Foto: G. Dieziņš © AFI
Kādi ir galvenie cēloņi tam, ka bērna tiesību aizsardzības sistēma Latvijā nedarbojas efektīvi? Vai mērķi ir skaidri nosprausti, vai institūciju sadarbība ir veiksmīga, vai mediji ir gatavi atteikties no sensāciju kāres un sabiedrība – no prasības pēc ātriem risinājumiem?
Nesenā pagātnē sabiedrību vairākkārt satraukuši notikumi, kas liek nopietni domāt par bērna tiesību aizsardzību Latvijā. Lai gan valstī darbojas institūciju sistēma, kas veidota bērna tiesību aizsardzībai un kopš 2003.gada bērniem ir pat savs ministrs, tomēr no tiesību aizskārumiem cieš bērni gan ģimenēs, gan atrodoties valsts aprūpē. Kas traucē valstī nodrošināt bērna tiesības praksē?
Kopš Latvija ratificēja ANO Konvenciju par bērna tiesībām, tās tiek atzītas kā prioritāras attiecībā pret pilngadīga indivīda tiesībām. Kopš 1990.gada Latvija ir uzsākusi mērķtiecīgu darbu, lai nodrošinātu bērna tiesību aizsardzību valstī, 1998.gadā arī nacionālās likumdošanas ietvaros deklarējot to, ka ikviens lēmums jāpieņem bērna vislabākajās interesēs.
Bērnu tiesību aizsardzības sistēma Latvijā ir veidota, ņemot vērā citu valstu pieredzi un ieteikumus. Valstīs ar ilgu pieredzi bērna tiesību aizsardzībā par veiksmīgu uzskata noteiktu funkciju un uzdevumu deleģēšanu likumdevējam, izpildvarai, tiesu varai, kā arī sabiedrībai un plašsaziņas līdzekļiem. Ideālā bērna tiesību aizsardzības modelī, pēc ekspertu domām, ir jābūt šādiem elementiem:
- valsts institūcijai (ministrijai), kas atbild par bērna tiesību aizsardzību valstī;
- bērna tiesību ombudam;
- starpinstitucionālai komisijai bērna tiesību aizsardzības jautājumos;
- pašvaldību bērna tiesību aizsardzības speciālistiem.
Šobrīd visi minētie elementi Latvijā darbojas. Proti, Īpašu uzdevumu ministra bērnu un ģimenes lietās sekretariāts ir īpaša valsts institūcija bērna tiesību aizsardzības nodrošināšanā. Valsts cilvēktiesību biroja Bērnu tiesību aizsardzības daļa pilda bērnu tiesību ombuda funkcijas. Ministru kabineta izveidotā bērnu tiesību aizsardzības komisija atbilst starpinstitucionālai komisijai. Latvijā gandrīz visās pašvaldībās ir arī pašvaldību bērnu tiesību aizsardzības speciālisti.
Daudz kritiskāk ir jāvērtē šīs sistēmas reālā darbība. Pastāvot visiem elementiem, darbs bērnu tiesību aizsardzībā tomēr nav efektīvs – tiesību pārkāpumu skaits aizvien pieaug, turklāt valdība pieņem lēmumus par to iestāžu likvidāciju, kuru darbība ir devusi pozitīvus rezultātus. Te kā piemērs jāmin sociālās korekcijas izglītības iestādes „Pilcene” likvidācija, kas ir pārsteidzīgs un varbūt pat bezatbildīgs lēmums.
Viens no priekšnoteikumiem bērnu tiesību aizsardzībai ir sadarbība starp visām iesaistītajām institūcijām. Lai tā būtu veiksmīga, ir nepieciešams koordinators, kas palīdzētu konstatēt problēmas un aicinātu pārējos rast kopīgus risinājumus. Līdz 2003.gada 1.janvārim bērnu tiesību aizsardzības sistēmas koordinatora loma tika uzticēta Valsts bērna tiesību aizsardzības centram (VBTAC), bet pēc centra reorganizācijas šis pienākums tika deleģēts Īpašu uzdevumu ministra bērnu un ģimenes lietās sekretariātam.
Ir apsveicami, ka valsts nonāca pie šāda risinājuma un izveidoja institūciju, kas ir nepieciešama bērnu tiesību aizsardzības sistēmas pilnvērtīgai darbībai. VBTAC bija Izglītības un zinātnes ministrijas pārraudzībā esošā institūcija, kas nevarēja būt līdz galam neatkarīga lēmumu pieņemšanā, normatīvo aktu izstrādes un iesniegšanas procesā. Tomēr pēc reorganizācijas radās iespaids, ka viss VBTAC pastāvēšanas laikā darītais ir „nederīgs”, un tam īsti negribētos piekrist. Sevišķi laba pieredze VBTAC bija ANO Konvencijas par bērna tiesībām 12. panta izpildē, proti, bērna viedokļu uzklausīšanā, bērnu līdzdalības veicināšanā. Kā piemēru varētu minēt Bērnu forumu organizēšanu. Šobrīd bērnu līdzdalība no valsts iestāžu puses ir pamesta novārtā, bet tās veicināšana ir viens no ANO konvencijas pamatprincipiem, kam ļoti pievērsušās citas valstis.
Viens no cēloņiem, kāpēc bērnu tiesību aizsardzība nav efektīva, ir tas, ka Latvijā nav izstrādāta stratēģija ANO Konvencijas par bērna tiesībām ieviešanai, tāpat nav izveidots rīcības plāns – ilgtermiņa un īstermiņa mērķi Konvencijas ieviešanai. Pastāv tikai atsevišķu iestāžu nospraustas vīzijas un mērķi. Visus ANO Konvencijas pantus vienlaikus nav iespējams īstenot, taču daudzu valstu pieredze rāda, ka tas kļūst iespējams, ja pastāv stratēģija un rīcības plāns, kurā ir noteikti atsevišķi mērķi un uzdevumi.
