Foto: E. Rudzītis © AFI
Ieskats senu demokrātiju un kaimiņvalstu praksē attiecībā uz sapulču regulējumu demonstrē, ka mūsu valstī jāatmet pārspīlētās policejiskās metodes, jo pēdējā pusgadsimtā paplašinājusies nevis indivīdu brīvība, bet gan iestāžu tiesības to aprobežot.
Šā gada 18. martā Saeima grozīja likumu “Par sapulcēm, gājieniem un piketiem”, nosakot, ka Saeimas vai pašvaldību deputātu un deputātu kandidātu rīkotas sapulces, lai tiktos ar vēlētājiem, ir jāpiesaka, un to rīkošanai nepieciešama saskaņošana ar pašvaldību[1]. Turklāt šie grozījumi pieņemti steidzamības kārtībā. Tas nozīmē, ka tik svarīgu jautājumu izlēma bez pietiekamām diskusijām, kuru gaitā varētu apsvērt visus šā grozījuma ietekmes aspektus: sasaisti ar citiem likumiem un Satversmi, uzklausīt pašvaldību un citu institūciju viedokli. Acīmredzama ir grozījuma daba – tas radīts konkrētam gadījumam, neapdomājot to, ka tiek skarti būtiski mūsu demokrātijas stūrakmeņi. Lielākā skāde tiesību sistēmai ir t.s. “Zufallgesetzgebung” jeb nejauša likumdošana, par ko prof. Maksis Lazersons izteicies, ka “Saeima nav zobu ārstēšanas kabinets, kur varētu vienu zobu izraut un domāt, ka līdz ar to cilvēks paliek negrozīts”.[2]
Sapulču regulējums atsauc atmiņā Marksu
Lai labāk saprastu grozījumus, jāaplūko Sapulču likuma piņķerīgais regulējums kā tāds. Saskaņā ar šā likuma 1. pantu valsts garantētās un aizsargātās miermīlīgās pulcēšanās brīvības izpausmes ir sapulces, gājieni un piketi. Sapulce (slēgta, atklāta, telpās vai ārpus tām) ir organizēta pulcēšanās nolūkā tikties ar cilvēkiem un izteikt kādas idejas un viedokļus. Tai tiek pielīdzināta sanāksme, mītiņš vai citāda tamlīdzīga pulcēšanās.
Sapulču likuma 12. panta pirmā daļa noteic, ka sapulces sarīkošanai, ja tā atbilst likuma prasībām, nav nepieciešama valsts vai pašvaldību iestāžu atļauja. Tomēr jau nākamajās daļās un pantos sākas atrunas, precizējumi un atteikumi, kurus lasot, prātā nāk Kārļa Marksa buržuāziskās valsts pamattiesību kataloga vērtējums – viens paragrāfs satur brīvību vispārējā frāzē, bet tās liegšanu atrunā.[3]
Sapulču likuma 12. panta otrā daļa par sapulces rīkošanu organizatoram prasa iesniegt pieteikumu pašvaldībai, kuras administratīvajā teritorijā ir paredzēts attiecīgais pasākums. Ja pašvaldības kompetentā amatpersona konstatē, ka pieteiktā sapulce atbilst likuma prasībām, tā nekavējoties izsniedz organizatoram izziņu, kas apliecina, ka pašvaldībai nav iebildumu pret pasākuma rīkošanu, un veic nepieciešamās darbības, lai nodrošinātu pasākuma netraucētu norisi. Likumā paredzēti šādi gadījumi, kad izziņas izsniegšanu var atteikt:
- ja organizators nav ievērojis sapulču likuma prasības un pēc amatpersonas rekomendācijas jaunā pieteikumā nav novērsis trūkumus;
- ja pasākums var apdraudēt valsts un sabiedrības drošību, labklājību un tikumību, kā arī citu cilvēku tiesības un brīvības, izraisīt nekārtības vai noziedzīgus nodarījumus;
- ja, neraugoties uz pašvaldības amatpersonas un organizatora saskaņotajām izmaiņām nolūkā novērst iepriekšminētos apdraudējumus, pašvaldības amatpersona uzskata, ka pasākuma rīkošana var apdraudēt valsts un sabiedrības drošību, labklājību un tikumību.
