Manu domu un argumentu izklāsts ir samērā garš, tāpēc sākšu ar saturu. Ievads Argumenti, kāpēc SC jāņem koalīcijā Vērtējums argumentiem, kāpēc SC tomēr nav jāiekļauj valdībā Vērtējums argumentiem, kurus izmanto gan kā iemeslus, gan kā ieganstus, lai SC neņemtu koalīcijā Nobeigums1. IevadsGan privātajās sarunās, gan tvitertelpā, gan kuluāros viens no aktuālākajiem jautājumiem šobrīd ir par partiju apvienības “Saskaņas centra” (SC) ņemšanu vai neņemšanu valdībā. Ir ļaudis, kuri aicina spert šo vēsturisko soli, taču ir arī cilvēki, kurus ļoti uztrauc Latvijas nākotne, ja arī SC veidos valdošo koalīciju. Protams, ir vēl arī trešā grupa, kura atkarībā no interesēm ar dažādām sajūtām noskatās politikas tapšanas procesā – vieni ar baudu (tie, kurus vienmēr ir aizrāvušas cirka vai teātra izrādes), citi ar derdzīgumu (tie, kuri cenšas apvienot strādāšanu divos darbos, lai pabarotu ģimeni).
Mans mērķis ir izskaidrot, kāpēc es un domāju, ka arī daudzi citi nacionālajos jautājumos centriski vai liberāli domājoši cilvēki vēlamies redzēt SC nonākšanu pie izpildvaras grožiem. Iemesls ir ļoti vienkāršs un skaidrs – runa ir par to, ka vairāk nekā 100 000 cilvēku un tagad jau vairāki simti tūkstoši cilvēku nav laisti pie varas tur pat vai 13 gadus (ja rēķina laika posmu no 1998.gada, kad Tautas saskaņas partija (TSP) tika ievēlēta 7.Saeimā) un ka šī situācija ir nekavējoties jāmaina.
SC vēlētājiem beidzot ir jādod vara, jo tas ir pretrunā ar demokrātijas garu, ka tik lielai cilvēku daļai netiek dota iespēja valdīt (piešķirta daļa no varas), ja nav pietiekoši spēcīgi objektīvi argumenti, kāpēc būtu pārāk bīstami šo politisko spēku iesaistīt valdībā.
Jā, sakot, ka šie cilvēki nav laisti pie varas, tā arī domāju – ka tieši šiem cilvēkiem nav dota vara. To var saukt arī par filozofisku jautājumu, jo šeit es saprotu cilvēku kā valsti. Dzejnieka Ojāra Vācieša vārdiem runājot, mēs ikviens esam Latvija, un, pārfrāzējot Francijas “Saules” karali Ludviķi XIV, vārdus “Es esmu valsts.” var teikt ikviens Latvijas pilsonis. Līdz ar to, kādas partijas nonākšanu valdībā jāsaista arī ar konkrētā politiskā spēka vēlētāju “nonākšanu” valdībā un varas iegūšanu. Tas reizē ir gan emocionāls pārdzīvojums, gan prāta sniegtā informāciju par manu kārtējo lomu dzīvē. Zaļo un zemnieku savienības (ZZS), LPP/LC, Tautas partijas, “Jaunā laika” (JL), “Vienotības”, un citu tā saucamo “latvisko”1 partiju vēlētājiem, kuri samērā bieži ir “nonākuši” pie varas, šīs izjūtas varētu nešķist īpaši svarīgas – it sevišķi tamdēļ, ka viņiem līdz 11.Saeimas vēlēšanu kampaņai nekad parlamenta darbības kontekstā nebija nācies izjust no politiskās ietekmes izolēta mazākuma stāvokli.
Ja ir vēlme pēc piezemētāka skatījuma, var teikt, ka nav laisti pie varas tie deputāti, kuri no TSP, partijas “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” (PCTVL) un SC ir bijuši ievēlēti Latvijas likumdevējā – pēc 1998., 2002., 2006. un 2010.gada vēlēšanām.
2. Argumenti, kāpēc SC jāņem koalīcijā
Izmantošu svaru kausus jeb būtības sistēmu, ar kuru pamatošu savu pozīciju. Pirmajā svaru kausā jāliek iekšā nepieciešamība rīkoties saskaņā ar demokrātijas būtību, atjaunot taisnīgumu, nodrošināt vienlīdzību, izbeigt tiešo vai arī netiešo diskrimināciju, uzstādīt jaunu sabiedrības brieduma un kopības latiņu, atbrīvoties no bailēm un parādīt piemēru.
Demokrātijas būtība paredz to, ka valstī ir jāvalda demosam jeb tautai2. Protams, nekad nav iespējams, ka valdītu visa tauta, bet kādas daļās cilvēku nevaldīšanas pamatā ir jābūt racionāliem argumentiem, kāpēc ir izveidojusies tāda situācija. Tu nevari nelaist pie varas cilvēkus tāpēc, ka viņi krievi vai pārstāv citu tautību, vai Tev ir spekulatīvas bažas par viņu plāniem. Lai cik pārsteidzoši tas kādam neskanētu, mums ir jāpārtrauc vini sodīt par to, ka viņi Latvijā ieradās padomju okupācijas laikā, tāpat mums ir jāpārtrauc sodīt viņu bērni. Jāpārtrauc sodīt par to, ka konkrētas socializēšanās un ģimenes vēstures dēļ visiem minētajiem ir izveidojusies konkrēta ideologiskā pārliecība. Demokrātija nozīmē iesaistīt varā pēc iespējas vairāk cilvēku. Atzīstu, ka pēdējā teikumā ir pausts pārāk ideālistisks skats un daudzas demokrātijas to sevišķi nepraktizē. Taču mums ir iespēja attīstīt demokrātiju, lai citi mācās no mums nevis otrādi, kā tas bieži vien ir noticis līdz šim. Un tas ir īpaši nepieciešams mana galvenā argumenta gaismā, kuram tūlīt pievērsīšos.
