Raksts

Kādēļ Islandes konstitūcijas melnraksta preambula iedvesmo, bet Latvijas – pagaidām nē?


Datums:
27. septembris, 2013


Autori

Iveta Kažoka


Foto: Jesper Hauge

Pirmās pārdomas par Satversmes preambulas melnrakstu

Man ir dalītas jūtas par šonedēļ publiskoto Satversmes preambulas melnrakstu.

No vienas puses, šāda pieeja, kas prasa Saeimai trīs lasījumos grozīt konstitūciju (iespējams, šiem grozījumiem sekojot referendumam), ir daudz godīgāka. Godīgāka par “Satversmes kodola” koncepciju, kuru tik daudz kritizēju iepriekš. Pieņemot Satversmes kodola konceptu, sabiedriska diskusija – ne parlamentā, ne medijos – nebūtu pat iespējama: konstitūcija tiktu mainīta, vienkārši pasludinot, ka Satversme vietām nozīmē ko citu (nekā tā tika interpretēta agrāk), vienmēr tieši to ir nozīmējusi un nelga ir katrs, kas to nesaredz. Tāda savdabīga Hansa Kristiana Andersena pasakas par ķēniņa jaunajām drēbēm 21.gadsimta Latvijas versija – kur ceremonija ir izveidota tā, lai apkārtējie noticētu ceremonijai, nevis savām acīm, pat ja acis rāda, ka skaisto, jauno drēbju nav un ķēniņš savā nemaldīguma apziņā ir aizmaršējis kails.

Tādēļ preambulas iecere ir progress – tā atver iespēju sabiedriskām diskusijām par nozīmīgiem jautājumiem, tādiem kā nācijas pašizpratne, Latvijas nākotne, kopējiem centieniem padarīt to labāku. Diskusijām, kuru rezultāts ir atvērts – proti, pat ja preambula tiktu pieņemta, neviens no mums droši nezina, kā šī preambula pēc visām diskusijām tobrīd izskatīsies.

Taču šobrīd publiski parādītais teksts, manuprāt, nav labs šādas diskusijas atskaites punkts – lai diskutētu, polemizētu, būtu vajadzīgs kāds iedvesmas virzīts diskusijas iededzinātājs. Pašreizējam Satversmes preambulas melnrakstam trūkst dzīvības pazīmju, – tas šķiet tapis kompromisu kompromisos un rezultātā kļuvis stilistiski un saturiski pārmocīts. Šādus tekstus nav tikai grūti atbalstīt, tiem nav pietiekamas enerģētiskās vilkmes pat tam, lai iedvesmotu ar tiem polemizēt!

Tādēļ izvēloties atskaites punktus diskusijai, es izvēlos būt ļoti selektīva: proti, diskutēt nevis par pilnīgi visu preambulas melnraksta atvērto diskutablo jautājumu spektru (ne mazāk kā 30), bet tikai tām dažām tēmām, kas man personiski šķiet īpaši svarīgas un kur man ir ļoti skaidra, ilgās pārdomās tapusi vērtībpozīcija, kas dziļi konfliktē ar to, ko redzu melnrakstā.

1. Latvijas nācija: kas tā ir?

Manuprāt, Latvijas “pieder” katram cilvēkam, kas jūtas tai piederīgs. Vienalga – vai šobrīd dzīvo Latvijā vai kādā citā valstī, bet turpina justies piederīgs tieši Latvijai. Vienalga – vai viņa senčos ir etniskās latgaļu, krievu, ķīniešu vai zemgaļu asinis. Vienalga – vai runā latviski ar akcentu vai nerunā. Kad es piesaucu “Latvijas nāciju”, es šo vārdu savienojumu lietoju tieši šādā nozīmē: nācija pirmām kārtām ir par piederības sajūtu šobrīd un nākotnē. Ja izjūtam šo piederības sajūtu, tad esam viena tauta, nācija, saime.

Satversmē ir ietverta prezumpcija, ka Latvijas tauta – nācija – ir tās pilsoņi. Suverēnās varas nesēji – tie, kas piedalās vēlēšanās un referendumos. Šāda konstitucionāla izpratne manās acīs nav ideāla (jo var būt pilsonis, kurš nemaz nejūtas piederīgs Latvijai un var būt cilvēks bez pilsonības, kas visu dzīvi veltījis mūsu kopējam labumam), bet es esmu ar to mierā, jo arī tā man šķiet saprātīga – nācija kā politisks lēmējs. Līdz ar to, kad lietoju terminu “nācija” savām privātajām pasaules organizēšanas vajadzībām, ar to saprotu piederības sajūtu, bet kad domāju konstitucionāli – ar šo terminu saprotu pilsoņus, kas ietekmē Latvijas svarīgākos lēmumus un veido mūsu kopējo valsti nākotnē. Pilnīgi neatkarīgi no tā, kas ir viņu asinīs un vai viņi ir “latviskās dzīvesziņas” (citāts no preambulas melnraksta) nesēji vai nav!