Pašvaldības lēmumu tālāk var pārsūdzēt tiesā. Pieteikums par sapulces rīkošanu nav jāiesniedz vairākos gadījumos, tostarp, slēgtām sapulcēm un atklātām sapulcēm, kuras tiek rīkotas telpās. Līdz 2004. gada 18. marta grozījumiem tāds nebija jāiesniedz par sapulcēm, kuras rīko Saeimas vai pašvaldību deputāti un deputātu kandidāti, lai tiktos ar vēlētājiem, ja šāda sapulce netraucēja transporta kustību.
Tātad šobrīd deputāti un deputātu kandidāti kā jebkura persona, lai tiktos ar vēlētājiem vai jebkurām citām personām, bez pieteikuma iesniegšanas var rīkot atklātas vai slēgtas sapulces telpās. Tiklīdz deputāts vai deputāta kandidāts vēlas sarīkot sapulci zem klajas debess, viņam kā jebkurai personai nepieciešams iesniegt pieteikumu pašvaldībā un saņemt izziņu, ka pašvaldībai nav iebildumu pret sapulces rīkošanu.
No vienas puses, šāda diferencēšana – telpās un zem klajas debess – ir sastopama vairākās valstīs. Piemēram, Vācijas Pamatlikuma 8. pants noteic, ka visiem vāciešiem ir tiesības miermīlīgi un bez ieročiem pulcēties bez pieteikuma un atļaujas. Savukārt attiecībā uz pulcēšanos zem klajas debess šīs tiesības var ierobežot ar likumu vai uz likuma pamata.
Taču, no otras puses, problēmas analīzē jāņem vērā trīs būtiski apsvērumi: sapulču organizēšanas prasības saskaņā ar Satversmi, tikšanās ar vēlētājiem nepieciešamība un šādas tikšanās norobežošana no citām pulcēšanās brīvības izpausmēm.
Pretēji Satversmei, likums policejiski kontrolē
Satversmes 103. pants noteic, ka valsts aizsargā iepriekš pieteiktu miermīlīgu sapulču un gājienu, kā arī piketu brīvību. Šis pants nāk no savulaik nepieņemtās Satversmes 2. daļas, kurā tas, kā jau lielākā daļa Satversmes, pārrakstīts no 1919. gada Veimāras Konstitūcijas. Šīs konstitūcijas 123. panta pirmā daļa noteica, ka visiem vāciešiem[4] miermīlīgi un bez ieročiem ir tiesības sapulcēties, neprasot atļauju vai iepriekšēju pieteikšanos. Šā panta otrajā daļā, kur regulē pulcēšanos zem klajas debess, bija ietverta prasība iepriekš pieteikties un īpašos gadījumos tiesības aizliegt pulcēšanos. Nedaudz stingrāk to izteica nepieņemtajā Satversmes 2. daļā, proti, “pilsoņiem ir tiesība, iepriekš pieteicot attiecīgai iestādei, kā slēgtās telpās, tā arī zem klajas debess sasaukt sapulces un mierīgi, bez ieročiem sapulcēties”. Tādā veidā ir jātulko arī Satversmes 103. pants. Saskaņā ar to likumīgs pamats rīkot sapulci ir pieteikuma iesniegšana pašvaldībai. Satversme nepieprasa nekāda veida atļaujas, izziņas vai citāda papīra nepieciešamību, tikai pašvaldības informēšanu pirms sapulcēšanās. Savukārt pašvaldība, izvērtējusi pasākuma raksturu, šajā gadījumā būtu tiesīga liegt rīkot sapulci. Sapulču likums turpretī izvirza pretēju pienākumu sadali: vienīgā iespēja rīkot sapulci ir izziņa, ka pašvaldībai nav iebildumu pret pasākuma sarīkošanu.
