"Latvijas Vēstnesis", 03.12.2002.Rubrika: Jurista Vārds
2002. gada 28. novembrī Eiropas Cilvēktiesību tiesa Strasbūrā (turpmāk tekstā — ECT) pasludināja spriedumu lietā Lavents pret Latviju. Tiesa atzina, ka Latvija pārkāpusi vairākus Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā — konvencija) pantus. Savu spriedumu ECT pamato ar vairāk nekā 40 izteikumiem no saviem iepriekšējiem spriedumiem vai lēmumiem. Cita starpā izmantoti arī nolēmumi pret Lietuvu un Igauniju. Spriedums uzrakstīts uz 54 lappusēm un satur daudzus analizējamus argumentus. Šis raksts nepretendē uz pamatīgu lietas apskatu, tas vairāk ietver pārskatu par pārkāptajiem konvencijas pantiem un daļu no pamatargumentiem, kas minēti spriedumā.
ECT spriedumā lietā Lavents pret Latviju atzina, ka Latvija pārkāpusi konvencijas 5. panta trešo un ceturto daļu, 6. panta pirmo un otro daļu un 8. pantu.
Konvencijas 5. panta trešās daļas pārkāpums
Konvencijas 5. pants garantē jebkuram brīvību un drošību. Cilvēka brīvība nav absolūta, to var un dažkārt arī vajag ierobežot, tāpēc konvencija uzskaita gadījumus, kad to drīkst darīt. Piemēram, brīvības ierobežošanu var piemērot kā tiesas uzliktu sodu, tāpat personas brīvību var ierobežot, lai nepieļautu personai izdarīt noziegumu vai, ja tāds jau ir izdarīts, lai nepieļautu personas bēgšanu.
Valstij, ierobežojot cilvēka brīvību, jāatrod ne tikai iemesls tās ierobežošanai, bet jāievēro arī noteiktas procesuālās prasības. Viena no tādām noteikta konvencijas 5. panta trešajā daļā: “persona, kas ir apcietināta, ir tiesājama saprātīgās laika robežās vai iztiesāšanas laikā ir atbrīvojama. Atbrīvošana var būt nosacīta, piemērojot līdzekļus, kas nodrošina personas ierašanos tiesā”.
ECT ir analizējusi gan to, vai Laventa gadījumā laika robežas ir saprātīgas, gan to, vai viņš patiešām tik ilgi bija jātur apcietinājumā.
Lavents pirmstiesas apcietinājumā, līdz Rīgas Apgabaltiesa tiesa atzina viņu par vainīgu nozieguma izdarīšanā, tika turēts 6 gadus un 7 mēnešus (šajā termiņā atbilstoši līdzšinējai ECT tiesas interpretācijai ieskaitīts arī mājas arests un atrašanās slimnīcā).
Laventa vairākkārtējie lūgumi viņu atbrīvot tika noraidīti. ECT secināja, ka tas noticis diezgan virspusēji, atsaucoties tikai uz Krimināllikuma pantiem, kas liek domāt, ka tiesa Laventa argumentos pēc būtības nav iedziļinājusies.
Jau savos iepriekšējos nolēmumos ECT ir norādījusi, ka katra cilvēka brīvības ierobežojumi ir jāvērtē ļoti rūpīgi. Piemēram, lietā Labita pret Itāliju uzsvērts, ka brīvības ierobežošana nevar tikt vērtēta abstrakti(in abstracto). Katrs atsevišķais gadījums jāvērtē atsevišķi. Apcietinājuma pagarināšana ir attaisnojama tikai tad, ja to prasa sabiedrības intereses, kuras ir svarīgākas par indivīda brīvību. Tiesai jāvērtē, vai pirmstiesas apcietinājums nav pārāk ilgs, tāpēc tai jāņem vērā visi apstākļi, tai skaitā arī nevainīguma prezumpcija. Ļoti svarīgi, lai tiesa savā lēmumā dotu pamatojumu, kāpēc palikšana apcietinājumā ir nepieciešama sabiedrības interesēs un kāpēc indivīda iesniegtie argumenti netiek ņemti vērā (līdzīgi secinājumi arī lietā Muller pret Franciju).
Citā lietā, kas arī minēta Laventa spriedumā, — Kudla pret Poliju — ECT ir noteikusi: pat ja persona tiek turēta apcietinājumā pilnīgi pamatoti, pēc kāda laika šis pamats var zust, tāpēc tiesai jāpārbauda, vai sākotnējais pamatojums ir pietiekams, lai personai joprojām ierobežotu brīvību.
