Raksts

Kas bērnu padara laimīgu?


Datums:
22. septembris, 2011


Šorīt kopā loģiskā ķēdē saslēdzās divi notikumi - nesen Guardian lasītais, ka vecāki Lielbritānijā savu bērnu apģērbam tērē vairāk kā 1500 GBP sezonā un jūtas vainīgi, ja nespēj piegādāt bērnam dārgu zīmolu drēbes un anotācija UNICEF ziņojumam par bērnu labklājību (www.zb-zeme.lv/jaunumi/16-uncategorised/456-labklajiba), kurā rakstīts, ka jaunieši un bērni ir ieslēgti materiālistiskā kultūrā un pārāk maz laika pavada ar ģimeni.

Kā tas viss saistīts savā starpā?

Pirmā reakcija bija nošausmināties gan man, gan tiem, kuri šo lasīja – tādas naudas summas maziem bērniem, ak šī materiālistiskā popkultūra, šaurdomājošie ļautiņi Lielbritānijā, u.t.t. Tātad – par materiālisma kultūru. Mani ieinteresēja pētījums par bērnu labklājību, un nolēmu iet tālāk par tā anotāciju. Tajā apkopoti plaši kvalitatīvi dati no Lielbritānijas (turpmāk – UK), Spānijas un Zviedrijas. Galvenie secinājumi:

1. Bērni jūtas laimīgi tad, ja viņiem ir laimīga, stabila ģimene, labi draugi un daudz aktivitāšu, ar ko nodarboties, jo īpaši, ja tās tiek organizētas ārā.

2. UK bērniem no nabadzīgākām ģimenēm ir lielākas problēmas ar aktivitāšu nodrošināšanu ārā. Vispār kopumā UK vecāki ar problēmām atrod laiku pēc darba, ko pavadīt kopā ar bērniem, kur nu vēl ārā, svaigā gaisā. Tikmēr Zviedrijā brīvā laika pavadīšana kopā ar bērniem ir vecāku ikdiena. Spānijā, savukārt, ja vecākiem ir mazāk laika, viņus aizvieto citi radinieki.

3. Materiālisms bērnos līdz 13 gadu vecumam nav izskaidrojams ar pārmērīgu individuālismu vai alkatību, tam ir kompleksi iemesli. Jā, bērni vēlas tehnoloģijas un zīmolu drēbes, tomēr tās nav centrālais viņu esības jautājums. Šīs mantas bērni vēlas simbolisku, utilitāru un sociālu iemeslu dēļ, piemēram, lai būtu daļa no stilīgo un veiksmīgo jauniešu grupas. Turklāt, augsti tiek vērtēts nevis mantas saņemt uzreiz, bet krāt un iekārot tās.

4. Citādāk ir ar vecāku materiālistiskajām tendencēm. UK vecāki jūtas spiesti pirkt nekam nevajadzīgas rotaļlietu kastes un zīmolu drēbes, bailēs no sociālā spiediena. Tā ir vēlme pasargāt savus bērnus no tā, kam cauri skolā izgāja viņi paši – bērni, kas ir nabadzīgāki, tiek apsmieti. Un nabadzību nosaka pēc drēbēm un rotaļlietām. Zviedrijā un Spānijā vecāki šādu spiedienu neizjūt.

5. Citādāk ir ar jauniešiem – pēc 13 gadu vecuma materiālie labumi un zīmoli sāk spēlēt nozīmīgu lomu cilvēku kategorizēšanā un identificēšanā. UK un Zviedrijā augsta statusa zīmoli ir svarīgāki bērniem no nabadzīgākām ģimenēm, ar mērķi maskēt reālo situāciju.

6. Spānijā un Zviedrijā, lai arī bērni dažreiz neapzinās to, ka nauda, ko tērē mantām, ir jānopelna, apzinās, ka viņi var iegūt mantas tikai, tās ‘nopelnot’ ar labu uzvedību.

7. UK kabatas nauda ir retās ģimenēs; Zviedrijā tā ir izstrādāta sistēma, kur tā ir daļa no ‘lielās dzīves’ mācības, kad jāmācās krāt un tērēt.

8. UK bērnība ir cīņa, lai atrastu laiku bērnības aktivitātēm; Zviedrijā bērnība ir sagatavošanās atbildīgai dzīvei nākotnē; Spānijā bērnība ir laiks, kas pildīts ar prieku.

9. Sākumskolā bērni sevi identificē ar dzimumu, interesēm vai personības iezīmēm (Zviedrijā sākumskolā ar grūtībām – visi spēlējas ar visiem). Nabadzība tiek asociēta ar Āfrikas badacietējiem, bet bagātība – ar rokzvaigznes dzīvesstilu.

10. Vidusskolas jaunieši, īpaši UK un Spānijā (kur, atšķirībā no Zviedrijas, ir ievērojamas atšķirības strap iedzīvotāju slāņiem), ļoti skaidri redz atšķirību starp bagātajiem un nabadzīgajiem, un tā meklējama zīmolos -apģērbā, tehnoloģijās un mašīnā, ar kuru pārvietojas vecāki. Jaunieši atzina, ka nabadzīgie bērni tiek apsmieti.

11. Iekļauties turīgo grupā var nevis tikai ar apģērbu, bet vajadzīgas arī attiecīgas tehnoloģijas, kas nozmīmē, ka bērniem no nabadzīgām ģimenēm šis kļūst par teju neiespējamo misiju.

Tādi man liekas galvenie atspēriena punkti, kam pievērst uzmanību šajā pētījumā. Bērni ir laimīgi pavadīt laiku kopā ar vecākiem ārā, svaigā gaisā. Nabadzīgām ģimenēm nav viegli atrast naudu bērna sporta treniņiem, tomēr viņi izjūt spiedienu atrast naudu zīmolu drēbēm. Skolā, jo pieaugušāki bērni kļūst, jo lielāka nozīme ir zīmoliem un nepieciešamībai iekļauties ”foršo” grupā, kas nēsā attiecīgu zīmolu drēbes un kam pieder attiecīgas tehnoloģijas. Un tie, kuri neiekļaujas, ir nolemti pazemojumam un ņirgām.

Un te nu es rakstu un domāju – mūsu skolas ne ar ko neatšķiras no skolām UK. Neatšķīrās par tad, kas es tur vēl mācījos – sākumskolā es biju no nabadzīgas ģimenes un man dažreiz bija savalkātas drēbes. Un par mani ņirgājās, jo es nebiju stilīga. Vidusskolā gāja labāk, bet arī tikai tāpēc, ka radās humpalas un es sāku ģērbties labāk, ne jau bērni kļuva mīļāki. Vai es jutīšos spiesta pirkt bērniem zīmolu drēbes un gadžetus, lai par viņiem neviens neņirgātos? Viss ir iespējams. Atzīšos – pašlaik viņi nēsā gan humpalas, gan zīmolu, gan ne-zīmolu drēbes; noteicošais te ir bijusi estētika. Bet kā būs tālāk – nezinu.

Galvenais, ko es zinu, ir, ka bērniem jāpavada kvalitatīvs laiks kopā ar tuviniekiem aktīvās rotaļās ārā un tas noteikti padarīs viņus laimīgus. Tas ir tieši tik vienkārši.


www.miomilo.lv

www.twitter.com/curiha


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!