Raksts

Kakofēmismi Karabasam


Datums:
19. jūnijs, 2007


Autori

Sergejs Kruks


Foto: Mario De Carli

Valdība ir iemācījusies apslāpēt citas balsis un ignorēt kritiku. Necauršaujamais Aigars Kalvītis ir paštaisnu avīžu komentāru māceklis.

Jau labu laiku “noteiktas institūcijas” apvaino “dažus“ medijus par “neatbilstību” saviem uzdevumiem. Kas rosina uz šādiem apvainojumiem, vai tiem ir pamats ? Tas ir interesants teorētisks jautājums, jo kritikas iemesliem ir jābūt atrodamiem teksta līmenī un diskursa analīzes teorijai būtu jāpaskaidro, kāpēc vārdu lietošana izraisa nepatiku. Jo īpaši svarīgi būtu to noskaidrot laikraksta Diena gadījumā. Kāpēc “antitīklveida struktūras” (valdības koalīcijas partijas) tur aizdomās kvalitatīvo nacionālo avīzi, kas konsekventi pieturas pie objektīvās žurnālistikas pamatprincipa — ziņu atdalīšanas no komentāriem ? Saskatu divas problēmas.

Pirmkārt, avīze ir jāskata kā vienots veselums, kur visu žanru teksti ir savstarpēji saistīti un lasītājs interpretē redakcijas vēstījumus kopsakarībās. Diskursa analīzē to sauc par arhitekstualitāti — dažādu kategoriju un statusu teksti mijiedarbojas nozīmes veidošanā. Arhitekstualitātes paņēmieni ļauj Dienai smalki pārkāpt netendenciozitātes principu — lai saprastu objektīvās, bet neviennozīmīgās ziņas lasītājam ir nepieciešami papildus „špikeri”, kurus var atrast komentāru un viedokļu slejā. Negaidīts (vai arī tīšuprāt paredzēts) efekts var rasties pateicoties īpatnējai materiālu izvietošanai lapaspusēs. Nozīmi var ietekmēt blakus publicētais raksts, fotogrāfija, piezīme, virsraksta šrifta lielums, teksta daļu izcelšana.

Latvijā izveidojusies ziņu rakstīšanas tradīcija prasa no žurnālista hronoloģiski kokainā valodā uzskaitīt vienas dienas atgadījumus, ilustrējot tos ar dažu iesaistīto personu citātiem. Ziņām trūkst kontekstualizācijas un plaša fona materiāla un tāpēc biežumis tās nesniedz izsmeļošu informāciju par notiekošo. Mūsu avīzes nepublicē pārskatus, kuros šodienas notikumi tiktu skatīti, piemēram, 16 neatkarības gadu kopsakarībās. Žurnālistu rutīnu ir ietekmējis teleoloģiskais (galamērķa) uzskats par „tranzīta procesu” — atbrīvojusies no svešas vides Latvija dabiski virzās uz rietumu demokrātijas formu. Žurnālistam tikai jāatķeksē kārtējās „Briseles” prasības izpildīšanas fakts. Konteksts nav būtisks, jo mērķis ir zināms un brīvā tirgus instrumenti neatvairāmi ved uz turieni (pārskata komentārus Latvijas žurnālistikā veido tikai Anatolijs Kameņevs laikrakstā Čas). Lai saprastu novirzes no nospraustā ceļa, lasītājam pašam ir jāmeklē plašāks konteksts, jo ziņu teikumi par atgadījumiem neveido politisko jēgu. Cituviet avīzē atrastais konteksts pauž redakcijas emocionālo attieksmi, bet šajos materiālos trūkst loģiskas argumentācijas.

Viedokļi vai emocijas?

