Raksts

Kāpēc mēs esam vajadzīgi ES?


Datums:
17. decembr, 2002


Autori

Žanete Ozoliņa


Foto: A. Jansons

Eiropas Savienības paplašināšana ir stabilitātes un drošības eksports uz kandidātvalstīm, kas savukārt palielina drošību visā Eiropā. Mazāk nozīmīgs iemesls ir Eiropas apvienošanas pabeigšana, jo vērtību simboli neveido politisko procesu, bet ietērpj to svētku drānās.

Vērojot pagājušās nedēļas nogales notikumu gaitu Eiropas Savienības (ES) Padomes tikšanās laikā prezidējošās valsts Dānijas galvaspilsētā Kopenhāgenā, atkal un atkal gribējās uzdot jautājumu – kādēļ turīgās, labklājībā un politiskā stabilitātē dzīvojošās ES valstis vēlas tērēt savu enerģiju un milzīgus finansiālus līdzekļus Centrālās un Austrumeiropas valstīm? Pie tam kandidātvalstu attieksmi pret ES paplašināšanos nebūt vienmēr var raksturot kā entuziasma pilnu. Drīzāk tieši pretēji – jo tuvāk nāca ES iestāšanās sarunu slēgšana, jo lielākas pretenzijas un neapmierinātību pauda kandidātvalstu politiķi. Kādēļ tad tomēr, neraugoties uz savstarpējām pretenzijām par piešķirtā finansējuma un kvotu apjomu nepietiekamību un sadales taisnīguma principu neievērošanu, ES paplašināšanas process ir nonācis noslēguma posmā? Šo jautājumu varētu formulēt arī sadzīviskā valodā – kāpēc mēs esam vajadzīgi ES?

ES paplašināšanas procesa iemesli meklējami vairākās jomās – politikā, ekonomikā, drošībā un, visbeidzot, ideoloģiskajā jaunās Apvienotās Eiropas simbolā.

Politika. ES ir reģionāla valstu apvienība, kura veidota, lai sadarbības ceļā izvairītos no konfliktiem un vardarbības. Tas ir politisks forums, kurā tiek saskaņotas intereses līdz tādai pakāpei, kad katras valsts zaudējumi tiek saskaņoti ar ieguvumiem un ir pieņemami visām dalībvalstīm. Jaunu valstu uzņemšana ES nozīmē iespēju paplašināt politiskās stabilitātes telpu un paplašināt politisko debašu loku, tādējādi samazinot iespējas jaunām dalījuma līnijām un atsevišķu valstu izslēgšanai. Dalībvalstu interešu formulēšanai varējām sekot galotņu tikšanās laikā Kopenhāgenā, kad, neraugoties uz daudzveidīgo un dažubrīd pat atšķirīgo viedokļu pastāvēšanu, dalībvalstis pieņēma vienprātīgu lēmumu gan par jaunu valstu uzņemšanu, gan finansēm. Šoreiz politisko interešu saskaņošanas ‘studijās’ piedalījās arī kandidātvalstis. Visaugstāko atzīmi nopelnījusi Polija, taču arī pārējās valstis, izmantodamas nogaidīšanas taktiku, ieguva ES iekšienē notiekošo sarunu pieredzi. Politisko interešu saskaņošana reģionālā līmenī sniedz lielākas iespējas runāt ‘vienā balsī’ arī ārpus ES robežām. ES, pieaugot no 15 līdz 25 valstīm, būs spējīga spēlēt daudz ietekmīgāku politisko lomu pasaules procesos.

Ekonomika. ES dalībvalstīm ir svarīgi rast jaunu tirgu iespējas. Ekonomika var attīstīties un būt efektīva tikai pie nosacījuma, ka tai ir izaugsmes iespējas. Jaunu valstu uzņemšana un to ekonomiku nostiprināšana radīs nosacījumus ES kļūšanai par lielāko ekonomisko telpu pasaulē. Tieši pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados iezīmējās asa konkurence starp pasaules dažādiem ekonomiski dinamiskiem reģioniem – ASV, Rietumeiropu, Austrumāziju. Lai izturētu globālo spiedienu, ES bija svarīgi nostiprināt savas ekonomiskās pozīcijas. Līdz ar Centrālās un Austrumeiropas valstu uzņemšanu ES, tā virzās tuvāk tādam svarīgam partnerim kā Krievijai. Nenoliedzami, ka Krievijai jau ir liela loma ES ekonomikā, piemēram, 53% no tās naftas eksporta nonāk ES, kas veido 16% no ES kopējā naftas patēriņa, vēl lielāki šie skaitļi ir gāzes eksportā un patēriņā.

Drošība. ES vairāk nekā piecdesmit gadus ir bijusi viena no visdrošākajām valstu apvienībām. Militāru konfliktu neiespējamību noteica uz savstarpēju sadarbību balstītas valstu attiecības, bet ārējo drošību garantēja NATO klātesamība reģionā. Beidzoties aukstajam karam, ES sadūrās ar jauna tipa parādību – militāru konfliktu pie tās robežām, t.i., bijušajā Dienvidslāvijā. ES tas bija grūti ‘sagremojams’ fakts un kaunpilna nespēja iesaistīties konflikta novēršanā un risināšanā. ES parādīšanās parasti bija saistīta ar finansiālu palīdzību tad, kad konflikts jau bija beidzies. Militārie konflikti, kuriem sekoja virkne sociālo un ekonomisko problēmu tās tuvākajā politiskajā vidē, mudināja Rietumeiropas politiķus aprēķināt, kas izmaksā lētāk – piedalīšanās konfliktu risināšanas un seku likvidēšanā vai jaunu valstu iesaistīšana valstu sadarbības tīklos, kuros vardarbība tiek izslēgta. Miers ir lētāks par karu. Savulaik šo domu ir izteicis bijušais Dānijas aizsardzības ministrs un liels Baltijas valstu atbalstītājs Hans Hekerups, pasvītrodams: “Vai nu mēs eksportējam stabilitāti, vai arī importējam nestabilitāti. Nestabilitāte noved pie nedrošības un nedrošība noved pie ekstrēmisma.” ES paplašināšana ir stabilitātes un drošības eksports uz kandidātvalstīm, kas savukārt palielina drošību visā Eiropā.

Ideoloģija. Mazāk nozīmīgs ES paplašināšanas iemesls ir Eiropas apvienošanas pabeigšana. Noslēdzot ES Padomes tikšanos Kopenhāgenā, Dānijas premjerministrs Anderss Fogs Rasmusens tēlainā veidā to raksturoja kā “jaunās Eiropas dzimšanu”, “Aukstā kara beigas”, uzaicinot piebiedroties “mūsu ģimenei”. Politisko vērtību simboli neveido pašu politisko procesu, bet ietērpj politiķu lēmumus svētku drānās.
Kopenhāgenas svētku cēliens beidzies. Politiķi solīto izpildījuši. Septembrī savs vārds būs sakāms Latvijas pilsoņiem, un tad arī cāļus skaitīsim.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!