Taisnīguma atjaunošana ir galvenais princips, kurš šajā gadījumā ir jārealizē. Šie cilvēki un viņu ievēlētie pārstāvji ir tikuši sodīti (kā lai citādāk dēvē atstumšanu no varas?) ne tikai racionālu iemeslu dēļ, bet arī viņu izcelsmes un socializēšanās dēļ. Runa ir arī par cilvēkiem, kuri šeit iebrauca padomju okupācijas laikā. Lielākā daļa no viņiem nav vainīgi par okupāciju – ja runa ir par civilpersonām, tad lielākā daļa (diskusiju par militārpersonām varam atstāt citai reizei) no viņiem tajā nebūtu vainojama. Ar okupāciju es šeit saprotu PSRS vadoņa (un noziedznieka) Josifa Staļina un šīs impērijas vadības lēmumu pievienot arī Latviju “dižajai savienoto republiku saimei”. Latvijā no citām padomju republikām iebraukušās personas lielākoties nevarēja pilnībā saprast, to negatīvu seku apjomu, ko Padomju Savienības vardarbīgā politika atnesa mūsu valstij, jo šie cilvēki lielā mērā dzīvoja komunistiskās propagandas informācijas telpā. Tāpēc viņi Latvijā, iespējams, ieradās īpaši neapjaušot situācijas prettiesiskumu, bet gan pozitīvu domu vadīti, ar mērķi caur smagu darbu (kāds vieglāku) iekārtoties labai dzīvei no vienas puses jaunā vietā, no otras puses – tajā pašā „dižajā” dzimtenē, kura sniedzās no Klusā okeāna līdz Baltijas jūrai. Viņu mērķis nebija kādu „okupēt”, viņi savā būtībā bija tādi paši cilvēki, kā mēs.
Atsevišķa tēma varētu būt par tiem cilvēkiem, kuri strādāja valsts birokrātiskajā aparātā.
Ar šeit dzimušajiem šo cilvēku bērniem situācija ir vēl vienkāršāka – cilvēks nevar atbildēt un viņam nav jāatbild par savu vecāku izvēlēm un par viņa dzimšanas vietu. Ja mēs raugāmies filozofiski, tad gan es, gan arī Tu – ikviens no mums varēja piedzimt kaut kur kā iebraucēju jeb imigrantu bērni. Ikviens no mums varēja piedzimt kā minoritātes pārstāvis. Taču civilizētā sabiedrībā primārais nevar būt jautājums, cik ietekmīgas grupas pārstāvis Tu esi, bet svarīgi ir jautājumi, kādas ir Tavas izvēles kā dzīvot šo dzīvi. Un mūsdienu liberālajā sabiedrībā indivīdiem ir plašas tiesības izvēlēties, par ko balsot, kādu uzskatu sistēmu pieņemt par sev tuvāko. Tāpēc arī šos cilvēkus nevar sodīt par to, par ko viņi ir piedzimuši.
Te, protams, ir sarežģītāks jautājums, par to vai visi no šiem cilvēkiem ir pielikuši pietiekamas pūles, lai apgūtu latviešu valodu, taču liela daļa no viņiem ir izpildījuši nosacījumu par likumā prasītajām valodas zināšanām un naturalizējušies. Ideālajā variantā visi pilsoņi būtu gatavi runāt latviski, bet, ja kāds izvēlas tomēr nerunāt, tad šāda izvēle tomēr nevar būt par pamatu, lai viņu “neielaistu” valdībā. Es šeit runāju par vēlētājiem. Tas, ka deputātiem un ministriem ir jāzina latviešu valoda labā līmenī ir loģiska un atbalstāma prasība.
Taisnīguma atjaunošanas jautājumā nedrīkst aizmirst Eiropas politikas pētnieces Daces Akules atgādināto3 Latvijas Tautas frontes neizpildīto solījumu pilsonību piešķirt plašākam lokam personu nevis tikai tiem cilvēkiem un to cilvēku pēcnācējiem, kuri Latvijā dzīvoja līdz 1940.gada 17.jūnijam.
Vienlīdzības atjaunošana ir nepieciešama, lai katras balss nozīme kļūtu līdzīgāka. Lai nav tā, ka mažoritātes (jā, un daļa no minoritāšu) balsis/īm palīdz gan tiem, kuri veidos valdību, gan tiem, kuri sēdēs opozīcijā (runa ir par balsošanu par tā sauktajām „latviskajām” partijām, kuru atrašanās pie varas vairākumam šķiet pilnīgi pašsaprotama), bet minoritātes balsis palīdz tikai tiem, kuri ir nolemti sēdēšanai opozīcijā (jo vairākumam viņu atrašanās valdībā nav pieņemama). Kā jau ierasts, pasaulē šim principam ir izņēmumi attiecībā uz neonacistiskām un līdzīgi ekstrēmām partijām, bet Latvijas situācija un SC ar šāda veida izņēmumiem nav saistīts.
Jāatzīst, ka šeit var būt runa par tiešo vai netiešo diskrimināciju. Nedodot viņiem tiesības nonākt Ministru kabinetā (MK), gan balsotāji, gan ievēlētie, kļūst par kaut ko līdzīgu otrās šķiras pilsoņiem, kuriem ir atvēlēta mūžīgā opozicionāra loma. Kā jau paskaidroju, šādai attieksmei nav objektīva pamata.