Te es nonāku pie otras problēmas — komentāri drīzāk ir nevis pamatoti viedokļi, bet emocionālās attieksmes, ko autors virspusēji balsta vārdu spēlēs. Spriežot pēc redakcijas nostājas, ko var izsecināt, izlasot visas publikācijas, komentētāja uzdevums ir pierunāt auditoriju pieņemt viedokli un likt attiecīgi rīkoties, bet ne pārliecināt. Dienas štata komentētāju biežāk izmantotā retoriskā stratēģija ir oponenta diskreditācija un komandēšana, iecienītie valodas rīki ir arguments pret personu (ad hominem) un debitīvie darbības vārdi (piemēram, pašpārliecinātais virsraksts „Tautai jāmāca nevis taisnības, bet brīvā tirgus ābece”, 19.08.94). Argumenti pret personu Dienas komentāros izpaužas kā apsaukāšana. Lasot Aivara Ozoliņa 24.maija komentāru,[ 1 ] konstatēju, ka 6% no vārdu kopskaita ir disfēmismi un kakofēmismi. Tie ir skarbi un apvainojoši vārdi, kurus apzināti lieto stilistiski neatbilstošajā kontekstā, lai izjokotu vai ievainotu sarunas biedru. Komentētājs mākslinieciski iekļauj oponenta izteikumu tādā kontekstā, kurā viņš izskatās nožēlojami. Autors nepaskaidro, kā un kāpēc oponenta teiktais varētu radīt negatīvus efektus realitātē. Izteikums ir izrauts no esošās politiskās argumentācijas un ielikts retoriskajā — piemēram, tas, ko dara oponents, ir leļļu teātris vai politbirojs. Lasītājam nav jāizprot sarežģītā reālitātes uzbūve, bet vienkārši pēc analoģijas principa jāpārceļ disfēmiskās īpašības uz oponenta darbībām.

Neprasme kontekstualizēt atgadījumus esošajā realitātē kavē iesaistīšanos argumentētā diskusijā, bet atgadījumu uzskaitījums ziņu rubrikā iegūst saskaņotu jēgu analoģijā, ko piedāvā emocionāls komentārs. Tas un arī citi blakus publicētie teksti veido saprotamu ietvaru, kas piešķir jēgu neitrāliem ziņu tekstiem, savukārt kādas emocionālās attieksmes dominēšana (vēstule, izvilkumi no vārdu apmaiņas internetā) pārliecina lasītāju par šīs vienīgās interpretācijas statistisko pareizību.

Visinteresantākais arhitekstualitātes gadījums, ko atradu Dienas slejās, ir redakcijas komentārs pie Ārstu biedrības reklāmas V. Zatlera atbalstam[ 2 ] (šādu paņēmienu izmantoja arī Neatkarīgā publicējot Delnas reklāmas pirms vēlēšanām). Avīze iemanās bērnišķīgi iekniebt oponentam pat tad, kad apkalpo savu klientu reklāmdevēju. Ja oponents nevar iekļūt avīzes diskursā par maksu, kas ir paredzēts liberālās preses paradigmā, rodas šaubas par iespēju līdzdarboties avīzes veidotajā publiskajā sfērā, piekļuvi kurai regulē nerakstītā komunikācijas kultūra, nevis juridiski noformēts līgums.

Kā manipulācijas piemērus minēšu vēl dažus materiālus par prezidenta vēlēšanām. Neslēptie pazemojumi ir atrodami izvilkumos no lasītāju komentāriem internetā — stilistiski tas maz atbilst kvalitatīvas liberālas avīzes viedokļu slejas līmenim. Ziņu materiālos viedokli uzspiež citēto personu vārdu izcēlums ar treknajiem burtiem. Psiholoģisko nepatiku rada lielformāta fotogrāfijas ar sejas tuvplānu un supertuvplānu. Lielākā manipulācija, protams, ir notikuma freims — „aploksnes”.

Nenotveramais Frankenšteins

Latviešu ikdienišķās uzvedības modeļi ir svarīga tēma diskusijai, tomēr pašlaik sanāk, ka mēs šķirojam nemorālo rīcību pēc amorāluma procenta. Kas ir labāk — ņemt pateicību no pacienta, noraidīt okupācijas faktu, nemaksāt nodokļus no reklāmas maiņas darījumiem vai piešķirt savam „nabaga vīram” valsts augstāko apbalvojumu? Jautājums par pirmā akmens mešanu joprojām nav atrisināts, jo pagaidām bija daudzmaz pieņemts klusēt par tām latviskās identitātes komponentēm, kuras, izteikšos miglaini, tuvina latviešus sliktajiem krieviem, nevis labajiem skandināviem. Mediju diskurss problēmu risināja, sameklējot un nogalinot simbolisko grēkāzi — viens komunists, viens čekists, viena korumpēta persona. Prezidenta vēlēšanas arī tika pasniegtas kā viena cilvēka problēma. Galvenais bija atrast „Bojāru Nr.2”, proti, cilvēku, kurš ierosināja V. Zatlera kandidatūru.

