Raksts

Kāpēc Latvijai neder minoritāšu teritoriālais iedalījums


Datums:
14. marts, 2005


Foto: A. Jansons © AFI

Zviedrijas, Vācijas un Dānijas pieredzē, īstenojot minoritāšu konvenciju, nav tādu precedenti, kuri derētu Latvijai. Protams, nacionālās minoritātes tiesības galvenokārt jāattiecina uz LR pilsoņiem, bet nevar tos tiesiski nošķirt „teritoriālos aplokos”!

Latvijā beidzot ir sākusies sagatavošanās, lai ratificētu Eiropas Padomes Vispārējo konvenciju par nacionālo minoritāšu aizsardzību. Ārlietu ministrijas paspārnē izveidotajai darba grupai ir jāsniedz priekšlikumi par ratifikācijas dokumenta saturu, norādot arī nacionālās minoritātes tiesību subjektus mūsu valsts teritorijā. Ļoti labi, ka sabiedrība uzzina par modeli, kādā ratifikācija tiek plānota.

Par to pirmām kārtām jāpateicas sagatavotāju grupas vadošajam ekspertam, vēstures doktoram Ilmāram Mežam, kas ir arī pazīstams etnologs un šodien darbojas kā integrācijas lietu ministra padomnieks. I.Mežs uzskata, ka konvencija jāratificē, nosakot tās īstenošanas vietējo mērogu, un iesaka izmantot Zviedrijas, Vācijas un Dānijas pieredzi, ļaujot atsevišķām grupām nacionālo minoritāšu tiesības baudīt tikai to tradicionālās apdzīvotības apvidos – krievu gadījumā tās varētu būt kādās 10-20 Latgales pašvaldībās[1].

Pret tādu pieeju kategoriski iebilst pazīstamā valodas zinātniece Dzintra Hirša, paužot uzskatu, ka labāk neratificēt konvenciju, nekā to darīt I. Meža rekomendācijas garā, jo tā sadalīt minoritāšu tiesības esot „daudz nedemokrātiskāk, nekā pateikt, ka viņiem šādu tiesību vispār nav.”[2]

Es esmu konvencijas neatliekamas ratifikācijas piekritējs un kopš 1998. gada nemitīgi centies pierādīt, ka šis solis Latvijas valstij ir nepieciešams un lietderīgs, tas veicinās iekšējo stabilitāti un paaugstinās mūsu valsts starptautisko prestižu. Savu pārliecību es nemainu. Taču, vērtējot pašreizējo diskusiju, man jāsaka: tiesību mēroga jautājumā Dz.Hiršai ir vairāk taisnības nekā I.Mežam.

Protams, nacionālās minoritātes tiesības galvenokārt jāattiecina uz republikas pilsoņiem, tas jāuzsver, bet nevar tak šos pilsoņus tiesiski nošķirt „teritoriālos aplokos”! „Teritoriālā” vai „rajonu” tiesībsistēma radītu tikai jaunu iekšēju spriedzi etnisko attiecību jomā.

Zviedrijas, Vācijas un Dānijas Konvencijas īstenošanas pieredzē nav tādu precedentu, kuri derētu Latvijas etnisko grupu tiesību apjoma un „platuma” īpašai nospraušanai. Tāpēc, ka šo valstu gadījumos ir runa par senvēsturiskām un pierobežu minoritātēm, kādu Latvijā nav. Īsi aplūkošu šo valstu piemērus.

