Raksts

Kāpēc Rietumvalstis Sīrijā atbalsta islāma ekstrēmistus?


Datums:
27. augusts, 2013


Autori

Ikars Kubliņš


Foto: Bryant Arnold

Jebkurš cilvēks, kurš notikumiem Sīrijā cītīgi sekojis līdzi, diez vai noliegs to, ka šajā karā īpaši nežēlīga brutalitāte ir raksturīga abām pusēm - gan Bašara al Asada režīma armijai, gan viņa pretiniekiem.

Pretinieku galvenais un redzamākais spēks tagad ir islāma ekstrēmisti, turklāt tieši uz pēdējo sirdsapziņas gulstas lielākā daļa pēdējā laikā ziņās izskanējušo šokējošo noziegumu (no pretinieka karavīra sirds apēšanas līdz kristiešu, alavītu un kurdu civiliedzīvotāju slaktiņiem). To ir atzinušas cilvēktiesību pētnieku organizācijas (kā “Human Rights Watch”) un par to vairs reizēm nespēj klusēt pat lielajām korporācijām piederošie mediji. Tāpēc, raugoties no naivi labticīgas pozīcijas, vēl jo grūtāk saprast rietumvalstu politiķu nostāju, kas spītīgi izvēlas par katru cenu nostāties vienas karojošās frontes pusē un nupat gatavojas sākt kārtējo lielāka vai mazāka mēroga “militāro intervenci”, kas pamatota melnbaltā redzējumā.

Rietumvalstis kārtējo reizi kliedz “Vilks aitās!” un patētiski moralizē, par “vilku” padarot Asadu, bet par “aitām”… Jā, tas ir pavisam interesanti – “aitas” šoreiz izrādās ar Al Qaeda cieši saistīti teroristu grupējumi, kas jebkurā citā vietā un laikā šo pašu obamu, kameronu, keriju un klintoņu vārdos tiek nodēvēti par visbīstamākajiem draudiem pasaules mieram un drošībai. Turpat blakus Jemenā ASV sūtītas bezpilota lidmašīnas turpina slaktēt Al Qaeda vadoņus, taču Sīrijā ar viņiem cieši saistītā Al-Nusra fronte tagad var gaidīt ASV militāro palīdzību savai ofensīvai pret Sīrijas valdības spēkiem “Tomahawk” raķešu un citu “inteliģento” bumbu izskatā. Šizofrēnija.

Bet ja nu “vilks tiešām ir aitās”? Ja nu šī ir tā reize, kad jānotic gana saucienam, lai cik arī melīgs tas nebijis iepriekšējās reizēs? Respektīvi, ja nu tiešām Asads ir bijis tas, kas devis pavēli izmantot ķīmiskos ieročus, nerēķinoties ar amerikāņu kara terminoloģijā par “collateral damage” dēvēto, jeb civiliedzīvotāju upuriem?

Vairāki faktori liek šaubīties par to:

Pirmkārt, Asadam būtu jābūt izcili dumjam, lai ko tādu darītu brīdī, kad militārā ziņā viņa spēkiem veicas diezgan labi jau ar konvencionālajām kara metodēm, un turklāt brīdī, kad valstī ieradušies ANO inspektori, lai izmeklētu iepriekšējās iespējamo ķīmisko ieroču uzbrukumu epizodes. Protams, nav izslēgts, ka nevis pats Bašars Asads, bet viņa brālis Mahers, kas Izraēlas mediju ziņās (http://www.timesofisrael.com/israel-tv-chemical-weapons-were-fired-by-assads-brothers-unit) minēts kā uzbrukuma pavēles devējs, ir tieši tik stulbs, lai tā rīkotos. Protams, Asads savu brāli droši vien piesegtu, pat ja ar viņa rīcību nepavisam nebūtu mierā.

