Diena, 13.12.2006
Vai tiešām otrai nabadzīgākai Eiropas Savienības dalībvalstij ir nepieciešama vēl viena jauna iestāde, kas turklāt aprīs vienu milj. latu valsts budžeta līdzekļu gadā? Vai tiesībsargs ir vajadzīgs mums, parastajiem cilvēkiem, jebšu tikai tādēļ, lai nomierinātu eirokrātus tālajā Briselē? Vai lai radītu kārtējo ienesīgo amatu kādam valdošo aprindu pārstāvim?
Šādi jautājumi tiešām var rasties, taču teikšu atklāti: es, gluži pretēji, esmu pārliecināts — ja tiesībsargs veiksmīgi darbosies, viņa darbības rezultātā var būtiski celties dzīves kvalitāte Latvijā, no kā iegūsim mēs visi.
Ar lielu interesi sekoju Dienas rakstu sērijai par cilvēkiem, kas pēc ilgākas prombūtnes ir atgriezušies Latvijā, kā arī iepriekšējai rakstu sērijai — par tādiem, kas ir pametuši savu dzimteni uz neatgriešanos. Taujājot pēc iemesliem, kāpēc cilvēki negrib atgriezties tēvzemē, aizvien laužas uz āru viena doma: ne jau materiālās grūtības ir galvenais, kas traucē latviešiem laimē diet savā Latvijā! Tas, kā pietrūkst visvairāk, ir vienkārša cilvēcīga laipnība; attieksme pret Tevi kā pret cilvēku. Protams, arī tiesībsarga rīcībā nav brīnumnūjiņas, ar ko tas spētu atrisināt visas sabiedrības problēmas. Taču viņš var būtiski ietekmēt administratīvo kultūru, tātad — valsts attieksmi pret saviem pilsoņiem.
Tiesībsarga likuma pirmajā pantā ir teikts: “Šā likuma mērķis ir veicināt cilvēktiesību aizsardzību un sekmēt, lai valsts vara tiktu īstenota tiesiski, lietderīgi un atbilstoši labas pārvaldības principam.” Savukārt Valsts pārvaldes iekārtas likums labas pārvaldības principu definē šādi: “… Tas ietver atklātību pret privātpersonu un sabiedrību, datu aizsardzību, taisnīgu procedūru īstenošanu saprātīgā laikā un citus noteikumus, kuru mērķis ir panākt, lai valsts pārvalde ievērotu privātpersonas tiesības un tiesiskās intereses.” (likuma 10.panta 5.daļa)
Nav grūti iedomāties nelietderīgas rīcības vai pārlieku formālistiskas attieksmes piemērus valsts pārvaldes darbā. Piemēram, vai nav uzkrītoši, ka ceļu policijas darbinieki parasti ķer ātros braucējus ne jau tādā vietā, kur ātruma pārsniegšana tiešām varētu radīt nopietnus riskus pašiem braucējiem vai citiem satiksmes dalībniekiem? Taisni otrādi — nevienam nav noslēpums, ka radari parasti ir izvietoti taisnos, labi noasfaltētos ceļa posmos, kur nez kāpēc ir uzlikta (vai varbūt vienkārši pēc pēdējā ceļu remonta vēl nav noņemta?) 50 km/h ātruma ierobežojuma zīme.
Protams, ja raugāmies no soda naudu maksimizēšanas viedokļa, tad šāda rīcība ir racionāla. Bet vai tad Valsts policijas uzdevums ir iekasēt pēc iespējas vairāk soda naudu? Vai ne drīzāk — gādāt par satiksmes drošību? — Lūk, mazs un varbūt pat smieklīgs piemērs “iz dzīves”, kas tomēr parāda vienas valsts iestādes sistemātiski nelietderīgu rīcību.
Cits piemērs. Pieprasot būvatļaujas, cilvēki Latvijā bieži vien saskaras ar ļoti kategorisku, šķietami dikti principiālu nostāju attiecībā uz vissīkākām novirzēm no atļautā. Taču, pametot skatu turpat blakus, rodas jautājums: kā gan kaimiņš dabūjis atļauju ne tikai izbūvēt savus bēniņus, bet pat pacelt mājas jumtu par stāvu augstāk, uzceļot uz tā terasi utt. Vai dažu ierēdņu pārspīlētais formālisms dažkārt nekalpo par aizsegu viņu pašu materiālo interešu vadītiem kompromisiem ar likumu citos gadījumos? Vai tiešām tiesiskums, no vienas puses, un cilvēcība, samērīgums, no otras, jāuzskata par pretstatiem? Vai Latvijas valsts iestādēm dažkārt nepiederētos drīzāk kas tāds, ko varētu nodēvēt par “tiesiskumu ar cilvēcīgu seju”? Vai — par “tiesisku rīcību, neizslēdzot veselo saprātu”?
Še tiesībsargam paveras plašs darbības lauks. Viņa rīcībā ir ļoti spēcīgi instrumenti. Pirmkārt, Satversme un Starptautisko tiesību akti, tālāk — Tiesībsarga likums, kurā ar institucionālām un citām garantijām ir nostiprināta tiesībsarga neatkarība; jau minētais Valsts pārvaldes iekārtas likums, Administrātīvā procesa likums un citi normatīvie akti, kuru potenciāls cilvēktiesību, labas pārvaldības un līdz ar to dzīves kvalitātes veicināšanā kopumā līdz šim nebūt nav izsmelts.
Tiesībsarga uzdevums ir stiprināt indivīda pozīciju iepretim valsts varai; veicināt, lai valsts vara Latvijā izturētos cienīgi un ar respektu pret ikvienu cilvēku. Taču, lai viņš būtu īsts cilvēku tiesību sargs iepretim varas iestēdēm, nevis — taisni otrādi — tāds, kas aizsargā šo iestāžu intereses pret cilvēkiem, ir svarīgi, pēc kādiem principiem Saeima izvēlēsies jaunās iestādes vadītāju. Nebūtu pieļaujams, ka par tiesībsargu tiktu izraudzīta persona, kas līdz šim izcēlusies drīzāk kā valsts varas pozīciju aizstāvis, vai kurš ir pārāk pietuvināts pašreizējai valdībai. Izvēloties šādu personu, koalīcija tikai parādītu savas bailes no objektīvas, neitrālas kontroles, kā arī neizpratni par tiesībsarga lomu demokratiskā konstitucionālā sistēmā. Ja turpretim tai pietiks drosmes pieļaut, ka par tiesībsargu tiek ievēlēts cilvēks, kuru atbalsta plašs Saeimā pārstāvēto spēku vairākums (kā tas ir ierasts citās Eiropas demokrātiskās valstīs), tad tas patiesi liecinās par šīs valdības suverenitāti un valstisko domāšanu.