Raksts

Kāpēc latvieši nevēlas kaimiņos musulmaņus?


Datums:
08. novembris, 2005


Autori

Marina Krupņikova


Foto: Skats no Austrumiem

Islāms – otrā lielākā reliģija pasaulē pēc kristietības – mūsu valstī tiek pieskaitīts „netradicionālām reliģijām”, un tas bieži nozīmē „nevēlams”. Es ticu, ka iecietību var iemācīties, tāpēc jācenšas vairāk uzzināt par saviem kaimiņiem.

Musulmanis, tātad nevēlams – šāds neiecietīgs uzskats acīmredzot ir visai izplatīts Latvijas sabiedrībā, jo teju puse iedzīvotāju (45% latviešu un 41% mazākumtautību pārstāvju) atzīst, ka nevēlas dzīvot kaimiņos musulmaņiem[1]. Kāpēc? Vai tā ir nepatika pret svešu kultūru un reliģiju, bailes no terorisma draudiem vai iebildumi pret islāma būtību, kas it kā nav savienojama ar demokrātiju? Iespējams, tas ir visu šo faktoru savienojums, tāpēc mēģināšu katru aplūkot atsevišķi.

„Neraksturīgie” musulmaņi un ksenofobija

Islāms – otrā lielākā reliģija pasaulē pēc kristietības – mūsu valstī tiek pieskaitīts „netradicionālām reliģijām”, kaut arī pirmā musulmaņu kopiena Latvijas teritorijā tika reģistrēta 1905. gadā, un vismaz kopš tā laika musulmaņi ir pastāvīga, kaut arī neliela, Latvijas iedzīvotāju daļa. Līdzīgi citām konfesijām, musulmaņi nepiekopa reliģiju padomju okupācijas laikā (vismaz ne atklāti), bet pēc Atmodas līdztekus kristiešiem un ebrejiem sāka atjaunot reliģiskās draudzes. Šīm draudzēm no paša sākuma bija ciešas saites ar mazākumtautību organizācijām – tatāru, uzbeku un azerbaidžāņu kultūras biedrībām, jo šo tautu kultūra vēsturiski balstās musulmaņu tradīcijās.

Tatāru, uzbeku un azerbaidžāņu skaits Latvijā krasi pieauga pēc Otrā pasaules kara – tas bija rezultāts padomju režīma kolonizācijas politikai. Tādējādi pēc neatkarības atgūšanas šīs tautas tika iekļautas Latvijai neraksturīgo mazākumtautību skaitā, kuru kultūra un tradīcijas tiek uzskatītas par „svešām”.

Mūsdienu politiskajā un sabiedriskajā diskursā „neraksturīgs” ļoti bieži nozīmē „nevēlams”, turklāt „neraksturīgās” mazākumtautības tiek uzskatītas par „kolonizācijas sekām”, un tāpēc nav jābrīnās, ka daļa Latvijas iedzīvotāji neizjūt īpašas simpātijas pret šīm tautām.

Gan padomju laikā, gan pēc neatkarības atgūšanas uz Latviju brauca musulmaņi arī no arābu un afrikāņu valstīm – ieradās mācīties, daži palika uz dzīvi šeit, nodibinot ilgstošas saites ar mūsu valsti. Atšķirīgā ārējā izskata dēļ viņiem klājas visgrūtāk.

„Radikālie” musulmaņi un terora draudi

Rietumu pasauli pāršalkušais islamafobijas (bailes un neiecietība pret musulmaņiem) vilnis ir viena no traģisko 11. septembra notikumu sekām. Ņujorkas traģēdijai sekoja sprādzieni Madridē un vēlāk Londonā, teroristu bāzes tika atklātas Lielbritānijā, piedzīvotas ķīlnieku krīzes Irākā un Afganistānā. Visās šajās šausminošajās ziņās figurēja vārdu savienojumi „islāma teroristi”, „islāma kaujinieki”, „islāma ekstrēmisms”, „islāma radikāļi”… Šo sarakstu varētu turpināt ilgi. Tā rezultātā teju vai viss ar islāmu un musulmaņiem saistītais turpmāk asociējās ar nežēlību un vardarbību.

