Raksts

Kafiju mājās nedzer


Datums:
18. jūnijs, 2013


Autori

Ilze Straustiņa


Foto: Tourism in Albania

Albānija? Kādas šausmas -tur taču karš, mafija, cilvēku tirdzniecība! Kvalitatīvas informācijas trūkums radījis labu augsni aizspriedumiem par šo skaisto un dabas veltēm bagāto Balkānu valsti. Albānija ir kā melnais caurums Eiropas kartē. Lielākoties par to „jāpateicas” autoritārismam un valsts pašizolācijas politikai gandrīz 50 gadu garumā.

Mani priekšstati par albāņiem veidojās bez iepriekšējas informācijas. Tāpēc varu stāstīt tikai par tām saskarsmes īpatnībām, ko piedzīvoju pati personīgi.

Albāņi ir ārkārtīgi draudzīgi, emocionāli un ar plašu dvēseli. Draudzīgums atspoguļojas viņu smaidā, kad tie runā. Un tas nav „sliežu sakodiens” jeb liekulīgs smaids. Tas ir atvērts smaids sarunai ar cilvēku, ko albānis ciena. Sasveicinoties ar svešiniekiem, albāņi kā daudzviet pasaulē cilvēki – sniedz roku. Sabučošanās parasti notiek jau ar zināmu cilvēku, un tā var būt arī tikai otrā tikšanās reize jūsu mūžā. Šāda sasveicināšanās, sākumā bija nedaudz apgrūtinoša, jo neizpratni radīja brīdis – kura puse ir pirmā, kas tiks sabučota. Kultūrās, kur tā ir pierasta sveicināšanās forma, šķiet, ka šādas grūtības varētu šķist smieklīgas un nenozīmīgas. Turklāt albāņiem ir izteikta „pieskaršanās kultūra” jeb „redzu ar rokām”. Visu vajag pataustīt, visam vajag pieskarties. Sarunājoties viens otru pietur pie pleca vai pieķeras pie rokas, ja nepieciešams pievērst īpašu uzmanību.

Kafijas kults

Būtiska loma darījumos ar albāņiem ir tieši komunikācija. Viņiem patīk ilgi runāt un stāstīt, kā lietas virzīsies uz priekšu, uzdot jautājumus par sev neskaidro. Lielākā daļa šādas tikšanās notiek tieši kafejnīcās un bez izņēmuma vienmēr ir jādzer kafija.
Kafija arī ieņem nozīmīgu lomu albāņu dienas ritmā. Kafiju mājās neviens nedzer. Ja es no rīta darbā ierados jau gatava dienas profesionālajiem izaicinājumiem, tad mani albāņu kolēģi dienu sāka ar kafiju. Ne jau darba telpās, bet gan tuvējā kafejnīcā. Kafijas pauze vidēji aizņem stundu. Ja ļoti jāsteidzas, tad var mēģināt arī tikt galā ar šo uzdevumu pusstundā. Pēc pusdienām nākamā kafijas pauze, arī tad, ja visa diena pavadīta, tiekoties ar cilvēkiem un dzerot ar viņiem kafiju. Tomēr tas ir brīdis, kad albāņi atpūšas, pārrunā ar darbu nesaistītus jautājumus.

Kafijas pauze vidēji aizņem stundu.

Mani novērojumi liecina, ka parasti albāņi, sākot darba sarunas nemēdz ķerties uzreiz klāt pie izskatāmajiem jautājumiem. Sarunas ievadam, ja cilvēki iepriekš nav savstarpēji pazīstami – parasti tiek izmantots jautājums par saruna biedra izcelsmi, vietu, no kurienes viņš vai viņa nāk. To parasti mēģina atšifrēt ar uzvārda palīdzību. Kaut arī uz stereotipiem balstīta, tomēr šāda informācija par izcelsmes vietu mēdz albānim daudz pateikt arī par pašu sarunas biedru

Albānija lielu uzmanību nevajadzētu pievērst punktualitātei. Manā pieredzē – ja tas attiecās uz sanāksmēm un konkrētu tikšanās laiku, lielākoties sarunu biedri bija precīzi. Tomēr, jāatzīst, ka daudzkārt mūsu tikšanās reizes neparedzēti ieilga, un, pieļauju, ka mani sarunu biedri kavēja kādus citus savus darbus. Tomēr nekad šāda steiga netika izrādīta.