Administratīvajās tiesības pastāv trīs veidi, kādos persona var īstenot savas subjektīvās tiesības: brīvi, informējot vai saņemot atļauju.
Satversmes 103. pantā konstitucionālais likumdevējs pats tieši ir izvēlējies vienu no šiem veidiem, nosakot, ka ar Satversmes 103. pantu aizsargātos pasākumus ir nepieciešams iepriekš pieteikt, Satversmes līmenī izslēdzot iespēju pēcāk ar likumu noteikt nepieciešamību iegūt atļauju sapulces rīkošanai. Netieši par to liecina arī Sapulču likuma formulējumi. Likumdevējs ir apzinājies, ka viņš tieši nevar prasīt atļaujas iegūšanu, tāpēc tiek prasīta “izziņa, kas apliecina, ka pašvaldībai nav iebildumu pret pasākuma rīkošanu”, kas pēc būtības tā pati atļauja vien ir. Tādējādi pašvaldības īsteno pozitīvo kontroli un personas tiesiski nevar īstenot 103. pantu bez atļaujas. Savukārt Satversmes 103. pants paredz tikai negatīvo kontroli – personas pēc iepriekšējas informēšanās var iziet ielās, bet valsts pilnvarota institūcija var aizliegt pasākumu.
Piemēram, ASV ir ieviesta t.s. sapulces laika, vietas un veida doktrīna. Jebkurus citus ierobežojumus tiesas parasti uzskata par antikonstitucionāliem. Organizatoram ir pienākums saņemt atļauju, ar kuru tiek saskaņots tikai pasākuma laiks, vieta un veids. ASV Augstākā tiesa bieži ir norādījusi, ka pulcēšanās parkos un ielās ir vēsturiska tiesība demokrātiskā sabiedrībā, tāpat kā pulcēšanās pie valsts institūciju ēkām, izņemot tiesas un mācību iestādes. Varas iestādēm nav pamata liegt sapulces tikai tāpēc, ka sapulci apdraud cita viedokļa paudēji, tajā tiks lietota nacistu un tamlīdzīga simbolika vai, izplatot skrejlapas, tiks piegružota apkārtējā vide.[5]
Vēl liberālāku pieeju ir izkopušas Lielbritānijas tiesas, kas pulcēšanās tiesības vērtē no indivīda pozīcijām. Neviens personai nevar liegt uzturēties publiskā vietā un paust savas domas, un tas pats attiecas uz vairāku personu vienkopus pulcēšanos. Tiesas ir noliegušas iespēju preventīvi aizliegt personām sapulcēties un publiski manifestēt savu ideju. Vēršanās pret pasākumu var būt tikai represīva – kad pasākuma dalībnieki pārkāpj likumus un traucē sabiedrisko kārtību, policijai ir tiesības šādu pulcēšanos izbeigt. Kamēr likums nav pārkāpts, ikviena personu grupa var droši paust savus uzskatus, un vēl vairāk – valsts pienākums ir nodrošināt šo uzskatu brīvu paušanu. Attiecīgo koncepciju ievērojamais britu jurists Alberts Daisijs ilustrējis ar praktisku piemēru. Ja protestantu mācītājs nolemtu sapulcināt savu draudzi katoļu kvartālā un tur uzstāties ar publisku grēksūdzes nosodījumu, viņam šādas tiesības nevar tikt liegtas. Savukārt, ja vietējie katoļi izlemtu protestantu saietu izklīdināt, policijas pienākums ir nodrošināt sapulces mierīgu norisi.[6] Līdzīga pieeja ir arī Igaunijā, kuras Konstitūcijas 47. pants noteic, ka “visiem cilvēkiem ir tiesības bez iepriekšējas atļaujas mierīgi pulcēties un rīkot sanāksmes. Šīs tiesības var tikt ierobežotas likumā paredzētajos gadījumos un kārtībā, lai nodrošinātu valsts drošību, sabiedrisko kārtību, tikumību, ceļu satiksmes un sanāksmes dalībnieku drošību, kā arī lai novērstu lipīgu slimību izplatīšanos”. Līdzīga ideja iemiesota arī Krievijas jaunā likuma “Par sapulcēm, mītiņiem, demonstrācijām, gājieniem un piketiem” projektā, ar kuru aizstās vēl 1988. gadā izdoto PSRS AP prezidija dekrētu par pulcēšanās noteikumiem.[7]
Šis nelielais ieskats divu senu demokrātiju zemju un kaimiņvalstu praksē uzskatāmi demonstrē, ka mūsu valstī vēl nepieciešama kvalitatīva pārlēkšana domāšanā, atmetot malā pārspīlētās policejiskās metodes un vairāk uzticoties cilvēkiem.