Mūsu priekšā ir uzdevums atbrīvoties no bailēm, ka esam apdraudēti no šiem cilvēkiem un no šī politiskā spēka. Jāatzīst, ka tik mazai tautai (latviešiem), kuras pārstāvju skaits Latvijā ir tik strauji sarucis emigrācijas dēļ, ir pamats justies apdraudētai. Gan par savu eksistenci, raugoties no gadsimtu perspektīvas, gan par latviešu valodas lomu, raugoties īstermiņā. Šāda veida bailes, vai, pareizāk sakot, saprātīgs uztraukums ir loģisks un tas ir jāpārvērš racionālos un loģiskos soļos, kas samazina draudu līmeni. Taču mums ir jāatbrīvojas no bailēm, ka krievi vai citas mazākumtautības grib kaut ko sliktu, ka viņu ievēlētie pārstāvji apzināti vēlas mums kaitēt. Lielākajā daļā gadījumu tā nav taisnība, jo mēs ikviens pirmāmkārtām esam cilvēks, kurš grib darīt labu gan sev, gan citiem. SC un viņu 259 930 vēlētāji (28,36%)4, galvenokārt, aizstāv tās pašas vērtības ko tie latvieši un cittautieši, kuri balsoja par citiem politiskajiem spēkiem – mīlestību, labestību, došanas principu utt.. Jā, ir lielas atšķirības politiskajos uzskatos. Tātad tos vajag izdiskutēt un nav pat nepieciešams kļūt par vienādu uzskatu paudējiem. Sākumā pietiktu ar vienošanos, ka pastāv fundamentālas viedokļu atšķirības un ka mēs cenšamies respektēt šīs viedokļu atšķirības.
3. Vērtējums argumentiem, kāpēc SC tomēr nav jāiekļauj valdībā
Otrajā svaru kausā jāliek iekšā visas tās problēmas, kuras saskaņā ar nacionāli labējo un nacionāli labēji-centrisko5 cilvēku uzskatiem, varētu rasties vai radīsies, ļaujot SC nonākt izpildvarā: latviešu tiesību un “saimniekapziņas” samazināšanās, latviešu valodas lomas mazināšanās un krievu valodas lomas palielināšanās, SC elektorāta palielināšana, Latvijas Sociālistiskās partijas; tās vadītāja Alfrēda Rubika un citu „nepieņemamo” cilvēku loma un Krievijas ietekmes pieaugums.
Paskaidrošu, kāpēc šie argumenti tomēr nav tik spēcīgi, kā sākotnēji varētu šķist. Pirmkārt, lai izmainītu normatīvos aktus ir vajadzīgs vairākums Saeimā. SC ir 31 deputāts no 100. Nacionāli labējiem un labēji-centriskajiem ir apmēram 65 mandāti, varbūt pat visi 69. Tātad nacionāli kreisajiem5 parlamentā ne tikai nebūs vairākuma, bet viņiem varētu pat nebūt 34 mandātu, lai nacionālo jautajumu kontekstā vieni spētu sasaukt Saeimas ārkārtas sēdi vai rosināt parakstu vākšanu, par kāda pieņemta likumprojekta skatīšanu referendumā.6 Jo tieši vairākos nacionālajos jautājumos SC iespējas iegūt sabiedrotos būs ļoti ierobežotas. Arī valdībā viņu ministru skaits pie trīs partiju koalīcijas veidos mazākumu, kas neļaus apstiprināt tikai vienpusēji izdevīgus MK noteikumus.
Tāpēc runāt par latviešu tiesību samazināšanos likumu vai MK noteikumu kontekstā nebūtu pamata. Protams, joprojām aktuāls būs jautājums par tās latviešu jaunatnes daļas diskrimināciju, kura krievu valodu pārvalda slikti. Taču nebūtu pamata apgalvot, ka situācija šajā jautājumā pasliktināsies, uzņemot koalīcijā SC – nekādus grozījumus likumos viņi vieni nevarēs veikt. “Saimniekapziņas” jautājums ir duālāks. No vienas puses šī apziņa neizbēgami samazināsies, jo beidzot pie varas būs pielaisti “tieši tie” krievi (arī latvieši un citu tautību pārstāvji), no kuriem daļa tik ilgi ir baidījusies un ar kuriem mēs tik ilgi esam baidīti. Pēc vairāk nekā desmitgadi sabiedrībā eksistējoša diskursa, ka šie cilvēki un viņu mērķi ir “slikti”, šķiet, psiholoģija mums teiks priekšā, ka vilšanās sajūta ir prognozējama un ka savas varas samazināšanās izjūtas ir paredzamas. Taču ļoti daudz kas ir atkarīgs no tā, kā mēs izvēlamies skatīties uz lietām. Nacionāli kreiso pielaišana pie varas ir jāuztver, kā latviešu “saimniekapziņas” nostiprināšanās, jo tādējādi mēs apliecinām, ka jūtamies tik droši par savu stāvokli, ka esam gatavi atteikties no bailēm, tajā skaitā no neracionālajām bažām, kuras mūs tur savos valgos jautājumā par SC iekļaušanu pozīcijā. Pie tam mēs jau esam sapratuši un mums ir jāsaprot, ka, lai gan esam pamatnācija, “kurai nav nevienas citas zemes, kur brīvi attīstīt savu valodu, kultūru un identitāti”, mums nav monopoltiesības uz “saimniekapziņu”, jo tā pilnībā pienākas visiem pilsoņiem nevis tikai latviešiem.
Jau apskaidroju, ka latviešu valodas pozīcijas nevar tikt padraudētas un arī krievu valodas ietekme likumos nevar pieaugt, tikai SC jaunās lomas dēļ. Pie tam latviešu valoda kā valsts valoda ir nostiprināta Satversmes ceturtajā pantā, kuru var mainīt tikai tautas nobalsošanā7 – jācer, ka mīts, ka krievu valoda var iegūt tādu pašu statusu tikai ar balsojuma palīdzību parlamentā, kādreiz tiks sagrauts. Kā rāda vēsture, patiesība gaismā iznāk lēnām, bet kā teikts evaņģēlijā, pat, ja tagad mēs par to tikai sačukstamies, galu galā “to sludinās no jumtiem”8.
SC nebūs iespējams “vienpersoniski” mainīt naturalizācijas noteikumus vai nepilsoņiem dot tiesības vēlēt pašvaldības. Līdz ar to arī viņu elektorāta “mākslīga” palielināšana nav gaidāma. Ja kāda daļa no citu partiju vēlētājiem, skatoties uz SC performanci, atzīs to par tik labu esam, lai par to atdotu savu balsi, tad lielā mērā vainojamas būs šīs citas partijas, kuras zaudēs godīgā konkurences cīņā. Un šādā gadījumā SC var nākties vēl vairāk nacionālajos jautājumos bīdīties uz centra pusi, nekā tas ir noticis līdz šim.