ECT arī konstatēja, ka nav pamata uzskatīt, ka tik ilgs laiks Laventa turēšanai pirmstiesas apcietinājumā ir bijis attaisnots. Lietā Jecius pret Lietuvu ECT jau bija noteikusi, ka tiesai jāizdara apsvērumi attiecībā uz termiņu, vai tas konkrētajā gadījumā nav pārāk garš. ECT uzskata, ka Latvijas tiesa lietai piegājusi pavirši un iepriekš minētos argumentus nav analizējusi. Tāpēc tā uzskata, ka Latvija ir pārkāpusi konvencijas 5. panta trešo daļu.
Konvencijas 5. panta ceturtās daļas pārkāpums
Savukārt konvencijas 5. panta ceturtajā daļā noteikts, ka persona, kuras brīvība ir ierobežota, var griezties tiesā. Tiesai jālemj, vai brīvības ierobežošana ir pamatota. Kā jau minēts, Lavents vairākkārt vērsās tiesā, bet tiesa viņa lūgumu noraidīja. ECT tomēr neanalizēja visus Laventa iesniegumus, jo daži no tiem bija iesniegti pirms 1997. gada 27. jūnija, pirms konvencija Latvijā bija stājusies spēkā.
ECT Laventa spriedumā apšauba, vai tiesa, kurā viņš vērsās ar lūgumiem, bija objektīva. ECT uzsver, ka vārds „tiesa” vienalga, kurā konvencijas pantā tā tiek minēta, nozīmē, ka tai jābūt neatkarīgai un objektīvai. Lietā D.N. pret Šveici, kas gan attiecās uz garīgi slima cilvēka izolēšanu no sabiedrības (un Latvijai būtu jāanalizē sava prakse arī šādos gadījumos!) ECT uzsvērusi, ka tik jutīgā jautājumā kā personas brīvības ierobežošana tiesai jābūt visnotaļ objektīvai.
ECT apšauba, ka Laventa gadījumā tiesa ir bijusi objektīva, kā arī to, ka konkrētais tiesas sastāvs bija tiesīgs šo lietu skatīt (sk. arī 6. panta pārkāpumus), tāpēc uzskata, ka Latvija pārkāpusi arī 5. panta ceturto daļu.
Konvencijas 6. panta pirmās daļas pārkāpums
Konvencijas 6. panta pirmā daļa nosaka tiesības uz taisnīgu iztiesāšanu saprātīgos termiņos neatkarīgā un objektīvā tiesā, kas izveidota atbilstoši likumam.
Laventa lietā ECT analizēja gan to, vai lieta tika skatīta saprātīgā laika termiņā, gan to, vai tiesa ir izveidota atbilstoši likumam, kā arī vai tā bija neatkarīga un objektīva.
Kā jau minēts, Lavents apcietinājumā līdz tiesai atradās 6 gadus un 7 mēnešus. ECT gan varēja ņemt vērā tikai divus gadus un 27 dienas, jo skaitīja laiku tikai kopš konvencijas ratifikācijas. ECT piekrita Latvijas argumentam, ka lieta bija ļoti sarežģīta un tajā bija milzums cietušo, kā arī to, ka lietas izskatīšanu kavēja Laventa slimība. Tomēr ECT neatzina, ka šo iemeslu dēļ var neievērot konvencijā noteiktās tiesības, turklāt tā savā spriedumā norāda arī uz faktiem, kas neliecina par to, ka Latvijas tiesa ir centusies šo lietu atrisināt ātrāk. Jau savos iepriekšējos spriedumos tiesa bija analizējusi līdzīgus gadījumus un, piemēram, lietā Salezi pret Itāliju bija secinājusi, ka valstij ir pienākums organizēt savu tiesu sistēmu tā, lai tā varētu izpildīt konvencijas prasības, savukārt lietā Bottazzi pret Itāliju tā bija noteikusi, ka lietas savlaicīga neizskatīšana rada nopietnu apdraudējumu likuma varai vispār.
ECT analizēja arī faktu, ka lieta jaunai izskatīšanai tika nodota tam pašam tiesas sastāvam, kaut arī tas ir pretrunā ar Senāta norādījumiem, un secināja, ka tādējādi tika pārkāpts nosacījums, kas izriet no konvencijas 6. panta pirmās daļas, ka tiesai jābūt izveidotai atbilstoši likumam.
Būtiski argumenti Laventa spriedumā ir norādīti attiecībā uz tiesas neatkarību un objektivitāti. Jau iepriekš vairākos savos spriedumos ECT ir skaidrojusi, ko tā saprot ar tiesas neatkarību. Piemēram, lietā Findlay pret Apvienoto Karalisti ECT ir norādījusi: lai tiesu uzskatītu par neatkarīgu, tai, pirmkārt, jābūt subjektīvi brīvai no personiskiem aizspriedumiem, otrkārt, tai jābūt objektīvi neatkarīgai, lai nerastos šaubas par objektivitāti no tiesību viedokļa. Pat atsevišķu tiesnešu personiskajai attieksmei ir liela nozīme.