Jāatzīmē arī, ka starpkaru periodā, lai arī Satversmē nebija pamattiesību kataloga, likumdošanas ceļā bija noteikta cilvēkiem daudz saprotamāka, vienkāršāka un liberālāka kārtība. Sapulces bija jāpiesaka valsts amatpersonām, bet nebija nepieciešama nekāda atļauja. Pēc formālas informēšanas personas noteiktajā laikā varēja sapulcēties, bet attiecīgām institūcijām bija tiesības noteiktos gadījumos sapulci slēgt vai nepielaist. Gājieniem gan bija noteikta atļaujas nepieciešamība, bet valsts varas institūcijām netika piešķirtas tik plašas tiesības preventīvi noliegt gājienu kā mūsdienās.[8] Ironiski varētu piezīmēt, ka pēdējā pusgadsimta laikā nav vis paplašinājusies indivīdu brīvība, bet gan kompetentu iestāžu tiesības šo brīvību aprobežot. Savukārt no tāda slēdziena tāls vairs neliekas cits “secinājums” – tiesiskas valsts augstākā forma ir policejiska autoritāra valsts.
Tiesības uz miermīlīgu pulcēšanos ir demokrātiskas sabiedrības pamata tiesības, tās ir cieši saistītas ar tiesībām uz vārda brīvību. Tās vienlīdz attiecas gan uz privātu tikšanos, gan uz tikšanos sabiedriskās vietās. Lai gan šādu tiesību pakļaušana atļaujas saņemšanai parasti neapdraud šīs tiesības būtību, atļaujas jēga ir nodrošināt, lai tikšanās raksturs ir miermīlīgs un varas iestādes varētu veikt nepieciešamos sagatavošanās pasākumus.[9] Taču to nodrošinātu arī tas, ka persona iesniedz tikai pieteikumu, ar kuru informē pašvaldību, kurai ir tiesības rīkoties Satversmes 116. panta ietvaros.
Atteikums bez šaubām ir pārsūdzams tiesā, taču, redzot kā Administratīvā rajona tiesa lēma “Kluba 415” un līdzīgās lietās (kuras pie tam velkas vairākus mēnešus[10]) un ņemot vērā neskaidrības ap tiesas sprieduma spēkā stāšanos, māc šaubas par likumdevēja izvēlētās konstrukcijas pareizību. Pie tam Sapulču likumā lietoti tādi neskaidri formulējumi kā “izraisīt nekārtības vai noziedzīgus nodarījumus”, kas ir patvaļīgs Satversmes 116. pantā uzskaitīto ierobežošanas gadījumu paplašinājums. Atteikumu rīkot sapulci var izsniegt vienīgi tad, ja iestājušies Satversmes 116. pantā minētie apdraudējumi, nevis kādi vēl papildus likumdevēja sameklēti.
Līdz ar to jāsecina, ka likums noteic striktākus nosacījumus kā pati Satversme, un šiem nosacījumiem tagad tiek pakļauti arī deputāti un deputātu kandidāti, tiekoties ar vēlētājiem. Tikšanās ar vēlētājiem nu ir atkarīga no pašvaldības gribas.
Pašvaldībām – iespēja iejaukties deputātu tiesībās
Sapulču likuma grozījumi jāskata divos aspektos: vēlēšanu tiesību un deputāta pienākumu pildīšanas kontekstā.