Daudziem nav pieņemama LSP dalība SC, jo LSP tiek uztverta kā valstī aizliegtās Latvijas Komunistiskās partijas “mantiniece”, tās vadītājs Alfrēds Rubiks ir bez maz “vienīgais” Latvijas neatkarības pretinieks, kurš pie tam par savām darbībām ir bijis notiesāts ar cietumsodu. Tāpat ir uztraukums par vēl daļu nepieņemamu cilvēku. Taču Latvijas iedzīvotājiem un politiķiem ir pienācis laiks spert soli uz priekšu, apzinoties, ka Latvija ir Apvienoto Nāciju Organizācijas, Eiropas Padomes, Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas, reģionālo organizāciju un formātu, visbeidzot arī Eiropas Savienības un NATO locekle un dalībvalsts. Pienācis laiks saprast, ka Latvija ir nostiprinājusi savu neatkarību un mūsu pašu akceptētā liberālās demokrātijas sistēma ne tikai pilnībā pieļauj, bet tās principi pat rekomendē beigt baidīties no 20 gadus vecas pagātnes rēgiem. LSP un Rubiks tagad neapdraud valsts pastāvēšanas pamatus, nemaz nerunājot par to, cik maz cilvēki tieši no LSP ir ievēlēti Saeimā, un ka Rubiks joprojām turpinās strādāt Eiropas Parlamentā. Protams, šeit ir iespējamas diskusijas par to, ka SC parāda kaut kāda veida distancēšanos no Rubika, bet daļēji tas jau ir abu pušu taktikas jautājums. Tas ir atkarīgs arī no tā, cik tālu SC ir gatavs iet, lai tiktu pie varas.
Kā viens no spēcīgākajiem argumentiem SC neņemšanai valdībā ir jāatzīst Krievijas ietekme, kas izpaužas caur līgumu ar Krievijas topošā prezidenta:D un pašreizējā premjerministra Vladimira Putina ietekmē esošo Krievijas varas partiju “Vienotā Krievija” jeb “Единая Россия”. Baumas par Krievijas naudas ietekmi uz SC kā vēl viens faktors. Šajā gadījumā Zatlera reforma partijai (ZRP) un “Vienotībai”, vai arī citām partijām, kuras veidos koalīciju, (jo Dievs vien zina, kādi “brīnumi” mūs vēl gaida pirms tiks izveidota valdība), ir jākonfrontē SC ar šīm un citām bažām un jāprasa garantijas, ka viņu īstenotā politika notiks Latvijas nevis Krievijas interesēs. Kāds nacionālāk noskaņots cilvēks varētu aicināt veikt izmaiņas abu Latvijas un Krievijas partiju attiecībās, bet mērenāka prasība būtu informēt sabiedrību par jebkuru attiecību attīstības niansi starp abām partijām. Īsto risinājumu nezinu.
Attiecībā uz Krievijas naudas ietekmi uz SC situācija ir vēl grūtāka, jo no vienas puses tā ir spekulācija. Kaut gan tā laika prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas 2007.gadā izteiktajiem apgalvojumi par SC neskaidro finansējumu var kādam likt aizdomāties.9 Taču neviena tiesas sprieduma nav bijis. Labojiet mani, ja kļūdos, bet neesmu dzirdējis, ka šajā jautājumu būtu sākts pat kriminālprocess. Te varētu būt runa par problēmām ar pierādījumu savākšanu. Taču, ja pārējo koalīcijas partneru rīcībā ir informācija par kādiem aizdomīgiem starpniekiem, kuri naudu varētu būt ieguvuši no ar Krieviju saistītiem avotiem, tad ir jāpieprasa, lai SC pārtrauc finansiālas attiecības ar šiem starpniekiem. Un varbūt ir jāizveido īpaša uzraudzības padome (tā nevarētu tikt finansēta no valsts budžetu; tās forma un loma būtu diskutējama), kura skrupulozi, papildus Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam jau veiktajam darbam, analizētu katras koalīcijas partijas ziedotāju likumību (lai SC nejustos kā vienīgie aizdomās turamie par negodprātīgu rīcību). Atzīstu, ka pēdējā teikumā paustā ideja izklausās kā neracionāla un neloģiska KNAB darba dublēšana, tāpēc es paļaujos uz pretkorupcijas ekspertu spējām piedāvāt saprātīgākus risinājumus, kā efektīvāk pārraudzīt to, lai SC patiešām neatrastos Krievijas naudas vai resursu kontrolē (vai, domājot reālās dzīves kategorijās, sākuma stadijā – samazinātu Krievijas ietekmi).
Atzīstu, ka šie divi argumenti par Krievijas ietekmi, ir spēcīgi, tomēr tie ir kaut kādā veidā risināmi. Mēs nevaram no vienas puses uz spekulāciju vai it kā iespējamu varbūtību pamata un no otras puses arī uz Krievijas reālas ietekmes pamata teikt, ka šie divi argumenti pārtrumpo taisnīguma un vienlīdzības atjaunošanas un diskriminācijas izbeigšanas mērķi. Ka simtiem tūkstošu Latvijas pilsoņu tiks sodīti par daļas SC un Krievijas polittehnologu izdarītajām izvēlēm, ar kuriem viņiem nav sakara. Es tā vietā piedāvāju smagu darbu – koalīcijas partneru, opozīcijas un Latvijas sabiedrības uzmanīgu raudzīšanos uz SC “pirkstiem”, vai netiek īstenota politika, kas palīdz Krievijai un kaitē Latvijai.
