Raksts

Kādēļ man nepatīk kategorijas


Datums:
07. februāris, 2008


Autori

Pēteris Timofejevs Henriksson


Manas vēcmāmiņas jaunībā „vientuļās mātes” bija negatīva kategorija, jo tā iekļāva sevī priekšstatus par seksuālām attiecībām pirms laulībām kā amorālu uzvedību, tādēļ konkrētā sieviete tika apskatīta kā sabiedrības morālo normu pārkāpēja. Ja kādai bija ārlaulības bērns, neskatoties uz konkrētās lietas apstākļiem, viņa tika definēta kā „paklīdusi” sieviete – mana vecmāmiņas māte ne tikai bija sašutusi, bet arī aizliedza meitai satikties ar šo jauno sievieti. Līdzīgi mēs spriežam arī par citām grupām, ievietojot tās noteiktās kategorijās un nereti pat stigmatizējot.

Kategorija reti kad ir neitrāla, to kāds ir ieviesis ar noteiktu mērķi. Sociālas kategorijas ļoti bieži ir noteiktu varas attiecību produkts un instruments. Piemēram, „ielu bērna” kategorija nav kaut kas sociāli neitrāls un eksistējošs a priori. Tā tika radīta, lai apzīmētu noteiktu bērnu uzvedību, kuru attiecīgais pieaugušais, visticamāk kāds pārticīgs žurnālists, pašvaldības ierēdnis vai vienkārši – vidusšķiras pilsonis, uztvēra kā „ne-normālu” un tādēļ gribēja likvidēt problēmu. Šinī gadījumā lieki paskaidrot, ka ne jau „ielu bērns” pats sevi uzskatīja par „ne-normālu” vai „asociālu”, tā bija persona, kurai bija iespēja ietekmēt situāciju, tātad kāds ar vairāk ietekmi nekā „ielu bērns”. Tāpat sieviete, kura otru apzīmē kā „paklīdeni”, izmantojot noteiktu kategoriju, sevi nostāda sociāli augstākā pozīcijā – kā morāli pārāku, tikumīgāku un cienījamāku. Kategorija reti kad izsmeļoši stāsta par indivīda rīcību, jo lietas apstākļi neesot svarīgi, bet drīzāk tiecas definēt viņa identitāti, būtību un personību.

Tomēr aiz katras kategorijas slēpjas individuāls gadījums un cilvēks. „Ielu bērns” nav kaut kāda īpaša bērnu „pasuga”, bet gan neveikls apzīmējums dažu bērnu un jauniešu situācijai un uzvedībai noteiktā dzīves posmā. Ja mēs vispārināti izsakāmies par vienu gadījumu kā kaut ko tādu, kuram piemīt noteiktas „šķirnes” īpatnības, mēs ignorējam katru individuālo gadījumu. Tas nozīmē, ka mēs izdarām patvaļīgus un dažkārt neprecīzus pieņēmumus par cilvēku, kura dzīvesstāsts un rīcība ir īpašs. Ja kāds grib atrisināt „ielu bērnu” problēmas, tad lai viņš piesargās no pārliecīgas vispārināšanas, jo tā var novest pie viena-pieeja-der-visiem attieksmes, kas var nodarīt lielāku ļaunumu nekā atrisināt konkrēta indivīda problēmas.

Tāpat indivīdam piemīt rīcībspēja. Runājot par „sociāli izstumtajiem”, nereti tiek atņemta rīcībspēja visiem šai kategorijai piederīgajiem. Viņu dzīvē esot palicis maz, ko viņi paši var mainīt vai ietekmēt, jo gluži „loģiski” viņi ir izstumti no lēmumu pieņemšanas, sabiedrības dzīves, ekonmiskās aktivitātes iespējām, utt. Mēs uzzinām, ka viņi esot „neaizsargāti” un, protams, ka mūsu pirmais instinkts ir mēģināt viņus „aizsargāt”. Kā kristietis domāju, ka tas ir cēli, bet kā liberālis – nereti nevajadzīgi aizbildnieciski un pasivizējoši. Piemēram, bērni un jaunieši Āfrikā mūsdienās nereti tiek atspoguļoti kā nevainīgi un pasīvi nabadzības un konfliktu upuri. Tomēr antropoloģiski pētījumi* liecina, ka pat tik izteikti negatīvā sociālā kontekstā daudzi jaunieši un bērni vēl joprojām ir saglabājuši rīcībspēju – viņi migrē, pievienojas dumpinieku armijām, strādā. Viņi to dara no brīvas gribas un nekas neliecina, ka viņi sevi definētu kā nespējīgus nelabvēlīgu apstākļu upurus. Dažreiz tieši pat pretēji – aiziet no mājām, lai strādātu par ēdamo vai dažiem centiem rajona centrā, daudziem nozīmē lielāku autonomiju un jaunu prasmju iegūšanu, kuras tie vēlāk var radoši izmantot citos kontekstos.

Tādēļ indivīds saglabā atbildību par savu rīcību. Argumentējot, ka bērni nekļūst labprātīgi par karevjiem, daži ir mēģinājuši attaisnot kara zvērības, ko pastrādājuši šādi karavīri. Tomēr ir pierādījumi, ka visai bieži jaunieši un bērni pievienojas dumpinieku vai valdības karaspēkam labprātīgi, jo tās ir viņu iespējas ne tikai nopelnīt, bet arī „pieaugt”, gūt jaunu pieredzi un vairot savu sociālo kapitālu (pazīšanās loku, piederību augsta statusa grupai, utt.). Tāpat arī, ja „ielu bērns” zog veikalā „Snickers” paciņu, situācija nebūt nav tik vienkārša kā Viktora Igo „Nožēlojamos” – ne vienmēr viņi zog, jo grib ēst. Vai tiešām viņa iespējas nopelnīt ir bijušas tik minimālas, ka viņš izvēlējās lauzt sabiedrisko līgumu? Kāpēc zagt tieši „Snickers”, nevis maizi kā Žans Valžans, Igo romantiskā romāna protagonists?

Pieļauju, ka mani oponenti jau asina argumentus, lai pierādītu, ka esmu bezsirdis, bet es nebūt nenoliedzu, ka pastāv situācijas, kuras ir tik sarežģītas, ka laupījušas indivīdam viņa dabisko spēju rīkoties vai ka viņi ir rīkojušies afekta stāvoklī, tādēļ atbrīvojami no jebkādas atbildības. Tomēr es protestēju pret kategorizēšanu un stigmatizēšanu „pa labi un pa kreisi”, kura nereti tiek veikta ar labiem nodomiem (piemēram, lai palīdzētu „ielu bērniem”). Tā var kļūt par dehumanizējošu stratēģiju, jo padara indivīdu par varas attiecību objektu, nereti laupa viņa rīcībspēju un atņem jebkādu atbildību par savu likteni.

* Skatīt, piemēram, Christiansen, Catrine, Mats Utas and Henrik E. Vigh (eds.) Navigating Youth, Generating Adulthood: Social Becoming in an African Context. Uppsala: Nordiska Afrikainstitutet, 2006.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!