Iepriekš biju brīdināta neuztvert albāņu jautājumus par personīgo dzīvi kā kaut ko nepieklājīgu, jo viņi vienkārši ir ļoti ziņkārīgi un atvērti, ja kāds viņam uzdod līdzīgus jautājumus. Jāatzīst, ka laikam tādā sabiedrībā, kas man uzdotu ļoti personīgus jautājumus nenonācu, bet par saviem albāņu draugiem, arī nejautājot, uzzināju daudz.

Albānija jau vairākus gadus mēģina parādīt Eiropas Savienībai, ka ir gatava nozīmīgām reformām, lai īstenotu loloto sapni par pievienošanos Eiropas ekonomiskajam blokam. Kā daudzi vietējie atzīst – likumi ir izveidoti pēc labākajiem paraugiem, tomēr no tiem maz jēgas, jo reālajā dzīvē tie nedarbojas. Viens no spilgtākajiem pierādījumiem bija aizliegums smēķēt publiskās vietās – kafejnīcās, restorānos – uz durvīm kā ierasts rotājās milzīga zīme ar pārsvītrotu cigareti, tomēr tās atverot, dūmu mutuļi gan liecināja par gluži pretējo.

Viesmīlības virsotnes

Albāņiem ļoti patīk izrādīt savu viesmīlību un labklājību. Viņi var sūdzēties par valsts ekonomisko stāvokli un naudas trūkumu, tomēr to nekad neattiecinās uz sevi. Par vakariņām ar ciemiņu albānis var iztērēt arī savu mēneša algu, tomēr nekad neļaus ciemiņam no mājas vai restorāna aiziet nepaēdušam, lasīt- ļaus aiziet tikai tad, kad ir pārēdies. Viesmīlību var izrādīt dažādi – ir arī tāds ieradums – pie galda sēdošajiem izdalīt cigaretes. Arī nesmēķētājam ir jāpieņem piedāvātais smēķis un var krāt turpat kaudzītē uz galda. Bet neņemt cigareti – tā ir necieņas izrādīšana.

Albāņi var sūdzēties par valsts ekonomisko stāvokli un naudas trūkumu, tomēr to nekad neattiecinās uz sevi.

Ģimene Albānija ir stiprā pils. Ja ierodoties Albānijā redzat daudz nepabeigtu māju, kurās dzīvo cilvēki, nebrīnieties. Iespējams, šie cilvēki vēlas izvairīties no nodokļu nomaksas. Tomēr lielākoties tās ir ģimenes mājas, kur stāvi tiek piebūvēti klāt ar katra bērna jaunās ģimenes izveidošanos. Vecākās paaudzes dzīvo kopā ar jaunākajām – vecie pieskata mazos, jaunie pelna naudu.

Albānijā dievina bērnus. Iespējams, albāņiem nav vislabākie spēļu laukumi bērniem un bērnudārzu aprīkojumu arī būtu vēlams ievērojami uzlabot, bet attieksme pret bērniem ir apskaužama. Mani bērni bija jau izstrādājuši maršrutus Tirānas ielās, lai varētu noiet garām mazajiem kioskiem, kuru pārdevējas, viņus ieraugot, metās ārā ar konfektēm un kūkām. Ja bija nepieciešams pāriet pāri ielai bez luksofora ar četrām braukšanas joslām, vislabākais veids to bija darīt kopā ar bērniem. Visa satiksme apstājas.