Pie tam paskatīsimies uz to visu nedaudz nenopietnāk. Ja SC līderis Nils Ušakovs priekšvēlēšanu plakātā vai TV reklāmās parādītos ar Krievijas un Latvijas karodziņiem, pieļauju, ka “mūsu” sašutums būtu “svēts” un skaļš. Taču, ja “Vienotības” līderis Valdis Dombrovskis pirms vēlēšanām vides reklāmā ir redzams ar ASV un Latvijas karodziņiem, tad viss “ok”10? Tā teikt, esam “allies”11 un ASV nekad nav atzinusi Latvijas inkorporāciju PSRS (ASV pārstāvji atkarībā no izteiksmes formas ir lietojuši arī vārdu “okupācija”, bet tēma tāpat aktuāla, ņemot vērā, ka SC it kā ir bijušas problēmas atzīt Latvijas okupāciju līdz slavenajai Ušakova runai diplomātiskajā pieņemšanā.12), tāpēc varam nesatraukties.
4. Vērtējums argumentiem, kurus izmanto gan kā iemeslus, gan kā ieganstus, lai SC neņemtu koalīcijā
SC tiek pārmesta kreisa ekonomiskā programma, oligarhu ietekme un korupcijas loma partijas darbībā, savējo likšana amatos, bažas par uzticama valdības partnera lomas spēlēšanu. Šie argumenti ir loģiski un racionāli. Daudzus cilvēkus tie patiesi uztrauc, tāpēc tie arī ir jāizvērtē. Taču, uzsverot, ka nevienu nevēlos aizvainot, man tomēr ir radušās aizdomas, ka šos argumentus atsevišķas personas ir sākušas izmantot kā ieganstus, kaut gan viņu īstie iemesli vairāk ir meklējami otrajā svaru kausā vai pat diskriminējošās idejās.
Izskatās, ka kāda daļa no nacionāli labējiem un nacionāli labēji-centriskajiem ir sapratuši, ka sabiedrība savā attīstībā ir gājusi uz priekšu, un viņi vairs nevar izmantot argumentus: “viņi” un “mēs”. Viņi redz, ka SC savās programmatiskajās nostādnēs ir evolucionējis, taču bailes, ka šai partiju apvienībai “joprojām ir pretvalstiska domāšana” šajos ļaudīs ir saglabājušās.
Tāpēc viņi, tajā skaitā, vairāki Saeimas deputāti un/vai deputātes norāda uz cita veida problēmām. Centīšos tās īsumā apskatīt arī tāpēc, ka, kā jau teicu, par spīti tam, kādi ir to aktualizēšanas patiesie mērķi, tie noteikti ir leģitīmi jautājumi.
SC ekonomiskā programma patiešām var radīt bažas, jo tā ir novērtēta arī kā ne pārāk kvalitatīva (kāds teiktu vēl asāk), un tās vēlme paaugstināt budžeta deficītu un indeksēt pensijas var kaitēt vai pat apstādināt Latvijas samērā pozitīvo vai vismaz apmierinošo virzīšanos no krīzes takas uz izaugsmes ceļu. Tas nozīmē, ka šie jautājumi ir ļoti skaidri jāizrunā koalīcijas veidošanas sarunās, valdības deklarācijā skaidri noformulējot tālākos valsts attīstības principus. Taču SC jau ir raidījis publiskus signālus, ka pensiju indeksācijas jautājums varētu tikt atlikts uz 2013. vai pat 2014.gadu un ka deficīta līmenis 2012.gada budžetā varētu būt 2,5% no iekšzemes kopprodukta. Tad nu šajos divos strīdus jautājumos SC un vismaz šobrīd šķietamā koalīcijas kodola – ZRP un “Vienotības” – viedoklis ir samērā līdzīgs. Sarunu procesā var atrast kopsaucējus vai kompromisus arī citos jautājumos. Kāds teiks, ka tas novedīs pie tā, ka kāda no pusēm un, visticamāk, SC piekrāps savus vēlētājus. Jā, tas ir neizbēgami. Izklausās ciniski, bet “welcome to the real world”13 – daudzām problēmām risinājumi vairs nav tikai balti un melni. Taisnīguma atjaunošana SC vēlētāju interesēs nozīmē viņu daļēju “uzmešanu” ekonomiskajos jautājumos. Absurdi? O, jā, no vienas puses patiešām, bet šeit ir vairāki reālpolitikas piedāvātie “bet” – a) SC vēlētāji arī saprot, ka SC ņemšana valdībā ir vēsturiski grandiozs un gandrīz vai nebijis notikums, par kura noorganizēšanu liela cena būs jāmaksā ne tikai vēlētāju mažoritātei, bet arī viņiem. Izpratnes līmenis par šo vilšanos būs dažāds un socioloģiskie pētījumi nākotnē varēs viest lielāku skaidrību, vai mana prognoze par SC vēlētāju izpratni izrādīsies pareiza. b) Ja SC netiks paņemti valdībā, viņu vēlētāji, visticamāk, tāpat nesagaidītu SC programmas īstenošanos (nu šis pat nav cienīgs, lai to sauc par argumentu, jo savā cinismā tas ir nepārspējams. Tas ir vienkārši daudz maz “sauss” fakts).
Tik “jauki” ir dzirdēt apgalvojumus, ka “ja Tu esi par SC ņemšanu valdību, Tu atbalsti korupciju”. Un patiesi, pirmajā mirklī kāds varētu sākt sarkt un bālēt, jo no šleserbalsojuma līdz pat bērnudārza apsargam-SC ziedotājam vēl pa starpai ir lērums apšaubāmu SC rīcību – mani oponenti varētu uztaisīt labi garu sarakstu. Tamdēļ atzīstu, ka SC ir lielas vai samērā lielas problēmas ar iespējamo (kāds teiktu reālo) oligarhu ietekmi, korupcijas lomu, savējo likšanu amatos un sistēmu, kā viņi no savējiem vēlāk iegūst naudu partijas kasē. Tātad arī šis ir smags koalīcijas sarunu jautājums, kur no SC ir jāprasa “lielā tīrīšana”. Pēc iekļaušanas valdībā jāseko jau minētajai augsta līmeņa kontrolei no dažādiem politiskās sfēras spēlētājiem, tajā skaitā nevalstiskajām organizācijām un medijiem. Taču, lai samazinātu manu labējo draugu entuziasma līmeni, ar kuru viņi uz šiem maniem ieteikumiem turpinās pārmest, ka “tas taču nebūs pietiekami un tādējādi Latvija tiks atstāta oligarhu ietekmē un korupcijas tīklos” ar nelielu ironijas devu, taču, pamatojoties uz faktiem, izveidošu līdzīgu demagoģisku un smadzenes skalojošu stāstiņu par ZRP un “Vienotību” – līdzīgu tam stāstiņam, kuru vēl profesionālāk un noslīpētāk par SC varētu pastāstīt šī politiskā spēka ideoloģiskie pretinieki.
