Tiesiskas valsts ideja lielā mērā sakņojas Roberta fon Mola 1832. gadā publicētajā traktātā „Policijas zinātne saskaņā ar tiesiskas valsts pamatprincipiem”. Šī ideja sākotnēji ietver divas prasības: 1) pilsoņu tiesisku aizsardzību pret valsti un 2) policijas, respektīvi, pārvaldes tiesājamību. Drīz vien gan norisinās šo prasību depolitizācija un formalizācija, proti, juridizēšana. Turklāt tiesiskā valsts principā attiecas tikai uz noteikti apstrādātu indivīdu, nevis indivīdu kā faktisku būtni.

Cik lielā mērā indivīds ir pasargāts? Formāli gandrīz viss ir kārtībā, taču praktiski pasargātība ir niecīga. Kā ir ar datu aizsardzību? Tiesības uz taisnīgu tiesu, protams, pastāv. Taču — kāpēc šādu tiesu tiecas atrast nevis Latvijā, bet Eiropas Kopienu tiesā? Diskriminācija ir aizliegta, taču nereti tā plaukst pārprastas līdztiesības vārdā. Mūsdienu indivīds lielākoties ir atstāts un pamests, valsts to nav iekļāvusi savās interesēs, pretējā gadījumā no Latvijas, piemēram, netiktu ar varu aizvesti bērni. Varbūt modernā valsts pastāv pati par sevi, un ar indivīdiem tā rēķinās vien tik, cik tas atbilst valsts interesēm? Bet kas tad ir šīs valsts intereses? Kāds ir tās mērķis? Bez atbildēm uz šiem vienkāršajiem jautājumiem indivīds var vienkārši atmest ar roku — kam man tā valsts! Un pat ja valsts pastāv pati par sevi, parasti tā tiek veidota saskaņā ar tajā dzīvojošo cilvēku sabalansētajām interesēm, pretējā gadījumā laikam ir nepamatoti runāt par sociālu valsti. Bet pārvaldes tiesājamība Latvijā laikam ir uzskatāma par kuriozu vai paņēmienu, kā izslēgt no politiskās spēles vai piekļuves „barotnei”.

Vai nebūšanas Latvijā ir izskaidrojamas ar tā saukto Austrumeiropas sindromu? Tā ideja — pēc īsa brīvības un demokrātijas uzplaukuma seko autoritāra pārvalde, jo cilvēkiem esot izveidojusies cita mentalitāte. Taču nebūšanas pastāv ne tikai Austrumeiropā. Turklāt citiem šīs nebūšanas varbūt ir izdevīgas? Vai tas, kas pieņemts Eiropas Savienībā, vienmēr atbilst arī Latvijas interesēm? Kas un kā aizstāv Latvijas intereses? Šķiet, ka vairums Latvijā atbildētu — valsts intereses neaizstāv. Pat vairāk — kā var aizstāvēt intereses, ja nespēj pat izvirzīt prioritārus uzdevumus?

Mūsdienās ir vērojama visdažādāko procesu socializācija, un tas nozīmē, ka privātajam, individuālajam tajā tiek atvēlēta aizvien niecīgāka vieta. Līdztekus norisinās tā sauktā valsts atkāpšanās, kas izpaužas kā ekonomizācija. Tiek ekonomizēts itin viss, aizmirstot, ka pastāv arī ekonomika kā oikonomika — māju uzturēšanas māksla. Valsts atkāpšanās transformē seno atziņu, ka katrs pats ir savas laimes kalējs; modernā tās versija ir šāda — katrs pats vainīgs savā nelaimē. Socializācija un ekonomizācija arī politiskās attiecības iekļauj pirkšanas un pārdošanas darījumos. Turklāt veidojas paradoksāla situācija. No vienas puses, indivīds pērk (t.i., balso), tomēr vienlaikus viņam ir jākļūst par veiklu pašpārdošanās meistaru. No otras puses, viņš veidojas un darbojas kā patērētājs, kas gādā par savām ērtībām. Bet vai šādi nerodas vienkārši tērēts radījums?

Visās šajās norisēs jau no 19. gadsimta ievijas vēl viens process, proti, pārvaldes saplūšana ar noziedzības pasauli jeb precīzāk — abu pasauļu konverģence. Demokrātijas pārtapšana mafiozās struktūrās nav tikai Latvijas problēma. Tomēr svarīgākais laikam ir tikt galā ar pašmāju ligām. Kāpēc Latvijā mafiozitāte plaukst un zeļ? Var iebilst pret vārda „mafija” lietošanu. Var iebilst arī pret to, ka tiek piesaukta Cosa nostra. Tomēr svarīgākais — runa ir par „goda cilvēkiem, kas iestājas par kopīgo lietu”; tiesa, gods, kopīgais, taisnīgais tiek izprasts visai savdabīgi. Kā iespējams atsvabināties no kriminālās pasaules, bandu dzīves likumsakarībām?

Šajā rubrikā publicēti redakcijai iesūtītie viedokļi. Redakcija to tapšanā nepiedalās.