Foto: Foto - © AFI
Ir vērts domāt par sabiedrības iesaistīšanu sākotnējos politikas izstrādes posmos, jo tad, kad plāni jau kodēti sarežģītā juridiskā valodā, diskusija nenotiek vairs par labāko politikas alternatīvu, bet tikai par jau izvēlētā ceļa ieviešanas niansēm.
Nevalstisko organizāciju (NVO) centrs jau ilgstoši seko Valsts kancelejas (VK) konstruktīvajai rīcībai, kas vērsta uz valdības darba efektivitātes un politikas veidošanas koordinēšanu. Pagājušā gada nogalē tika akceptētas VK izstrādātās Valdības komunikācijas politikas pamatnostādnes, kurās īpaši uzsvērts arī līdzdalības princips, kas cita starpā nosaka: “Valsts pārvaldes institūcijām ir pienākums sabiedriski nozīmīgu lēmumu sagatavošanā iesaistīt atbilstošās iedzīvotāju grupas”.
Latvijā šāda pieredze tikai sāk veidoties, pamazām tiek izstrādāti normatīvie akti un mehānismi, kuri rosina valsts institūciju darbiniekus domāt par sabiedrības iesaistīšanu. Nenoliedzami pozitīvs solis šajā virzienā ir gan VK izstrādātā “Kārtība, kā aizpildāma normatīvā akta projekta anotācija”, gan jaunais Ministru kabineta Kārtības rullis.
Tomēr daudzus pārsteidza ziņa, ka NVO centrs atteicies no iespējas piedalīties Valsts sekretāru sanāksmēs ar padomdevēja tiesībām. Kas īsti noticis? NVO centrs taču vienmēr ir iestājies par sektora interesēm un nu, kad šāda iespēja tiek “nolikta uz paplātes”, – atteikums!
Jāizvērtē, no kā īsti NVO centrs atteicās. Ko nozīmē piedalīties valsts sekretāru sanāksmē padomdevēja statusā? Mūsuprāt, tas pirmkārt nozīmē – atbildību sektora priekšā. Ja reiz NVO centrs piekristu pārstāvēt sektora intereses, tam būtu jāraugās, ka informācija par katru likumprojektu, kurā potenciāli varētu būt ieinteresēta kāda nevalstiskā organizācija, nonāk pie šīs organizācijas, un tā ar NVO centra starpniecību var paust savas bažas vai ieteikumus pirms attiecīgais projekts nonāk Ministru kabinetā.
Mēģināsim modelēt, cik resursu ietilpīga un efektīva varētu būt šāda centralizēta pieeja. Naktī pirms kārtējās valsts sekretāru sanāksmes kādam (vislabāk juristam) ir “jāizburas cauri” visiem Internetā pieejamiem sēdes dokumentiem un jāizšķir, kuri no tiem varētu attiekties uz kādas sfēras organizācijām. Kad attiecīgie likumprojekti sanāksmē “pieprasīti”, tie jānogādā ieinteresētajām organizācijām. Cik daudzām no tām varētu būt pieejams Internets? Optimistiskā prognoze – 10%. Tātad – izdrukājam dokumentus, liekam aploksnēs, līmējam pastmarkas. Vai tikai organizācijām arī nebūs vajadzīga jurista konsultācija, skaidrojot likumprojekta juridisko valodu? Varbūt jārīko tikšanās ar sfēras organizācijām, jāizskaidro normatīvā akta būtība un ietekme? Pēc laika tiek iesūtīti viedokļi. Atkal darbs juristam – tos apkopojot un formulējot “padomus” Valsts sekretāru sanāksmei. Izklausās gan laikietilpīgi, gan arī dārgi. Kam īsti būtu jāsedz šīs līdzdalības izmaksas? Valstij? Organizācijām? Ārvalstu donoriem?
Kāpēc NVO centrs jau laikus nepārrunāja šos jautājumus ar Kārtības ruļļa autoriem? Atbilde ir vienkārša – NVO centrs par to, ka tas ir minēts MK Kārtības ruļļa 49.pantā, uzzināja nevis no valsts amatpersonām, bet gan no medijiem, un jau tad, kad Kārtības rullis bija nodots akceptēšanai.
Otrais līdzdalības pamatprincips, kuru formulējusi Starptautiskā asociācija sabiedrības līdzdalībai (International Association for Public Participation), skan: “Sabiedrības līdzdalības procesā tā dalībnieki definē, kādā veidā tie piedalīsies lēmumu pieņemšanā”.
Mūsuprāt, šī ir svarīgākā saruna, un tā vēl nav notikusi. Ja arī NVO centrs būtu gatavs uzņemties visas Latvijas NVO pārstāvja lomu, kuru valsts ir gatava tam uzticēt, vai pašas NVO tam piekristu? NVO centrs, atšķirībā no Pašvaldību savienības, nav biedru organizācija. Ja NVO centram izdotos piesaistīt finansējumu un nepieciešamos cilvēkresursus sektora interešu pārstāvēšanai, vai organizācijas tam deleģētu šīs tiesības? Visticamāk, ka atbilde būtu “jā”, tomēr vispirms gribētu to jautāt pašām organizācijām.
Kā rīkoties tālāk? Kārtības rullī iestrādātais mehānisms nav gana labs, un citu neviens nepiedāvā. Manuprāt, turpmāko rīcību itin labi palīdz šķetināt pats MK Kārtības rullis, kurā ielikts pamats sakārtotai politikas dokumentu sistēmai. Kur šajā ķēdē ir sabiedrības un NVO vieta un loma? Vai tad, kad jau izstrādāts un tiek saskaņots likumprojekts – tātad, Valsts sekretāru sanāksmē, vai arī tad, kad tiek apspriestas politikas pamatnostādnes – izstrādātas programmas, koncepcijas un plāni? Kārtības rullis rosina ministrijas veikt konsultācijas ar NVO pēdējā posmā – pie likumprojektu un MK noteikumu izstrādes, tātad, kodējot jau izlemto politikas virzību juridiskā valodā. Ir vērts domāt par sabiedrības iesaistīšanu arī sākotnējos politikas izstrādes posmos un jāatceras, ka tad, kad šie plāni jau kodēti sarežģītā juridiskā valodā, diskusija nenotiek vairs par labāko politikas alternatīvu, bet gan tikai par jau izvēlētā ceļa ieviešanas niansēm.
Protams, arī izstrādājot konkrētus tiesību aktus, vēl nav par vēlu konsultēties ar sabiedrību. Pie tam – jo agrākā dokumenta izstrādes posmā tas notiks, jo mazāk darba būs vēlāk – nevajadzēs ne skaidrot sarežģītus juridiskus tekstus, ne pārstrādāt jau “gatavus” projektus, ne arī domāt, kā nomierināt iespējamos piketētājus.
Apsveicama ir Valsts kancelejas vēlme (beidzot!) izskaidrot nevalstiskajām organizācijām Kārtības ruļļa piedāvātās līdzdalības iespējas – šā gada 13.februārī Valsts kancelejā plānotā apspriede varētu būt pirmais solis abpusēji izdevīga, lēta un efektīva sadarbības mehānisma izstrādei.