Raksts

Kāpēc Saeima negrib aizsargāt sievietes?


Datums:
23. novembris, 2004


Autori

Aiga Abožina


Foto: E. Rudzītis © AFI

Saeima ir nolēmusi nesekot rekomendācijām, ko Latvijai sniegusi ANO Komiteja sieviešu diskriminācijas izskaušanai, un labāk izvēlas aizsargāt vardarbīgu vīriešu īpašumtiesības, nevis sieviešu tiesības būt pasargātām no uzbrukumiem.

Līga bija precējusies ar Andri (vārdi ir mainīti) apmēram gadu, kad viņš pirmo reizi viņu pagrūda. Pēc tam sekoja iepļaukāšana, vilkšana aiz matiem, iedunkāšana. Vēl pēc gada Andris salauza Līgai ribu, un tā bija pirmā reize, kad viņa piezvanīja policijai. Kad policijas darbinieks paskaidroja, ka aizturēt Andri iespējams tikai uz 3 stundām, viņa pavisam sašļuka. Pēc pāris konsultācijām “Skalbēs” Līga izlēma iesniegt šķiršanos. Tajā pat laikā Tiesu medicīnas ekspertīze konstatēja Līgai vieglus miesas bojājumus un policija krimināllietu ierosināt atteica. Andris smējās un teica, ka viņa neko nepanāks, ka viņš neliks viņai mieru līdz kapa malai. Visbeidzot Līga aizgāja no kopīgi iegādātā īpašuma un izīrēja sev vienistabas dzīvokli otrā pilsētas galā. Andris uzzināja jauno adresi un vakaros regulāri gaidīja Līgu pie kāpņu telpas durvīm – reizēm ar rozēm, reizēm ar paceltām dūrēm. Tā Līga ieguva smadzeņu satricinājumu, bet arī šoreiz krimināllieta netika ierosināta. Katru reizi, kad Andris dauzījās pie durvīm, Līga zvanīja policijai, bet tā varēja Andri aizturēt tikai uz 3 stundām, un bieži viņš tūlīt atgriezās.

Līga daudz raudāja manā kabinetā – aiz bezspēcības, aiz nespējas paslēpties. Andris jau sāka piestaigāt uz Līgas jauno darba vietu un viņai bija bail, ka Andra skandālu dēļ zaudēs darbu un iztikas līdzekļus. Kādā avīzē viņa bija izlasījusi, ka Norvēģijā ir pieņemts likums, kas varmāku ļauj izlikt no mājas pat tad, ja tā viņam pieder. Līga vēlējās, lai vismaz kaut kāds likums aizliegtu Andrim nākt uz viņas darbu, dzīvokli un pastāvīgi zvanīt ar draudiem.

Šādu stāstus esmu dzirdējusi daudz, katru nedēļu pāris, un tajos kopīgais ir vajāto sieviešu nespēja paslēpties no vīriešiem, kuri viņas apdraud, un likuma nespēja palīdzēt cietušajām. Jau piecus gadus organizācija, kurā strādāju, cīnās par to, lai šīs sievietes tiktu sadzirdētas un katru gadu, pienākot novembrim, mēs atskatāmies uz to, kas valstī kopumā ir paveikts vardarbības novēršanā pret sievieti. Katru gadu novembra beigas un decembra sākumu Apvienoto Nāciju Organizācija ir atzinusi kā dienas, kuras veltītas starptautiski svarīgai problēmai – vardarbībai pret sievieti.

Nu jau nevienam nav noslēpums, ka Latvijā ir pietiekami liels skaits ģimeņu, kurās vīrieši mēdz sist Latvijas sievietes – sist bez žēlastības, izvarot, darīt to savu bērnu klātbūtnē un vēl vainot viņas notikušajā. Tomēr ar katru gadu aizvien vairāk aktualizējas jautājums, vai ar to vien pietiek, ka šī vardarbība vairs nav noslēpums? Vai ir pietiekami, ka laikraksti publicē šokējošus stāstus iz kaimiņu dzīves, mēs kolektīvi nošausmināmies un nopriecājamies, ka tas nenotiek ar mums? Vai pietiek, ka sieviete, kuru regulāri piekauj un pazemo vīrs, atnākot uz Krīzes centru saņem 5 līdz 7 bezmaksas psihologa konsultācijas, pakonsultējas ar juristu, iespējams izšķiras (kas nenozīmē, ka viņu vairs neapdraud) un turpina dzīvot tālāk, mēģinot savākt kopā savas sadauzītās dvēseles druskas?

Kāpēc Latvijas Saeima un deputāti atsakās pieņemt realitāti un palīdzēt šīm sievietēm, nodrošinot tām likumā aizsardzību? Saeimai ir tāda iespēja, jaunajā Kriminālprocesa likumā iekļaujot “aizliegumu tuvoties”. Šī norma atļautu policijas darbiniekiem, prokuroriem un tiesnešiem iejaukties vardarbībā, atļautu izolēt varmāku no cietušā un aizliegt viņai tuvoties kaut vai par 100 metriem. Tomēr Saeimas Juridiskās komisijas apakškomisija nolēmusi šo normu no likumprojekta svītrot, tādējādi apliecinot atbalstu privātīpašuma tiesību aizsardzībai, bet saminot cilvēktiesības. Vai vīrietis, kurš ir izvarojis vai piekāvis savu sievu nevar tikt izlikts no savas dzīves vietas? Jautājiet to norvēģu vīrietim un viņš atbildēs: “Var, jo vispirms ir jāiemācās uzvesties, cienīt citu cilvēku tiesības un tikai tad jāpretendē uz privātīpašuma tiesībām”. Tādējādi Norvēģijas valsts skaidri pasaka, ka savu pilsoņu cilvēktiesības tai ir daudz svarīgākas par tiesībām uz īpašumu. Tādējādi arī tiek pateikts, ka sieviete nav manta, par kuru tiek lemts.

