Savā rakstā portālā politika.lv, esmu izklāstījis savu viedokli, kādēļ man liekas, ka kultūras kanons kā ideja nav peļama, tomēr es gribētu izvērst šeit vienu no tur apskatītajiem aspektiem, proti, etniskās identitātes jautājumu.
Manuprāt, Latvijā etniskā identitāte pēc neatkarības atjaunošanas ir bijusi karsti diskutēta tēma. Tā līdz šim nudien nav bijusi manu interešu pašā karstākajā degpunktā, lai arī kā daudziem latviešiem, arī manā ģimenē ir nelatviskas izcelsmes radinieki un tādēļ vismaz teorētiski šis jautājums man vajadzētu būt aktuālam. Pēdējā laikā mani nepamet iespaids, ka integrācijas apsvērumu dēļ liberālā tradīcija Latvijā, šķiet, vai nu bēg no diskusijas par kultūras un valsts attiecībām, ieņem nogaidošu pozīciju, vai arī ļauj vaļu brīvajam tirgum un līdz ar to tā blakusefektiem – piemēram, kultūras komercializācijai un dažu kultūras segmentu uniformizācijai.
No otras puses, liberāļu nogaidošās attieksmes dēļ ir aktivizējušies nacionālradikāļi, kuriem plašu, daudzveidīgu, kritisku un spraigu kultūras debašu trūkums ir ļāvis zināmā mērā piesavināties tiesības runāt par latvisko identitāti. Postmoderno kritiķu sprauslošana par absolūto naratīvu un vērtību nāvi savukārt manī raisa bažas, jo tā rada iespaidu par intelektuāļu (un tieši spožāko prātu) kapitulāciju sabiedrībai svarīgās jomās, tai skaitā kultūrpolitikā un diskusijā par kultūras mantojumu.
Manuprāt, kultūras kanons nav panaceja integrācijas veicināšanai, lai vitalizētu kultūras dzīvi un lai raisītu sabiedrības interesi par kultūru. Tas ir instruments, kas nonācis negodīgās rokās var tikt izmantots ļaunprātīgi. Tomēr to, manuprāt, var atturēt ar kanona veidošanas darba grupu autonomijas veicinošu institucionālo rāmi. Turklāt, ja uz kultūras kanonu raugās kā iespēju, nevis problēmu, spriedums par kanona lietderību var būt pozitīvs.
Manuprāt, ir pamats noteiktai valsts intervencei kultūras jomā, veidojot kultūras kanonu, lai nostiprinātu humānisma vērtības sabiedrībā, kuras pasvītrotu nevis vienas kultūras vai grupas īpatnības, bet gan vispārcilvēcīgās un kopīgās iezīmes. Humānisms plaši definējot apzīmē iekļaujošu orientāciju, kura pasvītro un izceļ cieņu pret indivīdu kā absolūtu un universālu vērtību – gan viņa unikalitātes dēļ, gan arī tādēļ, ka katrs indivīds ir cilvēces pārstāvis. Tik plaši definējot varētu būt tā filozofiskā bāze, uz kuras varētu veidot kultūras kanonu, tādējādi īpaši izceļot tos darbus, kuri pauž, diskutē un problematizē humānisma vērtības, īpaši cieņu pret cilvēku kā universālu vērtību un cilvēcīgās eksistences daudzšķautņainību.
Kultūras kanons noteikti varētu būt karstu diskusiju avots, tomēr tas nebūtu jāuztver kā trūkums, tieši pretēji – manuprāt, tas būtu lielisks ieguvums, ja Latvijā norisinātos nepārtraukta publiska diskusija par humānistiskām un kultūras vērtībām. Galu galā kultūras kanons varētu būt mūsu iespēja formulēt humānismu kā Latvijas sabiedrības ideālu.