Foto: A. Jansons © AFI
Diemžēl politiskā prakse liecina, ka pēc vēlēšanām un valdības izveidošanas politiķi var veikt gandrīz pat diktatoriskus pasākumus, jo pilsoņiem vairs nav iespējams būtiski neko mainīt līdz nākošajām vēlēšanām. Tagad izvirzās efektīva konstitucionālā uzraudzība - Satversmes tiesa.
2002. gada 19. marta Satversmes tiesas spriedumam, ar kuru par Satversmei neatbilstošiem un atceļamiem tika atzīti strādājošo pensionāru ierobežojumi, būs tālejošas politiskas sekas, kuras turpmāk būtiski izmainīs indivīda un valsts attiecības. Pēc svarīguma šis lēmums ir pielīdzināms visnozīmīgākajiem lēmumiem mūsu valsts dzīvē, kas pieņemti pēc Neatkarības atjaunošanas. Juristu un cilvēktiesību aizstāvju diskusija, kas radusies pēc šī Satversmes tiesas lēmuma, patiesībā ir par to, kam pieder pēdējais vārds.
Konkrētajā gadījumā Satversmes tiesa ir realizējusi konstitucionālās uzraudzības funkciju, taču tā nenodarbojas ar likumdošanas iniciatīvu. Protams, Satversmes tiesas spriedums neizslēdz varbūtību, ka Saeima atkal var pieņemt, grozīt vai pārskatīt šo apstrīdēto normu, taču likumiem jebkurā gadījumā ir jābūt saskaņā ar Satversmi, uz ko arī norādīja tiesa.
Satversmes tiesa praksē realizēja varas dalīšanas principu jeb “atturēšanās un pretspara sistēmu”, jo pie līdzšinējās kārtības tiesu varai nebija būtiskas iespējas ietekmēt likumdevēja varu un izpildvaru. Savstarpējam līdzsvarošanas mehānismam ir jāpasargā augstākās varas institūcijas no sasteigtiem un patvarīgiem lēmumiem. Bet vai tie pasargās arī nākotnē? Valdības mainās, ministru prezidenti un ministri nāk un iet, 8.Saeimā jau būs cits deputātu sastāvs, jo katru reizi vismaz par 50% atjaunojas deputātu korpuss. Daži mācās no kļūdām, citi nē. Kas būs nākotnē?
Indivīdam (konkrētajā gadījumā trijiem) apstrīdot varas institūciju lēmumu un panākot tā atcelšanu, būtiski tiks ietekmēta lēmumu pieņemšana, kas neapšaubāmi paaugstinās lēmumu kvalitāti – cerēsim, ka tas piespiedīs politiķus vairāk domāt par sekām. Līdz šim bijām pieraduši, ka indivīdam ir diezgan mazas iespējas ietekmēt politiskos lēmumus starp vēlēšanām. Parasti politiķi par vēlētājiem nedaudz nopietnāk interesējas tikai īsi pirms vēlēšanām un pēc tam mēdz aizmirst daļu no saviem solījumiem. Protams, ka ir solījumi, kurus pārskatāmā nākotnē arī nemaz objektīvi nav iespējams izpildīt, jo trūkst resursu un mehānismu to pildīšanai, taču tie ir simpātiski gan politiķiem, gan iedzīvotājiem, kuri ļaujas “nopirkties” par šādiem solījumiem.
Diemžēl politiskā prakse apliecina faktu, ka pēc tam, kad vēlēšanas ir beigušās un tiek izveidotas valdības, tās var veikt gandrīz pat diktatoriskus pasākumus, jo pilsoņiem vairs nav iespējams būtiski neko mainīt līdz nākošajām vēlēšanām. Politiskajā praksē var atrast daudzus gadījumus, kad valdības pieņem un tām ir arī jāpieņem nepopulāri lēmumi. Tomēr parasti pirms šādiem lēmumiem ir plašas diskusijas, centieni meklēt labākos risinājumus un skaidrojumi, kāpēc tā jārīkojas. Dažādu sociālo grupu iespējas tiek ierobežotas nepārtraukti, taču tas ir jādara taisnīgi.
Vai strādājošo pensionāru gadījumā tā bija vienīgā iespēja glābt valsts budžetu? Šķiet, tas bija visvienkāršākais un acīmredzamākais ceļš – pensionāri ir tepat mūsu acu priekšā, to skaits ir zināms, pensijas lielums arī zināms, tātad īpaši nav jāpiepūlas noteiktās naudas summas iegūšanai. Protams, naudu budžetā varētu iegūt arī citā ceļā – veiksmīgi veicot nodokļu administrēšanu. Taču savest kārtībā novērošanas kameras uz robežas (tam bija nepieciešami daudzi mēneši) un aizturēt kontrabandas spirta, gaļas, cukura un citas kravas ir daudz “grūtāk”, bet ieguvums valstij būtu daudz lielāks. Valstij …! Tas būtu ilgtermiņa ieguvums, jo sistēma tiktu sakārtota. Tad patiešām varēsim mīlēt šo valsti ne tikai vārdos, bet arī darbos! Bet varbūt valsts sāks mīlēt arī mūs?
Satversmes tiesas lēmums liecina par to, ka organizējoties, ilgstoši rūpīgi strādājot un izmantojot visas demokrātiskās metodes, ir iespējams ietekmēt politisko lēmumu pieņemšanu un panākt taisnīgumu. Jācer, ka tas dos impulsu arī turpmāk Latvijas iedzīvotājiem rūpīgi sekot lēmumu pieņemšanai un izmantot visas iespējas savu tiesību aizstāvēšanā. Savukārt politiķi būs spiesti vairākas reizes (varbūt septiņas ?) “nomērīt” pirms “nogriezt”, t.i. pieņemt lēmumu. Satversmes tiesas spriedums liek vēlreiz atcerēties, ka likums, it īpaši Pamatlikums, ir jāpilda arī valsts augstākās varas institūcijām un lozungam “Viens likums, viena taisnība visiem” vienādā mērā jāattiecas gan uz ierindas pilsoņiem, gan valsts varu.