Saskaņā ar vienu no četrām vispārējo vēlēšanu tiesību teorijām – dabiskā līguma teoriju – personas, lai aizstāvētu savu dabisko brīvību, tiesības uz personību un īpašumu, slēdz pactum unionis, ar kuru izveido tautu, bet, slēdzot pactum subjectionis, iedibina valsts varu. Taču tikai tāda valsts vara, kur indivīds valda pār sevi tieši vai caur saviem pārstāvjiem, ir savienojama ar viņa dabisko brīvību. Tādējādi katram indivīdam ir vienlīdzīgas tiesības uz varu. Tāpēc arī vēlēšanu tiesības atzīst pasīvās vēlēšanu tiesības.[11]
Katru vēlēšanu mērķis ir izzināt patieso vēlētāju gribu. Tā kā vēlētāji balso par partijām un, galvenokārt, personām partiju sarakstos, tad vēlētāju griba izpaužas personās, kuras tās ievēl. Vēlēšanu rezultāta noteikšanā liela loma ir priekšvēlēšanu kampaņai, vēlētājam ir jāļauj noskaidrot, ko deputāts patiešām uzskata un kāda ir viņa rīcības programma. Šā mērķa sasniegšanai izseni kalpojušas sapulces kā telpās, tā arī zem klajas debess. Abu tikšanās vietu nozīme šajā speciālajā gadījumā ir vienāda un tādēļ abu regulējumam jābūt vienādam.
Konstitucionālo tiesību teorija jau sen atzinusi, ka tauta pati nespēj sevi pārvaldīt, tai nepieciešams izvēlēt savus pārstāvjus un dot iespēju viņiem valdīt. Demokrātiskajās valstīs ir pieņemts, ka parlamenta deputātus nevar atsaukt. Lai gan Latvijā nav paredzēta iespēja atsaukt pašvaldību deputātus, citās valstīs (Francija, ASV, Japāna) tādu mēdz paredzēt. Tas, ka deputātus nevar atsaukt nenozīmē, ka Latvijas tauta ir suverēna tikai vēlēšanu dienā, kā savulaik par Anglijas tautu teica Ž. Ž. Ruso. Ievēlot tautas priekšstāvjus, tauta patur tiesības kontrolēt un virzīt viņus, lai priekšstāvju griba, kuru juridiski ieskata par saskanošu ar tautas suverēno gribu, arī faktiski tāda būtu. Lai arī teorijā ir atzīts, ka pārstāvības attiecības pastāv starp tautu kopumā un deputātu korpusu kā kopumu, nevar noliegt deputāta mandāta otro nozīmi, pieprasot deputāta rīcībai būt ar nepārtrauktu atskatu uz savu elektorātu. Lai gan ikviens deputāts pārstāv noteiktas sabiedrības daļas intereses, šīs partikulārās intereses nevar gūt pārsvaru pār visa vēlētāju kopuma interesēm. Tādējādi deputāta mandāts sevī ietver ne vien tiesības lemt tautas vietā, bet arī tiesības un pienākumu atrasties nepārtrauktā saiknē ar savu vēlētāju korpusu. Šīs saiknes mehānisms var izpausties kā vēlētāju vēstules, ieteikumi, lūgumi, zināmu saikni nodrošina arī deputāta piederība noteiktai politiskai partijai, tomēr nevar noliegt, ka visefektīvākais un tiešākais līdzeklis ir deputāta tikšanās ar vēlētājiem.[12] Tādējādi tiek garantēta daudz plašāka sabiedrības iesaistīšana politiskajos procesos un tuvināta varas īstenošana ikvienam pilsonim, kurš interesējas par valsts īstenoto politiku.