Zviedrijā somi – Zviedrijas pilsoņi ir sadalīti divos patstāvīgos kopumos: vieni ir ziemeļu pierobežas priviliģētie Tornedāles novada tradicionālie somi, bet citur valsts teritorijā pastāvīgi dzīvojošiem somu izcelsmes pilsoņiem nav šādu privilēģiju. Tornedālieši veido īpašu autohtonu tautasgrupu, kas izveidojusies Somijas ziemeļdaļā jau mūsu ēras 13.-16. gadsimtā. Viņiem ir uz seno somu dialektu bāzes tapusi sava valoda, ko turpina lietot ģimenē, bet mūsdienās viņi labi prot arī somu un zviedru literāro valodu. Šo seno somu tautas atzaru par minoritāti padarīja Krievijas un Zviedrijas 1809. gada miera līgums, ar kuru Tornedāle tika sadalīta starp Krievijai pakļauto Somijas lielkņazisti un Zviedriju. Abas šīs daļas gan saglabāja kultūras un valodas kopsaikni, bet Zviedrijā viņi palika kā īpaša mazākumtautības grupa (savā etniskā dzimtenē). Viņu pašreizējo statusu nosaka Somijas un Zviedrijas attiecīgi starptautiski nolīgumi, kuri ir spēkā Tornedāles pierobežas teritorijā. Šīs somu minoritārās tiesības nosaka arī Apvienoto Nāciju organizācijas Cilvēktiesību komisijas 1994. gada rekomendācija par iedzimto tautu tiesībām. Tādējādi ap 30 tūkstoši tornedālieši – somi, kas dzīvo savā etnogrāfiskā teritorijā, bauda tiesības, kuras ir daudz plašākas nekā citos Zviedrijas novados dzīvojošo somu tiesības. Taču visā Zviedrijā uz citiem somiem, kas ir valsts pilsoņi, attiecas Eiropas Padomes minoritāšu konvencijas principi un ieteikumi, ko Zviedrijas valdība respektē. Piemēram, ja zviedru skolā ir vismaz pieci skolēni, kuru vecāki vēlas, lai bērniem mācītu somu valodu, tas obligāti jādara. Somu lielais vairākums neprasa saviem bērniem speciālas somu nacionālās skolas.

Vācijā nacionālās minoritātes tiesības ir piešķirtas visām autohtonām etniskām grupām, piemēram, frīziem, kuri joprojām dzīvo savā dzimtenē pie Ziemeļjūras, kur viņiem mūsu ēras 7. gadsimtā pat bija spēcīga karaļvalsts. Sorbi kopš 8. gadsimta kompakti dzīvo savā vienīgajā teritorijā – Lauzicas novadā, kur 19. gadsimtā notika viņu nacionālā atmoda.

Šlēsvigas dāņi un vācieši ir VFR un Dānijas senas pierobežas minoritātes, kuras sadalītas abās pusēs pēc vairākkārtējas robežu grozīšanas 1848., 1864., 1919., 1940. un 1945. gadā.

Vai Latvijas Republikā ir tādas senvēsturiskas un tādas pierobežu minoritātes? Taču nav un nekad nav bijušas! Mums jāmeklē citi kritēriji un motīvi konvencijas ratifikācijas sakarā.

Manuprāt, ņemot vērā daudzu Eiropas valstu uzskatus un pieredzi, krustpunktā jāliek atziņa, ka nacionālās minoritātes ir etniskās grupas, kuras vismaz 100 gadus eksistē Latvijas teritorijā kā kultūretniski kopumi, kuras apvieno vismaz trīs tūkstošus cilvēku un kurās vismaz 50% personas ir LR pilsoņi. Protams, nacionālās minoritātes tiesības ir visām etniskām grupām, kurām tās bija Latvijas valstī 1918.-1940. gadā.

Par Konvencijā deklarēto tiesību subjektiem jāatzīst visi nacionālai minoritātei piederīgie LR pilsoņi. Bet Saeima varētu oficiāli paziņot, ka Konvencijā atzīmētās kultūras un izglītības tiesības varēs baudīt arī Latvijas nepilsoņi.

Vietu nosaukumu daudzrakstība nav Latvijā aktuāls jautājums.

Nacionālo minoritāšu valodu lietojumu pašvaldībās – saskarsmē ar cittautiešiem, kuri pietiekami neprot latviešu valodu, – varētu atstāt pašvaldību kompetencē. Ar piezīmi, ka tas nedrīkst mazināt valsts valodas lietojumu pārvaldes lietvedībā, kur vairākvalodība netiek pieļauta.

Noteikti jāuzsver valsts gatavība aizstāvēt visu Latvijā dzīvojošo cilvēku cieņu, stingri vērsties pret rasisma, antisemītisma, šovinisma, jebkuras ksenofobijas recidīviem. Bet „teritoriālais” iedalījums pie mums būtu tikai „piektais ritenis” ratifikācijas ceļā.

____________________________________

[1] Skat. I.Mežs “Ko mums mācīties no minoritāšu konvencijas pielietošanas prakses citur Eiropā?”

un viedokli „Latvijas Avīzes” 2005. gada 1. februāra numurā.

[2] Skat. „Latvijas Avīze” 2005. gada 1. martā, 8. lpp.


Kā parakstīt konvenciju

Latvijas nacionālo minoritāšu prasības etniskās identitātes saglabāšanas garantēšanai

Par viltus integrāciju un latviešu valodu Ināra Mūrniece, LA, 01.03.2005

Vispārējā konvencija par nacionālo minoritāšu aizsardzību


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!