“Reiz sen senos laikos dzīvoja ZRP un “Vienotība”. ZRP jau no paša sākuma, iespējams, bija balstīta viena cilvēka egoistiskajā vēlmē palikt politikā un atstāt par sevi zīmi vēsturē. Toreizējais Valsts prezidents Valdis Zatlers pats noliedz, ka viņu būtu motivējusi pašlabuma meklēšanu, taču viņa kritiķi ir nesaudzīgi – bija redzams, ka Zatleru uz otro termiņu nepārvēlēs, tāpēc, lai kaut kā saglabātos uz politiskās skatuves vai vismaz vēsturē, viņš nolēma spert šo soli savās interesēs, kas gan laimīgā kārtā sakrita ar sabiedrības interesēm. ZRP ētikas komisija jau sāk rādīt augstos “ētikas” standartus, biedru privāto saraksti vērtējot kā privātu saraksti nevis kā tādu, kurā vismaz atsevišķos gadījumos būtu vērtējams arī tās saturs, piemēram, ofšoru jautājumos. Tāds sīkums, ka ZRP noslēdz vienošanos ar potenciālajiem partneriem, taču aizmirst painformēt savus partnerus, ka vienošanās stāsies spēkā tikai nākamajā dienā. Koalīcijas sarunās piedalās persona, kurai vēlētāji nav devuši mandātu kā vienai no pirmajiem 22 deputātiem darboties Saeimā. Premjera amata kandidāts Edmunds Sprūdžs nolemj vismaz kādu laiku pirms vēlēšanām vairs nekomunicēt ar vienu žurnālisti (nezinu, cik pamatoti, bet…). Par Zatlera nedeklarētajiem ienākumiem no aploksnēm nav pat vērts runāt…. Lai Jūs nenogurdinātu, atgriezīsimies pie “Vienotības” – partijas, kas ir vienota melošanā pensionāriem un vēlētājiem par pensiju nesamazināšanu (viņi gan atvainojās vēlāk), kura uzreiz pēc 10.Saeimas vēlēšanām paaugstina algas atsevišķiem ministriju cilvēkiem (Stāstīja, ka tā lika likums, bet vai tad nevarēja likumu mainīt, ja zināja, ka konsolidācija jāveic? Vai arī pirms vēlēšanām to izdarīt?), kura atsevišķu valsts uzņēmumu pārvaldes institūcijās ielika savus cilvēkus, kurai ir (“bija”) ekonomikas ministrs Artis Kampars ar drošības naudas 35 000 latu apmērā devušo slepeno investoru, kas radīja aizdomas par viņa iespējams, maigi sakot, atkarību no šī investora…. Līdz ar to cilvēki prasīja, vai tiešām kāds atbalsta ZRP un “Vienotības” iekļaušanu koalīcijā, vai tiešām kāds “atbalsta neētisku rīcību, egoistiskus rīkojumus numur divi, melošanu vēlētājiem, “atkarību no slepeniem investoriem” u. tml.”. Izrādās, ka, jā.”
Nu, lūk, arī es to visu “atbalstu”, jo, ja man būtu bijusi iespēja piedalīties vēlēšanās, tad es balsotu par ZRP un, bet otrās vietas favorīti man bija “Vienotība”. Īstenībā man nedaudz kauns tās samazgas liet šiem godīgajiem cilvēkiem virsū (jo es domāju, ka tur daudzi ir godīgi), bet dažkārt to nākas darīt, lai cilvēki saprastu, ka nevar tikt vienkārši visu pretnostatīt. Ja stāstiņu par šīm divām partijām aicinātu uzrakstīt poliittehnologam Jurģim Liepniekam, tad no tā asuma varētu apdedzināties vairāk nekā no asajiem pipariem.
Piekrītu, ka tīri amatieriski skatoties, SC izskatās “negodīgāka”. Piemēram, absolūti neprofesionāli (un man atkal ir kauns turpinājumu rakstīt tādā līmenī, bet kaut kā tā doma ir jāpasaka) rēķinot, varam piešķirt minētajām partijām negodīguma koeficientus. Ja 1 ir visnegodīgākie un 0 ir visgodīgākie, tad ZRP – 0,15, “Vienotība” – 0,25 un SC – 0,6. Taču šī atšķirība – ap 0,4 , lai gan izskatās grandioza, tomēr nedrīkst kļūt par šķērsli SC uzņemšanai koalīcijā. Pie tam, šo līmeni 0,6 sarunu rezultātā var piespiest sākt samazināt.
Atcerēsimies, ka “Vienotība” joprojām ir gatava runāt ar ZZS – arī daļai labējo viņu 0,85 koeficients neliksies tik biedējošs: ka tikai SC nav valdībā. Bet pie šādas attieksmes rodas pamatots jautājums, vai uztraukums patiesi ir par korupciju, vai arī daļa ļaužu šo leģitīmo argumentu izmanto kā ieganstu, jo saprot, ka īsto iemeslu atklāšana nebūtu pārāk politkorekta, tā atklātu argumentu vājās puses un norādītu uz šo cilvēku vismaz daļējo nespēju vai nevēlēšanos maksāt dārgu cenu par taisnīguma atjaunošanu.
