Foto: A. Jansons © AFI
Bija jāpaiet noteiktam laikam, lai cilvēki atteiktos no stereotipiem un atzītu kartupeli kā visnotaļ nekaitīgu dārzeni. Līdzīgs viedokļu attīstības process notiek attiecībā uz imigrantiem Eiropas Savienībā un, cerams, arī nepilsoņiem Latvijā.
Vēl 16. gadsimtā eiropieši bija pārliecināti, ka kartupelis ir kaitīgs. Šodien pārnestā nozīmē “karsts kartupelis” simbolizē nevēlamu un jūtīgu jautājumu. Vienlaicīgi kartupelis tiek uztverts arī kā otrā maize. Arī attieksme pret nepilsoņiem svārstās līdzīgās galējībās – no pilnīga nolieguma līdz pašsaprotamai līdztiesībai.
Kaitīgais kartupelis
Vairāk kā 470 tūkstoši nepilsoņu Latvijā tiek uzskatīti par problēmu. Atjaunojot neatkarību, Latvija pieņēma pilsonības likumu vadoties no valsts turpināšanās nostādnēm. Savukārt, bijušie PSRS pilsoņi, kuriem nebija Latvijas vai citas valsts pilsonības, kļuva par nepilsoņiem. Tiesību apjoma un statusa ziņā nepilsoņus nevar uzskatīt par pilsoņiem, taču viņiem ir vairāk tiesību nekā pastāvīgajiem iedzīvotājiem (piemēram, diplomātiskā aizsardzība, kas parasti tiek garantēta tikai pilsoņiem). Nepilsoņiem ir ierobežotas politiskās tiesības, kā arī ir attiecināms aizliegums strādāt dažādās profesijās. Populārs ir uzskats, ka pilsoņa tiesību piešķiršana vēl joprojām radītu draudus Latvijas neatkarībai, tāpēc Eiropas Savienībā (ES) viņi tiks uzskatīti par trešās valsts pilsoņiem. Pie tam saskaņā ar pēdējiem likuma grozījumiem[1], nepilsoņa statuss tiek atņemts, ja viņi pēc šī gada 1.jūnija būs saņēmuši pastāvīgo uzturēšanās atļauju kādā ārvalstī. Šīs statusa izmaiņas samazina nepilsoņu līdzšinējās tiesības, un var teikt, ka cita starpā tiek pārkāpts tiesiskās paļāvības princips.
Karstais kartupelis
Lai gan imigrācijas problēmas jau sen ir ES dienaskārtībā, dažādu iemeslu dēļ risinājumi ilgu laiku ir bijuši nepietiekami un fragmentāri. Tikai 1999. gada Tamperes Eiropadomes tikšanās pēc ilglaicīgām diskusijām noslēdzās ar dalībvalstu kopīgu kompromisu, ka trešo valstu pilsoņu tiesības pēc iespējas jātuvina ES pilsoņu tiesībām, izņemot politiskās. Šis uzstādījums ir kļuvis par sava veida ES vīziju trešo valstu pilsoņu jautājumā.
Lai to īstenotu, ir grozīti pamatlīgumi un ES nesen ir pieņēmusi trīs direktīvas, kuras tieši vai netieši attiecas uz trešo valstu pilsoņiem. Viena no tām[2] nosaka trešās valsts pilsoņu statusu, ja viņi vismaz piecus gadus uzturas dalībvalstī likumīgi. Viņiem ir jābūt pietiekamiem ienākumiem un veselības apdrošināšanai, kā arī obligāti jāpakļaujas valsts integrācijas politikai. Direktīva paredz gan vienlīdzīgu attieksmi pret trešo valstu pilsoņiem salīdzinājumā ar ES pilsoņiem, gan arī papildus aizsardzību pret izraidīšanu.
Divas direktīvas ir pieņemtas attiecībā uz ģimeņu atkalapvienošanos. Šā gada aprīlī pieņemtā direktīva[3] attiecas uz ES pilsoņu ģimeņu atkalapvienošanos. Tā apstiprina iepriekš Eiropas Kopienas tiesas pasludinātos principus ģimeņu atkalapvienošanās gadījumos, tajā skaitā ievērojot cilvēktiesības uz privāto un ģimenes dzīvi. Direktīva liberāli definē, kas ir uzskatāmi par ģimenes locekļiem, pieļaujot arī faktisko un viendzimuma partneru brīvas pārvietošanās tiesības. Savukārt, pērn pieņemtā direktīva[4] paredz trešo valstu pilsoņu tiesības uz ģimeņu atkalapvienošanos, ja viņiem izsniegta uzturēšanās atļauja uz gadu vai ilgāku laiku. Divi gadi ir maksimālais termiņš, ko dalībvalsts drīkst prasīt, lai indivīds uzturas valstī, pirms viņam ir tiesības aicināt pie sevis ģimeni.
Lai gan minētās direktīvas neatbilst dažu ES institūciju, akadēmiķu un nevalstisko organizāciju paustajiem aicinājumiem piešķirt trešo valstu pilsoņiem ES pilsonību[5], šis ir nozīmīgs solis, ko spērušas ES dalībvalstis trešo valstu pilsoņu statusa noteikšanā un integrācijā.
