī plašsaziņas līdzekļus.

Tomēr var rezumēt, ka ilgais tiesas process nav bijis veltīgs, jo ir sasniegts tā galvenais mērķis — tiesiskā ceļā panākt spēkā esošās vides likumdošanas vismaz formālu ievērošanu lielā industriālā objektā Latvijā. Tiesa, svarīgais jautājums par sabiedrības jēgpilnu iesaistīšanu ir palicis atklāts. Līdzīgi atklāts ir arī jautājums par to, kas un kā atlīdzinās videi un sabiedrības veselībai nodarītos zaudējumus, kas varētu būt saistīti ar iespējamo virsnormas putekļu emisiju. Tā, kā lēmusi tiesa, bija jāsamazina, sākot no 2008.gada 1.janvāra. Sabiedrības veselības aģentūra savā mājas lapā paskaidro, kādus kaitējumus iedzīvotāju veselībai izraisa cietās daļiņas jeb putekļi, un nekas patīkams tas nav. Un tomēr — šis ir tas retais gadījums, kad sabiedriska organizācija ir spējusi ietekmēt vides iestāžu darbu pozitīvā virzienā. Vides tiesības ir svarīga joma un, tikai cienot vidi, manuprāt, ir iespējama ilgtspējīga mūsdienu sabiedrības attīstība.

_____________________

[1] Tā ir augstas pakāpes piesārņojoša darbība, kuru veicot, operators lieto labākos pieejamos tehniskos paņēmienus.

[2] Satversmes 115. pants — Valsts aizsargā ikviena tiesības dzīvot labvēlīgā vidē, sniedzot ziņas par vides stāvokli un rūpējoties par tās saglabāšanu un uzlabošanu.


Air Quality - Existing Legislation

Air Quality Framework Directive

Ārtelpu gaiss

Lēmums

Likums par piesārņojumu

Vides aizsardzības likums

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!