Laventa lietā ECT analizēja tiesneses Šteinertes izteikumus, pareizāk — to atspoguļojumu — vairākos preses izdevumos. Vai tiesnese to tiešām ir teikusi, vai tā to uztvēris un atspoguļojis konkrētais žurnālists, — šis fakts lietas iznākumu vairs nemaina. Šādos apstākļos Laventam varēja rasties pamatotas bažas par tiesas objektivitāti.
ECT tiesa arī savos iepriekšējos spriedumos ir analizējusi tiesnešu attiecības ar presi. Piemēram, lietā Buscemi pret Itāliju, kurā tiesas priekšsēdētājs pirms iztiesāšanas beigām bija paudis viedokli par lietas iznākumu, ECT norādīja, ka tiesai jābūt maksimālai rīcības brīvībai, lai izsargātos no tā, ka varētu tikt grauts iespaids par tās neatkarību. Tas attiecas arī uz presi. Izteikumiem jābūt tādiem, lai tie neradītu pamatotas bažas par tiesnešu neobjektivitāti konkrētajā lietā. Ja ECT konstatē, ka izteikumi ir tādi, ka tie šādas bažas rada, tā konstatē konvencijas 6. panta 1. panta (objektīvas tiesas nodrošināšana) pārkāpumu.
Konvencijas 6. panta otrās daļas pārkāpums
Konvencijas 6. panta otrā daļa nosaka, ka ikviens, kas tiek apsūdzēts noziedzīgā nodarījumā, tiek uzskatīts par nevainīgu, kamēr viņa vaina nav pierādīta saskaņā ar likumu.
Attiecībā uz šo daļu Laventa lietā ECT analizēja tiesneses izteikumus, pirms lietas izskatīšana bija pabeigta, no kuriem izrietēja, ka viņa uzskata Laventu par vainīgu. No viena izteikuma pat daļēji izriet, ka Laventam pašam jāpierāda savs nevainīgums. Šo izteikumu dēļ ECT uzskata, ka Latvija ir pārkāpusi konvencijas 6. panta otro daļu.
Šajā sakarā ECT atsaucas uz vairākiem saviem iepriekšējiem spriedumiem un lēmumiem, piemēram, lietā Allenet de Ribemont pret Franciju ECT bija noteikusi, ka 6. panta otrā daļa ir pārkāpta, ja kriminālnoziegumā apsūdzētai personai liek saprast, ka viņa ir vainīga, pirms tas saskaņā ar likumu ir pierādīts. Lietā Jabardo pret Spāniju ECT noteica, ka tiesnešiem nav jāsāk lietas uzskatīšana ar pārliecību, ka tiesājamais ir izdarījis noziegumu, kurā viņš tiek vainots. Pierādījumu nasta gulstas uz apsūdzības uzturētāju, un šaubas ir jātulko par labu tiesājamam. Savukārt lietā Butkevičius pret Lietuvu tiesa noteica, ka amatpersonām ļoti uzmanīgi jāizvēlas vārdi, pirms tās izsakās par personu, kura vēl nav tiesāta un nav atzīta par vainīgu nozieguma izdarīšanā.
Konvencijas 8. panta pārkāpums
Konvencijas 8. pants nosaka tiesības uz privātās dzīves, ģimenes, dzīvokļa un sarakstes neaizskaramību. Šā panta otrā daļa nosaka, ka šīs tiesības var ierobežot ar likumu, ja tas nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā, lai aizsargātu noteiktas intereses.
Laventa lietā ECT analizēja privātās dzīves divus aspektus:
1) vēstuļu izņemšanu;
2) ģimenes locekļu apciemojumu aizliegumu.
Attiecībā uz vēstuļu izņemšanu ECT norāda: lai to varētu darīt, tam ir jābūt noteiktam ar likumu. Atbilstoši ECT praksei „noteikts ar likumu” nozīmē atbilstību vairākām prasībām, tai skaitā, likumam jābūt skaidri formulētam un viennozīmīgi jāuzskaita ierobežojumi. ECT konstatēja, ka Kriminālprocesa kodeksa 176. pants, kas atļāva vēstuļu izņemšanu, ir pārāk vispārīgs un tāpēc nevar uzskatīt, ka ierobežojums noteikts ar likumu.