Otrkārt, ziņās no Turcijas izskanējuši fakti apliecina – arī islāmistu kaujinieku (konkrēti Al-Nusra front) rīcībā ir zarīna gāzes kapsulas, turklāt jau maijā tās gatavotas ievešanai Sīrijas teritorijā: “According to a report in Turkey’s state media agency Zaman, agents from the Turkish General Directorate of Security (Emniyet Genel Müdürlüğü) ceased 2 kg of sarin gas in the city of Adana in the early hours of yesterday morning. The chemical weapons were in the possession of Al Nusra terrorists believed to have been heading for Syria”.

Treškārt, ANO cilvēktiesību pārkāpumu izmeklētāja Karla Del Ponte paudusi secinājumus, ka iepriekšējos ķīmiskos uzbrukumus Sīrijā veicis nevis Asads, bet tieši nemiernieki, turklāt izmantojot zarīna gāzi (http://www.delfi.lv/news/world/other/ano-izmekletaja-sirijas-nemiernieki-pielietojusi-zarina-gazi.d?id=43288461).

Visbeidzot, pati rietumvalstu politiķu neadekvātā reakcija, kas tik ļoti atgādina Irākas kara sākumu – bez jebkādu, vēl pat ne apšaubāmu pierādījumu demonstrēšanas (un kamēr ANO inspektori tikai nupat sākuši darbu uzbrukuma vietā) gan Džons Kerijs, gan Fransuā Olāns, gan Deivids Kamerons jau paguvuši uzstāties ar emocionālām, apsūdzošām, teatrāli iestudētām un krāšņu epitetu piebārstītām runām par ļauno Asada režīmu un militāras iejaukšanās nepieciešamību. Atgādina linča tiesu, kur nevajag pierādījumus, tikai pārliecību.

Pat ja Asads tiešām ir šoreiz vainīgs pie ķīmisko ieroču izmantošanas, nav skaidrs, ar ko tieši šis noziedzīgais akts ir ļaunāks par, piemēram, ap 450 kurdu civiliedzīvotāju (to vidū 120 bērnu) noslaktēšanu Tal Abyad pilsētā vai vairāk nekā 100 sīriešu nogalināšanu Khan Al Assal pilsētā, ko pavisam nesen paveikuši Asāda pretinieki – islāmisti. Kāpēc par viņu noziegumiem šie paši politiķi klusē, izliekas neredzam? Un, ja ANO izmeklētāji arī šoreiz atklātu, ka aiz ķīmiskā uzbrukuma patiesībā stāv nemiernieki, vai tad rietumvalstu vadītāji tikpat naski steigtos bombardēt viņu pozīcijas?

Jebkurai politiskai un, jo vairāk – militārai rīcībai būtu jābūt balstītai rūpīgi izsvērtā, stratēģiskā nākotnes redzējumā. Kādas tad ir Sīrijas nākotnes opcijas?
Bēdīgi slavenais Irākas kara atbalstītājs un pats sevi par “vienu no galvenajiem pēc-11.septembra starptautiskās politikas arhitektiem” nodēvējušais Tonijs Blērs savos nesenajos izteikumos ir atļāvies diskursā ienest to, par ko arī, pirmkārt, šajā kontekstā būtu jārunā – sīriešu nākotnes perspektīvām starp līdzšinējo (Asada) režīmu vai islāma ekstrēmistu iedibinātu kalifātu – šariata režīmu. Viņa teiktais (“It is time we took a side: the side of the people who want what we want; who see our societies for all their faults as something to admire; who know that they should not be faced with a choice between tyranny and theocracy”) izklausās tik skaisti, ņemot to atsevišķi, un vienlaikus tik ciniski un demagoģiski, ja ar to tiek pamatota pašreizējā rietumvalstu politika Sīrijas konfliktā.