Neizbēgami tas ietekmēja arī Latvijas sabiedrību, liekot iedzīvotājiem justies nedroši un radot daudz jautājumu par islāmu. „Katrā arābu izcelsmes personā mēs instinktīvi meklējam potenciālu teroristu, bet jēdziens „islāms” tiek saistīts ar destruktīvu, pat naidīgu reliģiju”, tā par mūsu dzīvē ienākošiem stereotipiem rakstīja avīze „Bauskas dzīve” 2002. gadā.

Arī Drošības policija sāka pievērst pastiprinātu uzmanību musulmaņu kopienai, medijos parādījās virkne interviju ar draudžu vadītājiem. Latvijas musulmaņu līderi kopienas vārdā regulāri nosoda terorismu, uzsverot, ka vardarbība nav savienojama ar islāmu tā klasiskajā izpratnē, un apliecina lojalitāti Latvijas valstij. Arī pašu avīžu rakstu vispārējais tonis ir visai draudzīgs un labvēlīgs musulmaņu kopienai, atkārtoti uzsverot, ka vietējie musulmaņi nav fundamentālisti un nesimpatizē radikāliem grupējumiem.

Tai pašā laikā regulāri izskan arī apgalvojumi, kas cilvēku bažas var tikai pastiprināt: „Latvijā musulmaņu ir maz, un nedomāju, ka viņi varētu sagādāt mums problēmas”, „Musulmaņu Latvijā ir diezgan mazs skaits, lai viņi paustu kādu publisko nelojalitāti”.
Tomēr ļoti iepriecina tas, ka neviens vardarbības gadījums uz islamofobijas pamata visu šo gadu laikā nav reģistrēts, kaut gan vietējie musulmaņi apgalvo, ka viņus uz ielām apsaukājot par teroristiem.

„Daudzie” musulmaņi un imigrācijas plūdi

Vēl viens islamofobiju veicinošs faktors ir bailes no imigrantu plūdiem. Pašreiz paplašinātajā Eiropā dzīvo no 15 līdz 25 miljoniem musulmaņu, precīzs skaits nav zināms. Piemēram, Lielbritānijā islāmticīgo skaits pēdējo divdesmit gadu laikā dubultojies, Francijā tā ir otra lielākā reliģija.

Arī Latvijā cilvēki baidās no masīvas imigrācijas, bez tam atmiņas par padomju laika imigrāciju šīs bailes tikai pastiprina. Turklāt „Latvijas Vēstnesī” publicētais pētījums brīdina: „Latvijā pastāvīgi dzīvojošie islāmticīgie nerada draudus valsts iekārtai un sabiedrības drošībai. Nākotnē situācija var mainīties sakarā ar iespējamo patvēruma meklētāju skaita palielināšanos.”[2] Neapšaubāmi viena no absolūtajām prasībām iebraucējiem ir lojalitāte Latvijas valstij, tomēr automātiski apšaubīt jebkura islāmticīgā (kurš pat vēl nav šeit ieradies) vēlēšanos pakļauties šai prasībai būtu klaja diskriminācija, kas diezin vai piemērota demokrātiskai valstij.

„Nedemokrātiskie” musulmaņi un cilvēktiesības

Lielākā daļa musulmaņu valstu nav demokrātiskas un pasaulē nenorimst debates par to, vai islāms vispār ir savienojams ar demokrātiju, īpaši tiesu varas, sieviešu tiesību un vārda brīvības jomās. Iespējas Turcijai iestāties Eiropas Savienībā ir pavērušas šīm diskusijām jaunu dimensiju.

Uz visiem šiem jautājumiem vieglu atbilžu nav, un starptautisko ekspertu viedokļi svārstās. Bet pat tāds „islāmskeptiķis” kā Semjuels Hantingtons, slavenās un pretrunīgi vērtējamās grāmatas „Civilizāciju sadursme” autors, atgādina: islāmam kā monoteiskai reliģijai ir daudz kopēja ar jūdaismu un kristietību, un „dažādos laikos dažādas reliģijas izturējušās dažādi, katoļu ticība, piemēram, nebūt nav bijusi toleranta krustnešu laikā”.

