Raksts

Kapa klusums


Datums:
02. februāris, 2009


Autori

Dita Arāja


Skudriņas pār muguru. Mans rīts klusē, jo Latvijas radio, brīdinot, kā būs, ja naudas nebūs, šorīt no 7.00 līdz 8.00 klusēja.

Pareizāk sakot – nevis klusēja, bet ar īsu intervālu raidīja sākumtaktis no tautiski himniskās Pūt vējiņi. Kā kapsētas zvanu skaņas. Izzvanām paši sevi. Uz mūžīgo klusēšanu.

Bet šorīt es gribēju, lai mans radio nevis klusē, bet pastāsta man, kas notiek valstī. Vakar LTV klausījāmies premjera Godmaņa „ārkārtas” uzrunu, ka patiesības stunda situsi, bet vispār jau viss kārtībā – valdība strādā. Un punkts. Šorīt es gribēju dzirdēt vērtējumus par premjera pozīciju. Šorīt es gribēju dzirdēt koalīcijas partneru viedokļus par to, kas vispār notiek un var notikt ar šo valdību. Šorīt es gribēju dzirdēt arī par nepolitiku – par to, kas mani sagaida šajā nedēļā, jo ir taču pirmdiena, kurai būtu jānāk ne tikai ar jaunu darba nedēļu, bet – ar jaunām ziņām un jaunu notikumu analīzi. Bet radio klusēja. Kaut stundu, tomēr – tas klusums bija pārāk ilgs. Neciešami ilgs. Kaitinoši ilgs. Baiss.

Citu radiostaciju es neklausījos. Vienkārši nav jau nevienas citas, kas man stāstītu ziņas. Ir komercstacijas, kurās „rīta cilvēki” plēš jokus un skan jautra mūzika, un tikai apaļās stundās skan trīsminūšu ziņiņas. Droši vien daudziem no rītiem ir vajadzīgs arī tas. Un tāpēc daudzi atrod komercraidstacijas. Bet man ir vajadzīgs mans radio, bez kura mans rīts ir nabagāks, jo – neinformētāks. Jā, kādu brīdi es ziņu kvalitātes dēļ arī neklausījos Latvijas radio Labrītu, bet nu atgriezos. Radio atbalstam un, jā, arī – savai informētībai.

Patiesības stunda patiesi situsi. Bet punkts nebūt nav liekams, kā to gribētu premjers un viņu nu jau laikam „uzmetušie” partneri. Ir tikai jautājuma zīmes – kas notiks ar šo valsti un tajā skaitā – ar Latvijas radio? Kas atbildīgs par to, ka šī valsts novesta līdz politiski morāli finansiālajam bankrotam? Kas atbildēs par to, ka līdz morāli finansiālajam bankrotam novests Latvijas radio? Ja man nebūs Latvijas radio, tad Latvija būs zaudējusi vienu no atlikušajiem vēl pusbrīvajiem medijiem, kas valdošajiem atbildību paprasa. Kad vairs nebūs neviena no viņiem, tad gan būs punkts. Bet man ir tik daudz jautājuma zīmju! Kur lai es viņas lieku? Kas manā vārdā runās ar tiem, kas atbildīgi?

Ja radio klusēs, tad paliks daudz jautājuma zīmju man, bet milzums izdevīgu un ērtu punktu valdošajai kompānijai, lai kādā sastāvā tā arī turpmāk būtu. Pūt vējiņi tīkami skan tikai tautiski himniski hipnotiskā mirklī, kad mums pašiem sev jāapliecina, cik lieli, vareni, skaisti un spēcīgi esam. Kad Latvijā tiek apklusināta žurnālistika, Pūt vējiņi skan kā kapsētas zvani. Apzvanām, izzvanām paši sevi. Un joprojām daudz jautājuma zīmju, starp kurām viena no treknākajām – vai mums pietiks spēka sevi iezvanīt Jaunam Sākumam?

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!