Ja rietumvalstu līderi patiešām vēlētos nostāties vienkāršās Sīrijas tautas, parasto iedzīvotāju pusē, tad tie ieņemtu vienādi stingru nostāju gan pret Asadu, gan tā bruņotajiem pretiniekiem, nevis izvēlējušies šajā karā atbalstīt vienu pusi. Ja rietumvalstu līderiem patiešām rūpētu vienkāršo sīriešu drošība un labklājība, tie asi nosodītu un ieviestu sankcijas pret tām Persijas līča valstīm, kuras tiešā veidā lej eļļu Sīrijas kara ugunī, piegādājot nemierniekiem ieročus, kā arī, protams, nedarītu to paši. Ja tā dēvētās “starptautiskās sabiedrības” patiesa interese būtu izbeigt cilvēku ciešanas Sīrijā, tad to tiešām var mēģināt izdarīt (lai arī cik sarežģīti tas nebūtu) – ar militāru spēku piespiežot pārtraukt uguni gan Asada armijai, gan islāma džihādistiem. Citiem vārdiem, vērsties pret ikvienu, kurš pārkāptu pamieru. Protams, tam nepietiktu ar “kompjūterkaru” – podziņas nospiešanu, zvilnot krēslā ar kafijas krūzi rokā, lai no kuģa simtiem kilometru attālumā palaistu kārtējo “Tomahawk” raķeti. Tad vajadzētu Sīrijā ievest miera uzturēšanas spēkus, riskēt ar savu karavīru dzīvībām, ko vēlētāji droši vien atbalstītu vēl mazāk nekā aviācijas triecienu došanu. Taču tas varētu būt vienīgais loģiskais, pareizais un taisnīgais militārās iejaukšanās veids Sīrijas konfliktā.
Diemžēl Sīrijas nākotne var izšķirties tikai starp mazāka vai lielāka ļaunuma iespējām – vai nu Asada režīms saglabā varu, vai islāma radikāļi nodibina šariata kalifātu. Protams, ir vēl arī trešā (un varbūt visreālākā) iespēja – Sīrija iebrūk ilgstošā haosā un pilsoņu karā starp tā dažādajām (ne tikai divām vien) pusēm, un, visticamāk, beidz pastāvēt kā teritoriāli vienota valsts. Šis variants ir gandrīz droši paredzams Asada sakāves gadījumā – ja kāds palaidis garām, pirmās sadursmes starp islāmistiem un “Brīvās Sīrijas armiju” notiek jau tagad (viens no radikālo ekstrēmistu grupējumiem tika nogalinājis augsta ranga BSA virsnieku), tāpat kā starp islāmistiem un Sīrijas ziemeļaustrumus apzīvojošajiem kurdu militārajiem grupējumiem, kuri pirms tam bija centušies konfliktā palikt neitrāli.

Kāpēc Sīrijā nav iespējama tā dēvēto “demokrātijas cīnītāju” uzvara un ātra, skaistas un laimīgas demokrātiskas valsts izveide, kā to proponē tas pats Blērs vai Kamerons? Nedomāju, ka Politika.lv lasītājiem būtu tas jāskaidro, bet, ja nu kādam tomēr… Pirmkārt, tāpēc, ka t.s. “demokrātijas cīnītāji” (Brīvās Sīrijas Armija) jau sen vairs nav ne galvenais, ne kaujasspējīgākais anti-Asada spēks. Jau kopš paša konflikta sākuma pāri Sīrijas robežām valstī ieplūduši desmitiem tūkstošu islāma radikālo džihādistu (daļa no viņiem rūdīti gan Irākā kaujās ar ASV koalīcijas spēkiem, gan Čečenijā cīņās ar Krievijas armiju), kuri saskatījuši iespēju šajā nemieru plosītajā teritorijā realizēt savu sapni par islāma kalifātu (un nevis kādu tur demokrātisko Sīriju). Militārie eksperti atzīst, ka pēdējā gada laikā visas nozīmīgākās Asada opozīcijas veiksmīgās militārās operācijas ir tieši islāmistu spēku paveiktas.