Arī attiecībā uz tikšanos ar ģimeni ECT norāda, ka tikšanās aizliegumam jābūt noteiktam ar likumu un jābūt nepieciešamam, lai aizsargātu noteiktās intereses. Tikšanās aizliegums izrietēja no 1994. gada 30. aprīļa iekšlietu ministra pavēles Nr. 113, ar kuru bija apstiprināta “Instrukcija par aizdomās turēto, apsūdzēto un notiesāto personu uzturēšanas kārtību Iekšlietu ministrijas izmeklēšanas cietumos” un 2001. gada 9. maija tieslietu ministres rīkojuma Nr. 1-1/187, ar kuru tika apstiprināti “Pagaidu noteikumi par aizdomās turēto, apsūdzēto, tiesājamo un notiesāto personu turēšanas kārtību izmeklēšanas cietumos”. Latvijas Satversmes tiesa 2001. gada 19. decembrī secināja, ka šie noteikumi ir iekšējie normatīvie akti un nav piemērojami personām uz ārpusi. Saprotams, ka arī ECT tiesa pievienojās šim spriedumam un secināja, ka ierobe?ojumi nav noteikti ar likumu.
Tāpat ECT neuzskatīja par pamatotu to, ka Laventa sievai un meitai ilgstoši tika liegts viņu apciemot. Vadoties no savas iepriekšējās prakses, ECT secināja, ka šādi ierobežojumi nav nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā (citiem vārdiem – nav samērīgi) un tāpēc Latvija ir pārkāpusi arī konvencijas 8. pantu.
Kompensācija
Parasti, ja ECT secina, ka noticis pārkāpums, tā lemj par valsts pienākumu kompensēt sūdzības iesniedzējam visus attaisnotos izdevumus, kā arī morālo kaitējumu tādā apmērā, kādā viņš ir pieprasījis, samazinātā apmērā vai pēc saviem ieskatiem, ja konkrētā summa nav pieprasīta.
Lavents lūdza kompensēt viņam morālo kaitējumu, kā arī visus izdevumus, kas viņam radušies sakarā ar tiesāšanos ar Latvijas valsti. Piemēram, viņš lūdza kompensēt sekas, kas šīs prāvas dēļ ir radušās viņa ģimenei, izdevumus sakarā ar paziņojumiem presē un citus izdevumus, kā arī pārstāvja Groša (Grosz) izmaksas 36 310 angļu mārciņu (apmēram 56 000 eiro) un Latvijas advokātu izmaksas 1 500 latu apmērā (kopā 59 200 eiro).
ECT, lemjot par kompensāciju, atsaucas uz konvencijas 41. pantu un savu praksi (piemēram, lietā Nikolova pret Bulgāriju) uzlikt par pienākumu atmaksāt tikai tos izdevumus, kas ir bijuši svarīgi, nepieciešami un pamatoti. Lielāko daļu no izdevumiem, kuri tika uzrādīti Laventa lietā, ECT uzskatīja par pārspīlētiem. Tā uzlika par pienākumu Latvijai kompensēt tikai ceturto daļa no prasītajiem advokātu izdevumiem, proti, 15 tūkstošus eiro.
Turklāt tiesa ir uzskatījusi, ka morālā kompensācija Laventam nepienākas. Iemesli spriedumā nav īpaši norādīti. Tiesa gan atsaucas uz dažām lietām. Piemēram, uz 1994. gada lietu Pelladoah pret Nīderlandi, kur morālais zaudējums netika kompensēts, norādot, ka jau pati pārkāpuma atzīšana rada pietiekamu kompensāciju. Tomēr jāatzīmē, ka tādi gadījumi, kad tiesa nepiešķir morālo kaitējumu tad, kad konstatē pārkāpumu, ir ārkārtīgi reti.
Viens no tādiem gadījumiem bija, piemēram, Papon pret Franciju — lieta, kurā spriedums tika pasludināts šā gada 25. jūlijā. Papons ir bijušais gestapovietis, kuru 1998. gadā par pārkāpumiem pret cilvēci notiesāja Francijas tiesa. Šī persona spriedumu pārsūdzēja, bet apelācijas sūdzība netika pieņemta. ECT atzina to par konvencijas pārkāpumu, bet neapmierināja Papona lūgumu uzlikt par pienākumu Francijai izmaksāt viņam arī morālo kaitējumu viena miljona eiro apmērā.
Lai arī ECT ne vienā, ne otrā lietā savus motīvus īpaši nepaskaidroja, jādomā, ka tā šajos gadījumos ņēmusi vērā, pirmkārt, smagās apsūdzības[1], kurās gan tiesājamie, tika vainoti, otrkārt, to, ka sabiedrības absolūtais vairākums uzskatītu to par netaisnīgu.
Tādējādi var secināt, ka Latvijai šī „labā skola”, kā spriedumu nosauca viens no rakstītājiem portālā “Delfi”, ir izmaksājusi ne pārāk dārgi. Jācer, ka šo “skolu” mēs pienācīgi mācēsim izmantot un rezultāta ieguvējs ar ECT spriedumu būs ne tikai Lavents, bet visa Latvijas tiesu sistēma.
______________________
[1] Apsūdzība pret Paponu, protams, ir smagāka, savukārt Laventa noziedzīgo darbību rezultātā cieta ļoti liels skaits cilvēku.