1998. gadā Dienas radītais Frankenšteins ir pataisīts par nepārtrauktu metaforu, kuru nevar notvert un nogalināt. Te viņš ir Mākoņkalnu tēvs, tad viņš pārvēršas par Karabasu Barabasu kā marionešu raustītāju leļļu teātrī, te par Centrālās Komitejas ierindas biedru… Pirms prezidenta vēlēšanām no Dienas pirmās slejas uz mums skatījās V. Zatlera acis, bet vēlēšanu dienā kandidāts metamorfozējās A. Šķēlē, kurš patiešām pilda savu solījumu — 1998. gadā viņš atnāca un joprojām strādā.

31. maijā Diena apgalvoja, ka V. Zatlera ievēlēšana “vienā rāvienā padarītu Latviju no “veiksmes stāsta” par problēmvalsti ”[ 3 ]. No laikraksta jautri postmodernām vārdu kolāžām alias komentāriem nav saprotams, kas notiks “leļļu teātrī” un kāpēc. Un vai drīkst runāt par jelkādu veiksmi, ja tā izgaist vienā rāvienā. Varbūt politiskajā vidē bija priekšnoteikumi šādam scenārijam? Komunikācijas pētnieku šajā ziņā interesē saziņas kultūras eventuālais ieguldījums novirzei no “īstās” demokrātijas ceļa. Integrējoties valsts varas struktūrā pēc uzņēmuma privatizācijas, laikraksts Diena aktīvi iesaistījies esošās sistēmas veidošanā, nodrošinot tai ideoloģisko ietvaru. Diskursa pagrieziena punkts ir Toma Baumaņa raksts ar zīmīgu pretstatījumu “Brīvība vai vienlīdzība?” 1992. gada 5. decembrī.

Taču sistēmu var aprakstīt novērotājs no malas, pati sistēma no iekšpuses nevar pilnvērtīgi sevi aprakstīt. Diena nespēj šobrīd kritiski izvērtēt politiskās kultūras augļus, kuru kopšanā pati ir ieguldījusi daudz paštaisnas piepūles. Brīvība ignorēt citu balsi, diskreditēt oponentu pilsoniskās aktivitātes, pretstatīt sociālās grupas ir svarīgāka nekā vienlīdzība publisko debašu sfērā. Tāda bija Dienas nostāja, rakstot par skolotāju, zemnieku, mediķu, krievu skolēnu un citu sociālo grupu atšķirīgiem viedokļiem un Satversmē garantētajām protesta akcijām. Liberālisma principi tika piesaukti selektīvi, ignorējot universālo pieeju. Neuzklausot oponentu, laikraksts ar boļševistiski dedzību uzspieda savu redakcionālo redzējumu par liberālo tirgu. Argumenti pret personu ļāva noraidīt citu viedokli, neiedziļinoties oponenta rūpēs un viņa pasaules redzējumā. Atbalstot to, ko sauc par “neoliberālismu”, avīze, iespējams, atviegloja politiskajai elitei ekonomisko reformu īstenošanu, taču ilgtermiņā valdība un lasītāji ir iemācījušies apslāpēt citas balsis un ignorēt kritiku. Necauršaujamais Aigars Kalvītis ir Dienas paštaisno komentāru māceklis.

P.S. Pieminētais jēdziens “kakofēmisms” (tāpat kā “kakofonija”) ir veidots no grieķu “kakos” — slikts, ļauns. Jā, jā, etimologi saka, ka tam ir sakars ar latviešu vārdu. Nopraidistu uzbrukums ar “kaku maisiņiem” pērnvasar uzskatāmi materializēja politiskās elites un mediju uzturēto ķildu.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!