Valdības “uzmešanas” draudi arī ir reāli, jo, pazīstot Latvijas politiku, no tajā iesaistītajām personām daudz ko var sagaidīt. Tātad pārējiem koalīcijas partneriem ir jāizstrādā plāns B šādiem gadījumiem. Pie tam “Visu Latvijai!”-“Tēzemei un brīvībai”/LNNK (VL!-TB/LNNK) varētu būt gatava aizstāt SC vajadzīgos brīžos. Arī ZZS varētu izrādīt sadarbības tieksmes ar ZRP un “Vienotību” krīzes situācijā. Abas šīs partijas varētu atbalstīt valdību gan atsevišķos balsojumos, gan kļūstot par jaunajiem koalīcijas partneriem (ja atkārtosies “Jaunā laika” un “Tautas partijas” attiecību scenārijs, tad ZRP un ZZS iespējamās “poligāmiskās laulības” ilgtermiņā nav izslēgtas). Taču atcerēsimies, ka arī ZRP un/vai “Vienotība” var sagādāt nepatīkamus pārsteigumus un uzmest gan valdību, gan SC – tā teikt, ja jau spekulējam, tad spekulējam līdz galam.(Atkārtošos, ka mēs arī nezinām, vai pašreizējais topošās koalīcijas “kodols” patiešam veidos koalīciju.)
Mans draugs Dāvids ir izteicis ideju, ka SC nevajag ņemt valdībā, jo tādā veidā galu galā tiks sašķelts viņu vēlētājs, kurš nākotnes vēlēšanās balsos jau par spēkiem, kuri vairs nebūs tiks nacionāli kreisi noskaņoti. Jo vēlētājs gribēs, lai partijas, par kurām viņi balso, nonāk pie varas. Šīs idejas problēma slēpjas jau iepriekš minētajā diskriminācijā – vienai politiskajai partijai ir uzlikts tabu, aizliedzot tai pieskarties. Iepriekšējā iztirzājumā esmu skaidri parādījis šīs diskriminācijas neloģiskuma līmeni un lielas daļas argumentu trauslumu. Un tādējādi tiek pārkāpts princips, kurš nāk no tiesību zinātnes, bet kuru atļaušos pārnest politikā. “Justice delayed is justice denied” jeb novēlots taisnīgums nozīmē taisnīguma liegšanu. Diskriminācija ir jāpārtrauc tuvākajās nedēļās nevis pēc vairākiem gadiem! Šeit gan jāmin arī divi citi pretargumenti. Pirmkārt, ideja, ka SC vēlētājs sašķelsies no vienas puses ir spekulācija – kopš 2002.gada vēlēšanām tas īpaši nav novērots. Otrkārt, atmodas laika aktīviste un sabiedriskā darbiniece Marina Kosteņecka ir izteikusi pieļāvumu (jā, tā arī ir spekulācija), ka, ignorējot šo politisko spēku, daļa no SC vēlētājiem varētu sākt atbalstīt radikālākas partijas, kurām būtu izteiktāka nacionāli kreisā politika.
Neloģiskākos argumentus atstāju beigās. Vēlos noraidīt idejas, kuras apšauba SC ievēlēšanas leģitimitāti un veic pilsoņu dalīšanu lojālajos un nelojālajos, ņemot vērā viņu pilsonības iegūšanas veidu un politiskās simpātijas. Ja kāds likumīgā ceļā ir ieguvis pilsonību, tad viņš vai viņa ir tikpat pilntiesīgi pilsoņi kā jebkurš cits. Ikvienam balsstiesīgajam ir tiesības izvēlēties, par kuru no partijām balsot un, ņemot vērā viņu dzimtas vēsturi un socializēšanos, viņu ideoloģiskā pārliecība ir izveidojusies konkrētu iemeslu dēļ (ideoloģijas mainīšana ir cita tēma). Teorētiski pasaulē ir iespējami gadījumi, kad varam diskutēt par pilsoņu lojalitāti, bet tādā gadījumā būtu nepieciešami ļoti pamatoti iemesli un šajā konkrētajā balsojumā par SC tos noteikti nevar saskatīt.
5. Nobeigums
Jāņem vērā, ka SC publiski ir likusi manīt, ka ir gatava valdībā ieņemt ar saimniecisko jomu saistītos amatus. Daudzās valstīs uzvarētājpartija pretendētu uz premjera posteni, taču izskatās, ka viņi labi saprot, ka piekāpšanās ir nepieciešama no abām pusēm, un SC ir gatavi piekāpties varas jautājumā. Prognozējams, ka viņi nepretendēs arī uz ārlietu un aizsardzības ministru amatiem – ja šī prognoze piepildīsies, daļa no uztraukuma par negatīvām sekām varēs samazināties.
Jāatceras, ka par SC balsoja arī latvieši.
SC ir evolucionējusi un, ja Jūs www.cvk.lv izlasītu visas programmas, sākot ar TSP 1998.gadā, turpinot ar PCTVL 2002.gadā un “Saskaņas centru” 2006., 2010. un 2011.gadā, Jūs to pamanīsiet. Šis ir ļoti svarīgs arguments, kuru būtu iespējams izvērst plašāku. Jo tieši izmaiņas SC politiskajās nostādnēs ir labs arguments, skaidrojot nacionāli noskaņotajiem cilvēkiem, kāpēc ir pienācis laiks atjaunot taisnīgumu.
Ja runājam par pamatproblēmu – latviešu pamatoto uztraukumu par savu valodu, kultūru, identitāti un “saimniekapziņu” – tad jāuzsver nepieciešamība pēc atklāta, reizē emocionāla un racionāla dialoga abu kopienu starpā. Tas prasīs gadus vai pat desmitgades, bet tas ir jāuzsāk. Tas nozīmēs piekāpšanos no abām pusēm un nav garantijas, ka tas dos vēlamo efektu. Taču būtu pēdējais laiks to uzsākt (pieļauju, ka ir arī uzskats, ka dialogs jau notiek). SC uzņemšana valdošajā koalīcijā to var palīdzēt veikt.
