Raksts

Kāpēc Kalvītis nav Šarls Drošsirdīgais


Datums:
04. decembris, 2007


Autori

Marija Golubeva


Foto: Warren Noronha

Tautas partijai bijis visvairāk resursu, lai saviem līderiem izveidotu pieklājīgu platformu komunikācijai ar sabiedrību, taču tas nav noticis. Atliek secināt, ka ārpus priekšvēlēšanu kampaņu drudžainajām vasarām šāda komunikācija viņiem nešķiet aktuāla.

Mainoties valdībai, kārtējo reizi aktuāls kļūst jautājums par politisko līderu kompetenci un spēju ne tikai pieņemt lēmumus, bet tos arī pamatot, tāpēc vietā būtu aizejošās valdības lēmumu komunikācijas modeļa izvērtējums. Šis raksts nepretendē uz pilnvērtīgu novērtējumu, bet mēģina pievērsties paša valdības vadītāja proponētajai izpratnei par to, kādam jābūt vēlamajam līderim un kādas kompetences tam nepieciešamas. Pārlasot premjera Aigara Kalvīša interviju Neatkarīgajā 23. novembrī, bez īpašas piepūles un semantiskiem vingrinājumiem par politiskā līdera kompetenci var secināt, ka līderim nav īpaši jāinteresējas par sabiedrības atbalstu, ja tikai vienīgi tas atbalsts nav pavisam zems, jo tad “būs problēmas.” Tāpat politiskajam līderim galvenais ir patikt koalīcijas “ģimenes locekļiem”, savukārt pareizais locekļu skaits parasti ir aptuveni četri. Bez tam politiskajam līderim “jābūt kā komandas kapteinim — viņam ir jābūt vienam no tās, viņš nevar būt kāds, kas atsūtīts no Marsa”[1]. Un visbeidzot — politiskajam līderim kompetence nav galvenais. Pat harizma — nē. Galvenais, lai viņš spētu “politiķiem radīt pārliecību”[2].

Šis ir tikai viens no krāšņākajiem piemēriem, kas ilustrē Tautas partijas politiķu savdabīgo izpratni par politisko līderu kompetenci un lomu mūsdienu demokrātiskā valstī. Šo izpratni var īsi raksturot kā ģimeniski pragmatisku nihilismu — galvenais, lai būtu vienošanās starp savējiem, un tad jau “mēs runāsim arī par mērķiem un uzdevumiem un spriedīsim, kurš tos var vislabāk realizēt.” Kaut gan īpaši ilgi spriest laikam nevajadzēs, jo “lielākajai valdošajai partijai tomēr ir vienkāršāk panākt lēmumu pieņemšanu Saeimā.”[3] Sabiedrības loma šajā procesā ir neskaidra. No vienas puses, sabiedrība ir slikta: “Kas šobrīd ir lielākā sabiedrības problēma? Spēja uzņemties atbildību. Sabiedrība spēj sasniegt augstus mērķus tikai tad, kad katrs tās loceklis spēj uzņemties atbildību. (..) Cilvēki, kas runāja Doma laukumā, lielā mērā savu personīgo atbildību gribēja novelt uz citu pleciem.” No otras puses, pavisam abstrahēties no bezatbildīgās sabiedrības diemžēl nav iespējams, tāpēc “jābūt sinerģijai starp prezidentu, sabiedrību un politiskajām partijām.”[4] Lieki piebilst, ka šīs “sinerģijas” būtība premjera intervijā netiek atšifrēta, un Neatkarīgās žurnālistes ir pietiekoši labi audzinātas, lai neuzdotu precizējošus jautājumus.

No klasiskās politikas izpratnes intervijā sastopams viens apgalvojums — politika ir kompromisu māksla. To premjers prot atkārtot visdažādākajās kombinācijās, neslēpjot, ka ir domāts tieši kompromiss starp savējiem jeb, kā izriet no intervijas, “ģimenes” locekļiem.

Bez viltības un maldiem

Kalvīša intervijā tāpat kā dažos citos premjera paziņojumos visā valdīšanas laikā pārsteidz nevis teiktā būtība (kas visai adekvāti atbilst partijas un paša premjera rīcībai), bet tas, ka šādi apgalvojumi tiek pausti publiski, bez īpašas viltības un maldiem. Tātad politikas būtības reducēšana līdz ģimeniskiem kompromisiem savējo lokā, Kalvīšaprāt, nav kaut kas slēpjams un maskējams aiz apgaismotiem vārdiem par demokrātiju un ētiku. Ētika beigu beigās ir saistīta ar izdzīvošanas mākslu, kā zināms no citas Kalvīša intervijas.

Nepārsteidz arī tas, ka premjers, runājot ar sabiedrību, pats neprot sameklēt izsmalcinātāku komunikācijas stratēģiju, jo ne katrs politiķis ir apveltīts ar diplomāta un komunikatora spējām. Pārsteidz tas, ka tāda stratēģija atjaunotās Latvijas valsts ilgtspējīgākajam premjeram tā arī netika piegādāta. Nepalīdzēja ne PR guru Liepnieka sākotnējā atrašanās Kalvīša birojā, ne intelektuālāko valdības kolēģu Pabrika un Štokenberga ilgstošā klātbūtne. Neviens no viņiem, pirms atvadīties no TP un Kalvīša, tā arī nekļuva par Latvijas Alisteru Kempbelu (Alastair Campbell, Tonija Blēra padomnieks komunikācijas jomā)[5].

