Raksts

Kādēļ necienu anonīmus viedokļus


Datums:
22. oktobris, 2013


Autori

Iveta Kažoka


Foto: OperationPaperStorm

Daži iemesli, kādēļ mainījies mans vērtējums par anonimitāti internetā

Reiz sensenos laikos, kad internets vēl bija bērns, delfi tikko bija radušies un tvnet/apollo pastāvēja tikai kā Platona formas, es laiku pa laikam mēdzu pievienot pie rakstiem pa kādam anonīmam komentāram. Parasti – analītiskam vai informatīvam, dziļi ticot, ka gan jau raksta autoram vai citiem interesentiem tas noderēs, bet, – ko tur slēpt, – gadījās arī “sacepties” un analītiskā komentārā iemanīt kādu indīgi riebīgu izteikumu, ko ar savu īsto vārdu parakstīt tolaik diez vai būtu uzdrīkstējusies.

vai es apzinājos, ka, pat ja kritika ir pamatota, riebīgus komentārus ir neētiski, pat zemiski, neparakstīt ar savu īsto vārdu? Jā, protams! Vai nožēloju, ka ko tādu darīju? Jā, protams! Un tomēr tā darīju. Vienīgais, ko varu bilst sev kā aizbildinājumu: šādi komentāri bija reti, anonimitāte tolaik bija norma, tas bija manas bērnības, interneta bērnības, laiks, un bērni dažkārt ir nežēlīgi.

Varbūt šī personiskā pieredze arī ir iemesls, kādēļ daudzus gadus portālā politika.lv centos reaģēt uz katru saturīgu komentāru pie maniem rakstiem – neatkarīgi no tā, vai komentētājs norādīja savu īsto vārdu vai nenorādīja, neatkarīgi no tā, vai anonīmajā komentārā bija personisks uzbrukums vai nebija. Ja redzēju tajā pat 20% interesantu saturu, centos reaģēt tieši uz šo saturu, pat ja pārējos procentus veidoja ad hominem.

Bet nu esmu pamanījusi, ka gan internets, gan es pati esam mainījušies. Norma ir mainījusies. Es pati nu jau daudzus gadus, ja vispār kaut ko internetā vērtēju, tad tikai un vienīgi ar savu īsto vārdu. Redzu, ka Latvijas internets ir papildinājies ar simtiem, tūkstošiem gudru cilvēku, kas teju visi ir gatavi sarunāties, neslēpjot to, kas viņi ir. Diskusijas daudzveidība, kvalitāte nav cietušas – tieši otrādi, diskusijas internetā šobrīd ir nesalīdzināmi saturīgākas nekā tās reiz bija. Daudzus no saviem šobrīd labākajiem draugiem, interesantākajiem sarunasbiedriem esmu sastapusi tviterī – sākotnēji par viņiem nezinot neko citu kā tikai vārdu un uzvārdu, kā arī viedokli par atsevišķiem jautājumiem.

Un šī pieredze manī ir izveidojusi neiecietību pret anonimitāti. Es vairs nespēju sevi motivēt lasīt komentārus/tvītus, kuru autori vai nu nav norādījuši savus īstos vārdus vai par kuriem nav iespējams noteikt, kas slēpjas aiz segvārdiem. Ignorēju vai -ja tas ir tviteris un anonīmais cilvēks kļūst uzbāzīgs – bloķēju. Bloķēju, jo viņi nav pelnījuši manu uzmanību. Anonimitāti gan racionāli, gan emocionāli spēju pieņemt tikai ļoti īpašās, kritiskās situācijās – piemēram, kad kāds strādā uzņēmumā, kas izplata indīgu pārtiku, un šos apstākļus izgaismo, nenorādot savu vārdu. Bet noteikti ne tad, kad ir jāvērtē, jāpauž viedoklis. Tādā gadījumā anonimitāte ir, manuprāt, nepieņemama. Tas nenozīmē, ka tā obligāti aizliedzama – lai gan nesenais Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums liek domāt, ka interneta portāliem šādu viedokļu dēļ var rasties nepatikšanas – bet drīzāk vienkārši nav cieņas vērta.

Kādēļ man nav cieņas pret anonīmiem viedokļiem?

Tādēļ ka anonīms viedoklis ir viedoklis, par kuru tā paudējs nevēlas atbildēt. Un, jā, jebkurā sarunā atbildības aspekts ir svarīgs! Vārda brīvība, kā Eiropas Cilvēktiesību tiesa nemitīgi norāda un es viņiem šajā jautājumā pilnīgi piekrītu, ietver sevī ne tikai brīvību, bet arī pienākumus un atbildību. Pienākumu atbildēt par saviem vārdiem. Ja ne juridiski, tad vismaz ētiski. Ja es paužu viedokli, tad par to arī atbildu. Piemēram, man jābūt gatavai savu viedokli tālāk paskaidrot. Retorisks jautājums: kas atbild tad, ja viedokļa paudējs ir anonīms?

Pat vēl svarīgāk: anonīms viedoklis kropļo uzticēšanās attiecības, kas ir pamatā jebkurai konstruktīvai sarunai. Pat ja saruna ir konstruktīva, sarunas biedri nav vienlīdzīgās pozīcijās. Viens no viņiem ir ievainojams, otrs – ne. Ja tavi sarunasbiedri ir anonīmi, tu nezini pat to, cik viņu ir – 1 vai 10. Bez tam viņi, atšķirībā no tevis, neriskē ar savu reputāciju – tādēļ var atļauties vairāk un “krāšņāk”. Treškārt, tikai tev pēc šīs sarunas var tikt pārmesti neveikli izteicieni, tikai tu riskē ar reputāciju – un, kas zina, varbūt klātienes pārmetums nāks tieši no tava anonīmā sarunasbiedra. Cetrkārt, tikai vienam no jums ir pieejama informācija, kas nav saistīta tikai ar šo konkrēto sarunu – tikai viens no jums spēj izmantot ad hominem argumentus pa visu oponenta personības, iepriekšējās dzīves pieredzes spektru. Gadās, ka anonīmais oponents ir cilvēks, kas tevi labi pazīst, un kas nevilcināsies anonimitātes piesegā censties tevi ievainot īpaši sāpīgi. Anonimitātes aizsegā pat kopumā labi un godprātīgi cilvēki dažkārt kļūst par zvēriem: anonimitāte atraisa cilvēka nepievilcīgākās iezīmes – ļaunumu un egocentriskumu, – kurš, iespējams, nebūtu izpaudies apstākļos, kad šim pašam cilvēkam būtu jādomā par to, ka viņa vārdi viņam/viņai vēl var tikt nākotnē pieminēti. Par to ir bijuši ne mazums psiholoģisku pētījumu.

Lūk, tādēļ, manuprāt, šodien būt anonīmam, paužot savu personisko viedokli, ir nepieklājīgi. Tas ir negodīgi pret cilvēkiem, kas uzdrīkstas runāt ar savu īsto vārdu. Anonimitāte tā ir necieņa pret sarunasbiedru – analoģiska būtu klātienes saruna ar masku uz sejas. Tas nenozīmē, ka ar savu vārdu parakstītie viedokļi vienmēr ir godīgi un konstruktīvi – nebūt ne vienmēr (nekonstruktīvie komentāri un ko ar tiem darīt ir atsevišķas sarunas vērta tēma!) – bet vismaz, saskaroties ar šāda veida viedokļiem es sarunasbiedru varu cienīt par to, ka viņš mani un sevi ir cienījis pietiekami, lai sarunas ietvaros noņemtu masku un “nešautu no muguras”.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!