Jāpiebilst, ka ZRP un „Vienotība” varētu kļūt par „svētajiem mocekļiem” (lai ticīgie piedod par šo metaforu) un upurēt savu popularitāti uz taisnīguma, lielākas demokrātijas un labākas Latvijas altāra. Labprāt, pastāstītu par šo divu partiju ieguvumiem, sperot valstisku soli – uzņemot SC koalīcijā un valdībā -, taču noprotu, ka Jums jau ir apnicis lasīt.
Tāpēc, salīdzinot abus svaru kausus, es skaidri redzu, ka pirmais ir viss smagākais. O, jā, taisnīguma panākšana nozīmē smagu izvēli, popularitātes samazināšanos pārējiem koalīcijas partneriem, atkāpšanos no ierastajām un ērtajām pozīcijām. Bet ieguvums – taisnīguma atjaunošana un gandarījums par paveikto – ir nenovērtējams.
Daļēji sapratīšu tos, kuriem smagāks liksies otrais svaru kauss, kurš ir piepildīts ar bailēm, nedrošību, pārmetumiem, draudiem, diskrimināciju, netaisnīgumu, daļēji leģitīmām bažām par ekonomisko attīstību, samērā saprotamām bažām par Krievijas ietekmi, oligarhu lomu un korupcijas postu. Taču, kā jau apliecina iepriekš paustie argumenti, patiesībā šis kauss ir pārāk viegls un mēs nevaram atļauties turpināt izvēlēties tajā sakrautās preces, apzinoties, ka to kopējā vērtība ir mazāka, par pirmā kausa piedāvājumu. Šeit der atcerēties mītu par daļu no “Dieva rakstītajiem vārdiem” vārdiem Babilonijas ķēniņam Belsacaram (Baltazaram): “Mene, mene, tekel…”, ko pārfrāzejot var tulkot, „Tavas dienas ir skaitītas un izbeigtas: tu esi svērts svaru kausā un atrasts par vieglu” 14.
Un, lai gan bloga ieraksts jau tagad ir pārāk garš, neesmu vēl apskatījis vairākas apakštēmas, piemēram, Latvijas ekonomiskās un cita veida attīstības tempa pieauguma iespējas, ja strādāsim kā vienota sabiedrība un pārvaldē iekļausim cilvēkus, vērtējot viņu spējas nevis tautību vai ideoloģisko pārliecību, VL!-TB/LNNK ņemšanas koalīcijā plusus un mīnusus u.c. tēmas.
Vēlos piebilst, ka šis bloga ieraksts negarantē, ka pēc pusgada vai pat agrāk man nenāksies iestāties par SC vai kādas citas partijas izslēgšanu no koalīcijas, ja to prasīs objektīvi argumenti. Jo šis raksts jau būtībā nav par SC. Tas ir par taisnīgumu un cilvēcību.
Pats kādreiz biju nacionāli labēji un labēji-centriski noskaņots, tāpēc lielā mērā izprotu arī pretējo viedokli. Nepretendēju uz vienīgās patiesības paudēja lomu un esmu gatavs ieklausīties racionālos pretargumentos. Saprotu, ka Latvijā ir cilvēki, kuri nav tik droši par valsts pastāvēšanu un par latviskuma saglabāšanos. Es viņus – Jūs – gribu iedrošināt ar vārdiem – nāciet, dodiet roku un nebaidieties doties kopā mani un pārējiem šīs idejas atbalstītājiem uz demokrātiskāku, taisnīgāku, vienlīdzīgāku un saliedētāku Latviju!
Būs grūti, bet, citējot jau folklorizējušos teicienu, „kopā mums izdosies”…
1 Apzīmējums “ “latviskās” partijas” lielā mērā nav zinātnisks, bet ņemts no sarunvaldas un apzīmē partijas, kuras raksturo daži izplūduši kritēriji. Šo partiju atbalstītāju vidū ir liels latviešu skaits; latvieši var veidot arī vairākumu no šo partiju atbalstītājiem. Šīs partijas parasti ir nacionāli labējas vai labēji centriskas (šiem jēdzieniem skaidrojums 5.-tajā zemsvītras atsaucē). Izplūdušo kritēriju vai citu iemeslu dēļ, kāds var ierosināt diskusiju, vai LPP/LC atbilst šim jēdzienam un izteikt domu, ka SC varētu atbilst šim jēdzienam. Taču šajā gadījumā šo jēdzienu attiecinu uz tekstā minētajām partijām.
2 Vārds “demokrātija” grieķu valodā (“demos”– tauta, “cratos”– vara).
3 http://www.politika.lv/blogi/index.php?id=62416
4 http://www.velesanas2011.cvk.lv/
5 Lietoju vārdus “nacionāli labējs” un ”nacionāli labēji-centrisks”, aptuveni domājot, piemēram, “Visu Latvijai!”-“Tēzemei un brīvībai”/LNNK un “Vienotības” uzskatus nacionālajos jautājumos. Ar “nacionāli kreisajiem” vai “nacionāli kreisi-centriskajiem ” saprotu “Saskaņas centra” pozīciju nacionālajos jautājumos. Lai gan pasaulē bieži ar “labējo” un “kreiso” saprot atšķirīgus uzskatus ekonomikas jomā, tomēr Latvijā vismaz mediju un sarunvalodas līmenī šiem vārdiem ir piešķirta papildnozīme.
6 Satversmes 20.pants un 72.pants. http://www.likumi.lv/doc.php?id=57980
7 Satversmes 77.pants. http://www.likumi.lv/doc.php?id=57980
8 Bībele. Jaunā derība. Lūkas evanģēlija 12.nodaļas 3.panta daļa. http://bibele.lv/bibele/bibele.php
10 Labi (angļu val.)
11 Sabiedrotie (angļu val.)
12 http://www.ir.lv/2011/9/17/usakovs-diplomatu-pienemsana-atzinis-padomju-okupaciju
13 Laipni lūdzu reālajā pasaulē (angļu val.)
14 Bībele. Vecā Derība. Daniela grāmata. 5.nodaļa no 24.-27.pantam. http://bibele.lv/bibele/bibele.php