Funkcionāri—domātāji un komunikācija ar sabiedrību

Jau vairākus gadsimtus Rietumu valstīs līderu komunikācija ar politiski aktīvo sabiedrības daļu notiek nevis spontāni, līderim uz vietas izgudrojot asprātīgāko atbildi, bet gan balstoties uz valsts pārvaldes un akadēmiskos dziļumos izģenerētiem priekšstatiem par valsts funkcijām, uzdevumiem un principiem. Labi pārvaldītās valstīs šie priekšstati nav plika ideoloģija, jo tiem ir sakars ar valdības vīziju par aktuālo problēmu risināšanu.

Vēlīnajos viduslaikos Eiropā izveidojās īpašais augstāko administratoru slānis, kas nevis vienkārši nodarbojās ar pārvaldi, bet reflektēja par tās jēgu un par to, kā tā kalpo sabiedriskajam labumam. Šie cilvēki, ko franču vēsturnieks Žaks Veržē (Jaques Verger) nosauca par “funkcionāriem—domātājiem”[6], palīdzēja valdniekiem iekļaut politiskos izteikumus sabiedriskā labuma diskursa ietvaros. Dabiski, arī šie cilvēki tika iesaistīti netīrās politiskajās spēlēs, bet viņu ideoloģija vienmēr prasīja publiski uzturēt zināmu distanci starp sevi un valdošajām aprindām, jo tikai tad viņi būtu kvalificēti neatkarīgi spriest par to, kas ir sabiedriskais labums. Neatkarību nodrošināja pārvaldes pieredze, klasiskā izglītība un statuss. Pateicoties šo cilvēku izveidotajai tradīcijai, arī dinastiju politikas laikos valdnieki reti atļāvās argumentēt pieņemtos lēmumus ar ģimenes interesēm vien, bet bija spiesti pozicionēties kā sabiedriskā labuma aizstāvji. Viens no spožākajiem šādas pieejas piemēriem Eiropas vēsturē bija Burgundijas hercogu valsts, kas 15. gadsimtā ietvēra mūsdienu Nīderlandes un Beļģijas teritoriju, kā arī daļu Francijas. Protams, tajā laikā jebkura politisko lēmumu skaidrošana bija domāta samērā nelielai sabiedrības daļai, toties argumentācijai piemita strukturēts raksturs un atsauces uz sabiedrisko labumu bija obligātas. Par to var viegli pārliecināties, kaut vai izlasot pirmās rindkopas no Šarla Drošsirdīgā (Charles le Temeraire) izplatītās vēstules, kas attaisno nodokļu politiku Flandrijā[7].

Modernajā laikmetā ideoloģiski piesātinātā masu politika reducēja politisko lēmumu pamatojumus līdz tukšiem lozungiem, tomēr pēckara politikā Rietumeiropā “funkcionāri—domātāji” pamazām atjaunoja savas pozīcijas, piepulcinot savam lokam mediju komunikācijas speciālistus. No visām Latvijas partijām Tautas partijai pēdējos gados bijis visvairāk resursu, lai izveidotu saviem līderiem pieklājīgu platformu komunikācijai ar sabiedrību, taču tas īsti nav noticis. Atliek secināt, ka ārpus priekšvēlēšanu kampaņu drudžainajām vasarām partijas līderiem šāda komunikācija nešķiet aktuāla.

Bet varbūt tomēr no 5. decembra viss mainīsies? Varbūt, atvadoties no premjera amata vai gatavojoties atkal iekāpt valdības vadītāja krēslā, Kalvīša kungs tā vietā, lai prasītu oponentiem pa punktiem formulēt, kas ir “cita politika”, sabiedriskajā televīzijā pateiks: “Dārgie un mīļie, es gribētu punktu pa punktam izskaidrot manas valdības pieņemtos lēmumus pēdēja gada laikā.” Un darīs to bez atsaucēm uz kvaukšķiem, bezatbildīgiem pilsoņiem un tumšajiem spēkiem.

_______________________
[1] Citēts pēc A. Kalvīša intervijas NRA 23.11.2007

[2] ibid.

[3] ibid.

[4] ibid.

[5] A.Kempbels – britu premjera Tonija Blēra komunikācijas un stratēģijas direktors, http://en.wikipedia.org/wiki/Alastair_Campbell

[6] Jacques Verger, Les gens de savoir a Europe à la fin de Moyen Age, Paris 1997.

[7] R. Vaughan, Charles the Bold, London 1973

Publicēts portālā 2007. gada 4. decembrī


Latvijas politiskā atbildīguma nekultūra

Nodokļu pamatojums (Fragments no Šarla Drošsirdīgā vēstules)

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!