Turklāt Saeimas deputāts, tiekoties ar vēlētājiem, nezaudē savu statusu, respektīvi, viņu par amatu izpildot izteiktām domām nevar saukt pie atbildības ne tiesas, ne administratīvā, ne disciplinārā ceļā (Satversmes 28. pants). Tas garantē deputāta vārda brīvību, kas ir sevišķi svarīga vērtība demokrātiskā valstī, jo nodrošina pilnvērtīgu un efektīvu deputāta spēju izmantošanu sabiedrības labā.[13] Šā amata izpildīšana neapšaubāmi ietver sevī arī tikšanos ar vēlētājiem, ko deputāts rīko, un par savu darbību viņam norēķins nevienam nav jādod. No tā izriet, ka neviena valsts varas institūcija nevar kontrolēt Saeimas deputāta darbību, izpildot viņa pienākumus. Un tikšanās ar vēlētājiem ir deputāta pienākumu sastāvdaļa, kas nu ir atkarīga no pašvaldības piekrišanas. Pašvaldības amatpersonas, veikli manipulējot ar Sapulču likuma miglainajiem priekšrakstiem, var sagādāt ievērojamas grūtības Saeimas deputātam tikties ar vēlētājiem, jo īpaši gadījumos, kad deputāts pauž uzskatus, kas lielai daļai sabiedrības nav pieņemami. Nevar izslēgt arī situāciju, kad pašvaldības amatpersona liedz rīkot vai nosaka ierobežojumus pašvaldības opozīcijas deputātam, kurš vēlas tikties ar vēlētājiem, tādējādi aizstāvot pašvaldības lēmējinstitūcijas vairākuma intereses.
Kā atšķirt tikšanos ar vēlētājiem no citām sapulcēm?
Tomēr jāteic, ka grozījums Sapulču likumā nebija bez pamata.[14] Daži Saeimas deputāti izmantoja tikšanās ar vēlētājiem, lai apietu prasību pēc pieteikuma un rīkoja tādus pasākumus, kam attālāks sakars ar šādu tikšanos. Tas, ka šajās tikšanās reizēs piedalījās liels skaits cilvēku, nenozīmē, ka deputātu tikšanās ar vēlētājiem vajadzētu būt ar intīmu nokrāsu. Sapulcējušos skaitam te nav nozīmes. Svarīgākais ir prast norobežot sapulci vispārējā nozīmē un sapulci, kas ir tikšanās ar vēlētājiem. Tas, ka attiecīgajos gadījumos šādas tikšanās tika pieļautas, nebija likuma trūkums, bet gan attiecīgo amatpersonu gramatiskas domāšanas rezultāts. Vērienīgās tikšanās ar vēlētājiem vajadzēja novērst nevis ar likuma grozījumiem, bet gan saprātīgi tulkojot spēkā esošo normatīvo regulējumu. Taču interpretācija nav tā vieglākā lieta, lai mūsu birokrātija spētu to panest uz saviem pleciem. Šeit atzīmēsim, ka ne katra masu sanākšana, kurā klāt ir kāds Saeimas vai pašvaldības deputāts, ir deputāta tikšanās ar vēlētāju. Pirmkārt, šādā tikšanās reizē centrālā persona nav sanākušais cilvēku pūlis, bet gan deputāts, kurš atskaitās sanākušajām personām, sniedz viņām norēķinu par savu darbību un uzklausa šo personu ieteikumus un iebildumus. Tas pats par sevi izslēdz jebkādu skaļu saukļu skandēšanu, apelēšanu pie garāmgājējiem, transparentu un plakātu vicināšanu, citu amatpersonu saukšanu atskaitīties. Otrkārt, tā kā deputāts tiekas ar vēlētājiem, tad tikšanās dalībnieku vairākumam jābūt balsstiesīgiem, tie nekādā ziņā dominējošā skaitā nevarētu būt skolnieki vai bērnudārza audzēkņi. Treškārt, šai sapulcei vienmēr būs uz iekšu, nevis āru vērsts raksturs, tās mērķis ir informācijas iekšēja aprite, nevis sniegšana trešajām personām. Šādu norobežošanu varētu turpināt, bet ir jāsaprot, ka notiekošais pasākums ir jāvērtē pēc tā būtības, nevis nosaukuma. Citādi var sagadīties, ka deputātu tikšanās ar vēlētājiem noris bez neviena deputāta klātesamības.