Albāņi bieži ēd ārpus mājas un daudzviet restorānos pat ir izveidoti labāki izklaides parki bērniem, nekā pilsētu parkos. Bērni šaudās šurpu turpu, vecāki mierīgi un laimīgi pavada laiku. Mani bērni lielāko daļu laika parasti pavadīja šo restorānu virtuvēs pie šefpavāriem, kuri rādīja savas prasmes un cienāja jaunatni ar svaigi ceptu maizi vai kādiem gardumiem.

Albāņiem personīgā distance vienam no otra ir krietni mazāka nekā latviešiem. Ja stāvi rindā veikalā pie kases, tad pagrozīties būs visai grūti – vietējiem cilvēkiem patīk stāvēt ļoti cieši. Arī pludmalē īstenot latvieša sapni par atpūšanos vienatnē ir pagrūti. Līdzīgi kā senā multfilmā par lauvu Bonifāciju un viņa brīvdienām – ik reizi, kad tiek atrasta nomaļāka vieta, pēc desmit minūtēm būs apkārt jau bariņš ar albāņu atpūtniekiem.

Kā jebkurā valstī – ne visi cilvēki ir ideāli un ar labiem nodomiem apveltīti. Tomēr jāatzīst, ka Albānijā var justies ārkārtīgi droši arī nakts tumšajās stundās. Es nekad uz ielas neesmu redzējusi nevienu piedzērušos cilvēku vai arī jauniešu grupējumus, kas klīstu apkārt, lai izklaides vai citu nolūku vadīti pārkāptu likumu. Protams, kriminālziņās varēja daudz lasīt par dažādām slepkavībām un apšaudēm. Tomēr, ja ņem vērā, ka Albānijā vēl joprojām ir visai spēcīgi vendetas – asinsatriebības likumi jeb „zobs pret zobu”, tad, iespējams, tas palīdz nodrošināt kārtību valstī. Komunisma laikā asinsatriebība bija aizliegta un par to varēja saņemt bargu sodu. Virzoties pretim demokrātijai Albānijā šīs senās tradīcijas no jauna atdzimst, un tiek „maksāts” par grēkiem, kas izdarīti arī pirms komunisma ēras.

Jā un nē

Tas bija „jā” vai „nē”? Šāds jautājums man radās katru reizi, ja veikalā nācās kaut ko pajautāt pārdevējam. Atbildes vietā saņēmu galvas šūpošanu, kas manā izpratnē bija kaut kas starp „nezinu” un „nē”. Patiesībā, galvas grozīšana drīzāk ir „jā”. Vārdiem to ir grūti aprakstīt, bet albāņi māk atbildes vietā tik eleganti pašūpot galvu! Līdz ar to, katru reizi, kaut arī liekas, ka sen jau viss ir skaidrs – nākas no jauna skaidrot – tas varētu būt „jā” vai „nē”? Ja netiekat skaidrībā, prasiet kaut 100 reizes, atbildēs ar to pašu. Kaut arī iepriekš man bija stāstīts, par to, ka albāņiem tāpat kā bulgāriem, galvas pieliekšana nozīmē negatīvu, bet galvas grozīšana – pozitīvu atbildi. Tik strikti to nošķirt nevar, tāpēc akli paļauties uz šādiem galvas mājieniem neieteiktu.

Cilvēku savstarpējo saskarsmi Albānijā, kā jebkur citur pasaulē, veido kultūra, izglītība, pieredze un tradīcijas. Jaunatne Albānijā uzvedas atšķirīgi no vecākās paaudzes, tomēr viņus visus vieno viesmīlība un vēlme būt saprastiem.

______________________________

Šī publikācija ir veidota ar Eiropas Trešo valstu valstspiederīgo integrācijas fonda atbalstu projektā “Starpkultūru un dažādības vadības mācību sistēmas izveide publiskā sektora darbiniekiem“. Par publikācijas saturu atbild biedrība “Sabiedriskās politikas centrs PROVIDUS”.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!