Diemžēl mūsu valsts Saeimas izpratnes līmenis ir tik zems, ka tā spējīga tikai uz demagoģiju par sabiedrības izglītošanu un sieviešu pašapziņas celšanu. Diemžēl deputāti neizprot arī to, ka pirmām kārtām tiktu pasargātas no uzbrukumiem sievietes, kuras jau ir pārtraukušas attiecības ar varmāku, taču viņš turpina vajāšanu un uzmākšanos.

Ja šīs piekautās un iebiedētās sievietes varētu mierīgi sēdēt un gaidīt, iespējams viņas varētu gaidīt nākamo Valsts atskaiti Apvienoto Nāciju Organizācijas Komitejai sieviešu diskriminācijas izskaušanai (CEDAW), kas pēc Latvijas situācijas izvērtēšanas, parlamentāriešu un sabiedrisko organizāciju delegācijas uzklausīšanas šī gada jūnijā ir devusi skaidras rekomendācijas, kas Latvijas valstij būtu jādara, lai pilnvērtīgi risinātu vīriešu vardarbību pret sievietēm. Daži citāti no komitejas atzinuma par Latvijas paveikto: „Komiteja izsaka nožēlu, ka trūkst pietiekamu datu un informācijas par vardarbības izplatību pret sievieti, tai skaitā par vardarbību ģimenē, kā arī trūkst vispārīgu likumu par vardarbību pret sievieti. Ir pamats uzskatīt, ka tas norāda, ka vardarbība pret sievieti, sevišķi vardarbība ģimenē, joprojām tiek uzskatīta par varmākas un upura privātu lietu.”

Komiteja ir skaidri lūgusi veikt pasākumus: “Komiteja aicina Valsti izvirzīt par vislielāko prioritāti pasākumus, kas vērsti pret vardarbību pret sievieti ģimenē un sabiedrībā, un atzīt, ka vardarbība, tai skaitā vardarbība ģimenē, ir Konvencijā noteikto sieviešu cilvēktiesību pārkāpums. Komiteja aicina Valsti pieņemt likumus par vardarbību ģimenē, nodrošināt, ka vardarbības noziegumus pret sievieti izmeklē un soda. Sievietēm, kas cietušas no vardarbības, jāsaņem tūlītēja palīdzība un aizsardzība, tai skaitā aizsardzība vai “aizliegums tuvoties”, kā arī jābūt pieejamai juridiskajai palīdzībai. Komiteja aicina Valsti kriminalizēt izvarošanu laulībā un nākamajā kārtējā ziņojumā iesniegt datus par šo vardarbības formu ģimenē.”

Manuprāt, rekomendācijas liek skaidri saprast, kas ir jādara un to pilnīgs teksts ir pieejams arī deputātiem. Rekomendāciju apjoms aptver 50 apakšpunktus uz 8 lapām, tomēr rodas šaubas, vai Juridiskās komisijas Apakškomisijas darbam ar Kriminālprocesa likumu deputāti ar šo dokumentu vispār ir iepazinušies. Katrā ziņā deputāti ir nolēmuši rīkoties citādi kaut arī no vardarbības cietušās sievietes ir vēlētājas un Saeima ir atbildīga viņu priekšā tāpat kā pret jebkuru citu vēlētāju.

Ar nožēlu nākas atzīt, ka ANO Komitejas ieteikumiem ir vienīgi rekomendējošs raksturs, un to nepildīšanas gadījumā var saņemt tik vien kā starptautisku nosodījumu. Mūsu valsts amatpersonas ir tik ļoti pieradušas dzīvot ar ausu aizbāžņiem un sirdsapziņas bruņām, ka tas tāds nieks vien ir. Un ja vēl padomā, ka pēc dažiem gadiem, aizbraucot uz kārtējo ANO atskaiti par „Konvenciju par visa veida diskriminācijas izskaušanu pret sievieti”, kuru Latvija ir ratificējusi jau tālajā 1992. gadā, deputāti izcietīs 20 minūtes kauna un atkal dažus gadus varēs dzīvot mierīgi, tad jautājums par to kāpēc Latvijas Saeima negrib aizsargāt Latvijas sievietes pilnīgi maina savu nokrāsu un skan: “Bet kāpēc gan Saeimai aizsargāt sievietes?”

Šī publikācija ir tapusi projekta “Masu mediju loma varas pārdalē” ietvaros, kas finansēts no “Eiropas Kopienas Dzimumu līdztiesības pamatstratēģijas 2001.-2005. gadam” līdzekļiem, bet Eiropas Komisija nav atbildīga par autora pausto viedokli un darba tālāko izmantošanu.


ANO CEDAW rekomendācija (angliski, PDF, 33 KB)

ANO Konvencija par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu

M.Pietkeviča vēstule politikai.lv par pantu “Aizliegums tuvoties noteiktai personai vai vietai"

Vēstule Saeimas Juridiskajai komisijai par pantu “Aizliegums tuvoties noteiktai personai vai vietai"

Visi raksti par dzimumu līdztiesības tēmu

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!