„Jānošķir reliģija no politikas, jo politika ir netīra”, kādā intervijā atzinis Latvijas musulmaņu draudzes „Iman” garīgais līderis Mamuns Seifs[3]. Bet tieši tas islāma gadījumā ir sarežģīti, jo tradicionāli islāma pasaulē politika no reliģijas nav atdalītas. Par to, starp citu, šo reliģiju kritizēja pāvests Benedikts XVI, vēl būdams kardināls Ratcingers. Valsts un baznīcas nošķīrums, kas nodrošina reliģijas brīvību, ir viens no demokrātijas stūrakmeņiem, un musulmaņu valstu nespēja nošķirt „imperatoru no Dieva” ir nopietns kavēklis to demokratizācijas procesā.

Tomēr ir svarīgi atcerēties, ka islāms ir milzīga pasaule, un to piekritēju tradīcijas, paražas un uzskati ir stipri daudzveidīgi. Latvijas musulmaņiem ir sava unikāla pieredze un viedokļi, arī šīs mazās kopienas ietvaros ir izteikta daudzveidība. Domāju, ka diskusija par reliģijas brīvību, demokrātiskām vērtībām un reliģijas toleranci, iesaistot šajā sarunā arī musulmaņu kopienas pārstāvjus, būtu savlaicīga un svarīga ne tikai speciālistiem, bet arī plašākai sabiedrībai.

„Jaunie” musulmaņi un nākotne

Latvijas musulmaņu kopiena turpina attīstīties un augt. Kādas musulmaņu draudzes vadītājs atzina, ka tikai 2004. gadā vien islāmu pieņēmuši aptuveni 150 cilvēku. Starp jaunajiem islāmticīgajiem nav tikai to tautu pārstāvji, kas pieder pie tradicionālajām musulmaņu kultūrām. Viņu vidū ir arī latvieši.

Kas pamudina šos cilvēkus pāriet islāmā? Kāpēc vispār aug musulmaņu skaits Rietumu pamatiedzīvotāju vidū? Protams, katrs pats sev izvēlas reliģiju un motīvi ir dziļi personiski, bet attiecībā uz islāmu tiek minēti vairāki motīvi.

Pirmkārt, islāma piedāvātā ļoti spēcīgā identitāte – kļūstot par musulmani, cilvēks pievienojas milzīgai kopienai (ummai), kura pastāv pāri valstu robežām, etniskām barjerām un sociāliem slāņiem. Tas mūsdienās plaši izplatītajā „identitātes krīzes” situācijā varētu būt īpaši pievilcīgi.

Otrkārt, tā var būt pretestība antiislāma propagandai, vēlēšanās identificēties ar diskriminētajiem, tādējādi sniedzot tiem atbalstu.

Dažiem interesi par šo reliģiju izraisījušas tieši bailes no islāma – ironiskā veidā starp jaunajiem islāma piekritējiem Eiropā un ASV visvairāk ir tieši šo cilvēku.

Grūti prognozēt, kā attīstīsies Latvijas musulmaņu kopiena un kādas attiecības tai izveidosies ar plašāku Latvijas sabiedrību, jo tas ir atkarīgs no vairākiem faktoriem. Gan no pašas kopienas, gan sabiedrības, gan valsts institūcijām, kā arī no starptautiskiem notikumiem.

Skaidrs, ka pastāv iespēja pastāvošos stereotipus pārvarēt un „tie musulmaņi” var kļūt par „mūsu musulmaņiem”, organiski iekļaujot islāmticīgos Latvijas daudzveidīgajā un multireliģiskajā sabiedrībā.

Protams, mūsu vidū vienmēr būs cilvēki, kas nevēlēsies kaimiņos musulmaņus vai ebrejus, vai daudzbērnu ģimenes – būtu naivi domāt citādi. Bet es ticu, ka iecietību var iemācīties. Ja mēs turpināsim par šīm problēmām runāt un centīsimies vairāk uzzināt par saviem kaimiņiem, tad neiecietīgo cilvēku skaits saruks.
________________________________________

[1] Skat. Baltijas Sociālo Zinātņu institūta pētījumu “Etniskā tolerance un Latvijas sabiedrības integrācija”, 2004.

[2] Latvijas Vēstnesis, ‘Vai jauna Eiropas nolaupīšana?’, 11.03.2005, B daļa, 7. lpp.

[3] BNS, ‘Latvijas musulmaņi nosoda terorismu’, 07.11.2001

Raksts sagatavots 2005.gada maijā un

Publikācija tapusi Nacionālās programmas iecietības veicināšanai ietvaros.


Nacionālā programma iecietības veicināšanai

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!