Problēma jārisina bez aizlieguma
Noslēgumā jāsecina, ka grozījums Sapulču likumā nav atbalstāms ne no teorētiskā, ne praktiskā skatupunkta. Pirmkārt, pats likuma regulējums nonāk pretrunā ar Satversmi. Otrkārt, pakļaut šim regulējumam arī deputātu un to kandidātu tikšanos ar vēlētājiem nozīmē divkārt iejaukties vēlēšanu tiesībās un deputātu pienākumu pilnvērtīgā veikšanā. Varbūt krievu skolu aizstāvji daudziem netīk un šajos pasākumos no austrumiem pavīd Maskavas spalvainā roka, kas bija atradusi iespēju uz valsts pārvaldes darbinieku gramatiskās izpratnes rēķina sev par labu izmantot pastāvošo likumu. Šo problēmu likumdevējam vajadzēja risināt ar citādiem līdzekļiem, vēl vairāk, likumdevējs šeit varēja pat neiejaukties. Visu bija iespējams nokārtot, iestāžu vai tiesu darbībā iztulkojot likumu. Bet vienkāršāk jau, protams, ir aizliegt. Šodien aizliegums vērsts uz vieniem protestiem, bet neviens jau nepateiks, pret ko vērsīsies ierobežojums rītdien? Politikā bieži vien tas, kas nav iespējams pie vieniem apstākļiem, kļūst neizbēgams, apstākļiem pārgrozoties. Tā vien šķiet, ka pie varas esošie nesaprot, ka vienu brīdi viņi var būt mainītās lomās ar tiem, kuriem viņi tagad liedz tikties ar vēlētājiem. Tāpēc vēlreiz jāuzsver, ka nav pieļaujami likumi konkrētam gadījumam, konkrētām personām. Kādā amerikāņu filmā melnādains policists lietas būtību pasaka vienkārši: “Sistēma nav bez vainas, bet tas ir viss, kas mums ir”.[15]
________________
[1]Likumā izslēgts 13. panta pirmās daļas 4. punkts.
[2] 3. Saeimas 8. sesijas 10. sēdes (20.02.31.) stenogramma, 400. sleja
[3] Маркс К., Энгельс Ф. Сочинения. 2-е изд. Т.8., с.132
[4] Par to, vai pulcēšanās brīvība attiecināma tikai uz pilsoņiem skatīt Ungārijas Konstitucionālās tiesas 2001. gada 29. novembra spriedumu lietā 55/2001.
[5] Plašāk skatīt: J. M. Gora, D. Goldberger, G. Stern, M. Halperin. The right to Protest. The Basic ACLU Guide To Free Expression. Southern Illinois University Press, 1991.
[6] Sk. plašāk: Дайси А.В. Основы государственного права Англiи. М., Типография Т-ва И.Д. Сытина, 1907. с. 307. – 323.
[8] Sk.: Likums par sapulcēm // Valdības Vēstnesis, Nr. 153, 18.07.1923.
[9] Iesniegums Eiropas Cilvēktiesību tiesai Nr. 8191/78, 10.10.1979.
[10] Sk. J. Plinera un A. Aleksejeva runu Saeimas 18. marta sēdes stenogrammā
[11] Гессенъ В. М. Основы конституцiоннаго права. Петроградъ, Право, 1918., с. 197.
[12] To tieši nosaka arī likuma “Par pilsētas domes, rajona padomes un pagasta padomes deputāta statusu” 9. panta 7. punkts, proti, deputātam ir tiesības tikties ar vēlētājiem.
[13] Vanags K. Latvijas valsts satversme. Valka, 1948, 18. lpp.
[14] Sk. J. Plinera runu Saeimas 18. marta sēdes stenogrammā
[15] Sk.: Cielava V. Toreiz Satversme palika nepabeigta // Labrīt, 15.02.94.