Būdams Latvijā un runādams latviski, es parasti piedzīvoju dažādu reakciju. Daži cilvēki nesaka neko, kaut gan varbūt pamana, ka man ir dīvains, pat nedzirdēts akcents.

Bet tāpēc ka viņi nevar mani atpazīt kā vācieti, viņi iespējams domā, ka esmu trimdas latviešu pēctecis, vai varbūt viņi ir pārāk pieklājīgi, kautrīgi vai vienkārši vienaldzīgi, lai uzdotu jautājumu. Drusku grūtāk ir, sastopoties ar krieviem, jo tad saduras divi akcenti, bet dažreiz no tā veidojas īpaši interesantas sarunas.

Bet visparastāka reakcija ir prieks, prieks par to, ka acīmredzot kāds ir nopūlējies iemācīties latviešu valodu un to arī aktīvi lietot. Man tad bieži jautā, cik ilgi man bija jāmācās, kur es mācījos – un galvenokārt kāpēc. Ne vienu vien reizi man teikts: “Kāpēc tieši latviešu valodu? Tā taču ir tik maza un nenozīmīga!”

īstenībā šāds jautājums nozīmē: “Kam tā vajadzīga? Vai nebūtu bijis jēdzīgāk, tērēt savu laiku lielākām valodām?” Man tas mazliet skan kā mazvērtības komplekss. Protams, tajā pašā laika posmā un ar tām pašām pūlēm varētu arī mācīties ķīniešu, angļu, franču, spāņu vai krievu valodu un tādējādi sazināties ar daudz vairāk cilvēkiem.

Kam tātad vajadzīga latviešu valoda?

Mana visīsāka atbilde uz šo jautājumu ir “kāpēc ne?”

Bet protams ir arī vairākas un plašākas atbildes uz jautājumu, kāpēc kāds grib brīvprātīgi mācīties latviešu valodu. Pats mācīdams, es sākumā vienmēr apvaicājos par studentu motīviem. Tie, pirmkārt, var būt personīgi: Ir latviešu partneri, ģimenes saknes vai sajūsma pēc ceļojumiem uz Latviju. Otrkārt, dažiem studentiem ir iemesli saistībā ar darbu, un, pēdējokārt, maza grupiņa ir valodniecības entuziasti, kuri grib mācīties kādu “eksotisku” valodu vai konkrēti interesējas par šo interesanto indoeiropiešu valodu grupas pārstāvi.

Nekad neaizmirsīsim pašu galveno: Valodas zināšanas ne tikai nozīmē, ka atvaļinājumā var nopirkt saldējumu vai pasūtīt aliņu: Valoda ir atslēga cilvēku sirdīm un tautas kultūrai un mentalitātei. Varbūt Latvijai ir vienkārši vairāk draugu, nekā latvieši paši domā? Latviešu valoda Vācijā vai citur droši nekad nebūs vidusskolas priekšmets, bet vienmēr un visur būs cilvēki, kuri grib to mācīties.