Bērnu tiesību aizsardzība ir ilgtermiņa process, samilzušās problēmas nav iespējams atrisināt vienas dienas, mēneša vai pat gada laikā. Taču daudzi politiķi, valsts un pašvaldību iestādes neuzdrīkstas izvirzīt mērķus, kuri sasniedzami tikai ilgākā laika periodā, piemēram, piecos līdz desmit gados, jo baidās neiekļūt nākamajā Saeimā vai pašvaldībā, baidās zaudēt uzticību iedzīvotāju vidū, kas vēlas ātrus rezultātus.
Arī plašsaziņas līdzekļos bieži var dzirdēt kritiku par valsts un pašvaldību iestāžu speciālistu neizdarību, neprofesionalitāti u.tml. Tiek meklētas sensācijas, taču tikai retos preses izdevumos parādās plašāks skaidrojums par bērnu tiesībām, problēmām, to cēloņiem un reāliem risinājumiem.
Diemžēl pietrūkst arī sadarbības starp dažādām institūcijām, proti, pašvaldības un nevalstiskās organizācijas bieži nezina, ko dara valsts iestādes, viņu viedoklis netiek ņemts vērā, pieņemot jaunus likumus, kas šīm pašām pašvaldībām vai sabiedrībai uzliek jaunus un jaunus pienākumus. Bez tam pieņemtie lēmumi pašvaldībām netiek izskaidroti saprotamā valodā. Protams, sadarbības trūkums parādās arī starp pašām valsts iestādēm, piemēram, starpministriju komisija bērnu tiesību aizsardzības jautājumos 2003. gadā ir sanākusi tikai vienu reizi – diezvai šādu darbību var nosaukt par ļoti veiksmīgu, ja pastāv lielas problēmas gan ar likumprojektu saskaņošanu, gan vienotas politikas realizēšanu.
Kā vēl viens trūkums jāmin valsts, pašvaldību un arī nevalstisko organizāciju pārstāvju neprofesionālisms. Latvijai ierobežoto resursu dēļ diezgan lielu daļu no ministriju vai iestāžu darbinieku personāla veido studenti, kuriem šī ir pirmā darba pieredze. Tikai nelielai daļai pašvaldību iestāžu speciālistu ir augstākā juridiskā, pedagoģiskā vai sociālā darbinieka izglītība, kas ir nepieciešama, lai novērstu gan atsevišķus bērnu tiesību pārkāpumus, gan meklētu risinājumus valsts mērogā. Turklāt daudzās pašvaldībās speciālisti apvieno vairākus amatus, piemēram, rajona padomes priekšsēdētājs vai bāriņtiesas priekšsēdētājs vienlaikus pilda arī sociālā darbinieka funkcijas.
Kā pēdējo cēloni jāmin sistēmas koordinatora kapacitāti – cik lielā mērā pārējie sistēmas elementi ciena un ieklausās vadošās institūcijas priekšlikumos u.tml. Šobrīd vadošā loma politikas veidošanā un īstenošanā pieder Īpašu uzdevumu ministra bērnu un ģimenes lietās sekretariātam. Salīdzinoši daudz ir paveikts, risinot jautājumu par bērnu adopciju, aizbildņu un audžu vecāku pabalstiem, ir uzsākts darbs pie uzturlīdzekļu fonda tiesiskās bāzes sagatavošanas, veiktas pārbaudes ļoti daudzos bērnu namos u.c. Taču novārtā ir atstāta starpinstitucionālā sadarbība, šobrīd neuzklausīti jūtas pašvaldību bērnu tiesību aizsardzības speciālisti. Diemžēl arī bāriņtiesas un pagasttiesas, kuru metodiskā vadība ir uzticēta sekretariātam, dažkārt nerod palīdzību un atbildes uz neskaidrajiem jautājumiem. Nu jau bijušais ministrs ir nācis klajā ar vairākiem radikāliem risinājumiem, piemēram, zīdaiņa pūriņa piešķiršanu „graudā”, t.s. „bezbērnu nodokļa” ieviešanu vai erotisko izdevumu necaurspīdīgu iepakošanu, tādējādi pievēršot sabiedrības uzmanību savai darbībai, taču negūstot atbalstu, jo priekšlikumi nebija līdz galam pārdomāti un formulēti mūsu sabiedrībai pieņemamā veidā.
Ir ļoti svarīgi apzināties sistēmas darbības nepilnvērtību un tās neefektivitātes cēloņus, lai kopīgiem spēkiem meklētu risinājumus un uzlabotu bērnu stāvokli Latvijā.
Šis raksts tapa vēl pirms valdības krīzes un Īpašu uzdevumu ministra bērnu un ģimenes lietās demisijas. Šobrīd sekretariāts ir ticis pie jauna ministra, kas apvieno sekretariāta un Labklājības ministrijas vadīšanu. Ir diezgan grūti iedomāties, kā šīs abas tik ļoti nozīmīgas un komplicētas lietas varēs savienot, taču izskatās, ka valdībai nav citu alternatīvu. Gribētos cerēt, ka pie varas esošs vai nākošs spēks, vienalga kāds tas būtu, neizdomās kādu citu prioritāti un ar vieglu roku nenolikvidēs sekretariātu un nenodos to kādas citas ministrijas padotībā. Tāds ceļš jau ir iets un tas nav bijis īpaši veiksmīgs.