Var jau būt, ka rietumvalstis vienkārši kļuvušas par savas demokrātiju sludinošās ideoloģijas ķīlniecēm – nevar taču “zaudēt seju” un atzīt, ka diktatori (vismaz tādi kā Asads) varbūt nav tas pats briesmīgākais pasaulē, pat ja jāsalīdzina ar otru pašu deklarēto draudu – reliģisko ekstrēmismu un terorismu. Tomēr grūti gan noticēt, ka Obama, Kerijs, Kamerons, Olāns un citi rietumvalstu vadītāji nesaprot, ka tieši ar savu pašreizējo politiku – spītīgi izvēloties ignorēt faktus, padara sevi vai nu par pilnīgiem idiotiem vai varbūt ļaunprāšiem, aiz kuru acīmredzami neloģiskās rīcības slēpjas pavisam citi motīvi. “Reuters” pagājušonedēļ veiktā aptauja liecina, ka ASV iesaistīšanos Sīrijas karā atbalsta tikai 9% ASV iedzīvotāju (60% noteikti neatbalsta, atlikušajiem nav viedokļa). Tendence ir skaidri redzama – meliem vai, labākajā gadījumā, puspatiesībām noticēt atsakās arvien vairāk un vairāk cilvēku, jo iebrukumu Afganistānā atbalstīja 90% ASV iedzīvotāju, kara uzsākšanu Irākā – 76%, uzbrukumu Lībijai – 47%.

Labākajā gadījumā, rietumvalstu politiku Sīrijā var skaidrot ar nevēlēšanos iedziļināties faktos un sarežģītajā reālajā situācijā, saglabāt ideoloģisko stāju un tādējādi “kaut ko” darīt, kad situācija it kā spiež, bet kad darīt to, ko patiešām vajadzētu, ir pārāk sarežģīti, riskanti un neparasti – daudz vieglāk ir dziedāt uzņemto meldiņu par slikto diktatoru un labajiem opozicionāriem.

Tomēr ir arī citas versijas. Vai tiešām taisnība varētu izrādīties visbēdīgākajām sazvērestību versijām, kurām par labu liecina pat tik respektabli avoti kā bijušais Francijas ārlietu ministrs Rolāns Dumā, kurš Francijas televīzijai LCP izteicis atklāsmes par to, ka Sīrijas karš ticis plānots jau divus gadus pirms tā sākšanās (“I’m going to tell you something. I was in England two years before the violence in Syria on other business. I met with top British officials, who confessed to me that they were preparing something in Syria. This was in Britain not in America. Britain was organizing an invasion of rebels into Syria. They even asked me, although I was no longer minister for foreign affairs, if I would like to participate. Naturally, I refused, I said I’m French, that doesn’t interest me.”; http://www.youtube.com/watch?v=Kz-s2AAh06I) vai Wikileaks publicēts dokuments, kurā kāds ASV izlūkošanas kompānijas Stratfor darbinieks 2011. gada e-pasta sarakstē atklāj, ka Sīrijā atrodas ASV, Lielbritānijas, Francijas, Turcijas un Jordānijas specdienesti, kas sagatavo partizānu kara un terorisma stratēģiju pret Asada režīmu (“After a couple hours of talking, they said without saying that SOF teams (presumably from US, UK, France, Jordan, Turkey) are already on the ground focused on recce missions and training opposition forces. One Air Force intel guy (US) said very carefully that there isn’t much of a Free Syrian Army to train right now anyway, but all the operations being done now are being done out of ‘prudence. (…)I kept pressing on the question of what these SOF teams would be working toward, and whether this would lead to an eventual air camapign to give a Syrian rebel group cover. They pretty quickly distanced themselves from that idea, saying that the idea ‘hypothetically’ is to commit guerrilla attacks, assassination campaigns, try to break the back of the Alawite forces, elicit collapse from within. There wouldn’t be a need for air cover, and they wouldn’t expect these Syrian rebels to be marching in columns anyway”; https://wikileaks.org/gifiles/docs/1671459_insight-military-intervention-in-syria-post-withdrawal.html)?

Atstāju šo jautājumu katra paša vērtējumam. Tāpat kā aicinu cītīgi sekot līdzi tam, vai Latvijas ārlietu ministrs un vadošie politiķi kārtējo reizi nepalaidīs garām vismaz “labu iespēju paklusēt” un atkal nekļūs par taurīti mūsu “stratēģisko partneru” piekoptās, maigi izsakoties, nepārdomātās (bet varbūt apzināti noziedzīgās) politikas atbalsta bazūņu korī?

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!