Kartupelis kā otrā maize
Bija jāpaiet noteiktam laikam, lai cilvēki atteiktos no stereotipiem un atzītu kartupeli kā visnotaļ nekaitīgu dārzeni. Lai gan cilvēki mēdz nogaidīt, nevēloties baudīt karstus kartupeļus, tagad ir pat grūti iedomāties kā varētu vispār iztikt bez kartupeļiem.
Mūsdienās faktiski nepastāv valstis, kas sastāvētu etniski tikai no vienas tautas vai pat nācijas. Cilvēku arvien pieaugošā mobilitāte, globalizācija un līdzīgi attīstības procesi liek mainīt domas par imigrantiem kā bīstamiem sabiedrības locekļiem. Faktiski visa ES pamatideja par personu brīvu pārvietošanos ir pretrunā ar tradicionālo nāciju valstu ideju. Tādējādi direktīvu pieņemšana ir, iespējams, pat novēlots solis, jo ES dalībvalstīm šie jautājumi ir kā “karsts kartupelis”. Latvijai bija iespēja kalpot kā labam piemēram Eiropai, demonstrējot kā mums ir izdevies noregulēt nepilsoņu jautājumu, piešķirot viņiem papildus tiesības salīdzinājumā ar tradicionāli pastāvīgiem iedzīvotājiem.
Diemžēl pēdējie politiskie lēmumi liecina, ka Latvija ir izvēlējusies tādu risinājumu, kas faktiski atņem viņiem līdz šim garantētās tiesības. Nepilsoņi nekādi nevarēja sagaidīt, ka viņu statuss pēkšņi tiks atņemts tikai tāpēc, ka viņi kādā valstī iegūs pastāvīgās uzturēšanās atļauju. Arguments, ka saikne ar Latviju būs zudusi, neiztur kritiku. Mūsdienās, kad cilvēki pārvietojas daudz biežāk un ilgākus laika posmus, saikni nevar noteikt tikai pēc uzturēšanās vietas principa. Starptautiskās tiesības neprasīja Latvijai ieviest nepilsoņa statusu, taču, ja Latvija to ir izdarījusi, tad no cilvēktiesību viedokļa ir grūti argumentēt šādu tiesību atņemšanu. Kritiku neiztur arī iebildums, ka nepilsoņiem ir iespēja naturalizēties. Naturalizācija ir ne tikai nepilsoņu, bet vēl lielākā mērā pašas valsts interesēs – tas ir integrācijas politikas jautājums, jo nedrīkst šos cilvēkus uzskatīt par ‘kaitīgiem’.
ES politika un attīstība ļauj cerēt, ka arī turpmāk tiks ņemti vērā vispārējās cilvēku pārvietošanās attīstības tendences un pilsonības institūts tiks arvien vairāk liberalizēts. Arī Latvijai nāksies sekot šīm attīstības tendencēm, neraugoties uz iekšpolitiskajām interesēm, ambīcijām un klišejām. Ir jāapzinās, ka dažādu ekonomisko un demogrāfisko procesu rezultātā pārskatāmā nākotnē imigranti kļūs par mūsu otro maizi.
______________________
[1] Grozījumi likumā par bijušās PSRS pilsoņu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības, statusu. Latvijas Vēstnesis Nr.90, 04.06.2004. Pats likums publicēts Latvijas Vēstnesis Nr.63, 25.04.1995
[3] Direktīva 2004/38/EK (2004.gada 29.aprīlis) par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, kas groza Regulu 1612/68 un atceļ Direktīvas 64/221/EEK, 68/360/EEK, 72/194/EEK, 73/148/EEK, 74/34/EEK, 75/35 EEK, 90/364/EEK, 90/365/EEK un 93/96/EEK. OJ L 158, 30.04.2004. Versijai angļu valodā 77-123. lpp.
[4] Direktīva 2003/86/EK (2003.gada 22.septembris) par tiesībām uz ģimeņu atkalapvienošanos. OJ L 251, 02.10.2003. Versija angļu valodā 0012-0018 lpp.
[5] Pētnieki: H. Staples, The Legal Status of Third Country Nationals Resident in the European Union, Kluwer Law International, 1999. S. O’ Leary, The Options for the Reform of European Union Citizenship, in S.O’Leary, T.Tilikainen (eds.), Citizenship and nationality status in the New Europe, 1998. NVO: Antiracist Network for Equality in Europe: Modifications to the Maastricht Treaty in Sight of the 1996 Inter-Governmental Conference, Rome, July 1995. ES institūcijas: Komisija Proposal for a Council Directive concerning the status of third-country nationals who are long-term residents. COM/2001/0127 final CNS 2001/0074. OJ C 240 E, 28.08.2001, 0079-0087 lpp. paragrāfs 5.5. Opinion of the Economic and Social Committee on the “Proposal for a Council Directive concerning the status of third-country nationals who are long-term residents”, OJ C 036, 08.02.2002., 0059-0062.lpp. Opinion of the European Economic and Social Committee on “Access to European Union citizenship” (2003/C 208/19). OJ C 208, 03.09.2003. 0076-0081.lpp. 14 paragrāfs.