Es NEESMU mierā ar koncepciju, kas ir piedāvāta preambulas melnrakstā. Proti, ka Latvijas nācija (pilsoņi) dalās valstsnācijā, mazākumtautībās un pārējos vārdā neatšifrētos elementos, – turklāt “valstsnācija” idejiski ir pats nozīmīgākais elements, Latvijas “saimnieks”. Manuprāt, valstsnācijas koncepcts ir sadomāts, nevajadzīgs un pēc sekām destruktīvs intelektuāls vingrinājums, kas mūsu sabiedrību ved strupceļā. Tā nostiprina jau tā padomju ietekmē hipertrofētās etniskās piederības kategorijas, kuru rezultātā 44% no Latvijas iedzīvotājiem, kad viņi domā par “latviešiem”, joprojām domā nevis par visiem ilglaicīgajiem Latvijas iedzīvotājiem vai piederības sajūtu Latvijai, bet gan novecojušās asinsradniecības un etniskās piederības kategorijās. Domāšana etnokulturālās kategorijās – līdzīgi kā sabiedrības dalīšanai citās pārāk vienkāršotās un polarizējošās kategorijās, kā, piemēram, proletariāts/buržuāzija, – ir bīstama, šādas intelektuālas primitivizācijas ir vedušas pie lielākajām no pagājušā gadsimta cilvēciskajām traģēdijām.

Manuprāt, Latvijā atkal un atkal fokusēt cilvēku uzmanību uz etnokulturālām īpatnībām, mūsdienās nebūtiskām atšķirībām starp pilsoņiem, sludinot, ka Latvijā vienu pilsoņu etnokulturālās īpatnības ir nozīmīgākas par citu etnokulturālajām īpatnībām, ir destruktīvs. Šāds domāšanas veids pats par sevi polarizē nevis vieno. Mēs kļūsim par patiesi vienotu nāciju brīdī, kad cilvēku etniskā izcelsme kļūs, līdzīgi kā daudz kur citur Eiropā, par viņa paša dziļi privātu lietu (kas šim konkrētajam cilvēkam var būt svarīga un var arī totāli neko nenozīmēt).

Mums kā nācijai – visiem Latvijai piederīgajiem cilvēkiem – ir vajadzīgs jauns, kopīgs stāsts par mums pašiem kā Latvijas tautu, kopīgiem tās saimniekiem . Šo stāstu nevar radīt, mākslīgi izrokot no kapa un pieslēdzot skābekļa padevei jau sen kā novecojušās 19.gadsimta izpratnes! Pagājušā gadsimta divdesmito gadu sākumā Satversmes tēvi bija pietiekami prātīgi, lai šīs tam laikam tik raksturīgās, bet šķelošās, polarizējošās etniskās koncepcijas konstitūcijā neieliektu: neredzu nekādu iemeslu, kādēļ tās Satversmē mākslīgi iestūķēt šobrīd.

2. Konstitūcijai jābalstās sava laika apgaismotākajos uzskatos

Manuprāt, konstitūcijas – mūsu visu kopdarbības juridisko pamatnosacījumu – uzlabojumiem vienmēr jāiedvesmojas no savam laikam visatbilstošākās, apgaismotākās sabiedriskās, juridiskās un filozofiskās domās. Motivācijai būtu ar atvērtām acīm paskatīties uz savu un citām sabiedrībām, izzināt pašus labākos pasaules piemērus, izsvērtākos domu virzienus un jau uz šīs apgaismotās izpratnes bāzes mainīt kādus būtiskus mūsu visu kopdarbības nosacījumus. Mācāmies no savas un citu pagātnes, lai izdomātu to, kā vislabāk garantēt labāku nākotni.

Jā, jā, tas ir neslēpts un nekaunīgs ideālisms, bet nudien uzskatu, ka savādāk nav nemaz vērts! Labojiet, ja maldos, bet, manuprāt, Satversmes sapulces darba process pirms 100 gadiem bija tieši šādi idejiski iedvesmots un tādēļ mantojumā esam saņēmuši ļoti labu konstitūciju.

Izlasot preambulas tekstu, man kā tās lasītājai nav sajūtas, ka autori vēlējās ar atvērtām acīm paraudzīties uz Latvijas sabiedrību vai mācīties no pasaules labāko valstu pieredzes. Tā vietā šķiet, ka preambulu ir iedvesmojušas bailes un neuzticēšanās Latvijas tautas saprātam un Satversmes jau šobrīd piedāvātajām ļoti spēcīgajām garantijām pret nepārdomātiem lēmumiem (gan Saeimas likumu otrreizējās pārlūkošanas iespējām, gan augstajiem referendumu kvorumiem, gan tiesu varas, it sevišķi konstitucionālajai kontrolei). Atzīšos, ka man ir grūti iejusties šādā baiļu perspektīvā, jo, Latvijai pakāpeniski, bet teju nenovēršami kļūstot par aizvien iekšēji vienotāku un pašapzinīgāku Eiropas sabiedrību, es tām vienkārši neredzu racionālu pamatu.

Bet es spēju pieņemt un cienīt cilvēkus, kuriem ir vislabākie motīvi un kas jūt kādus draudus un tādēļ dara ko spēj, lai draudus novērstu (pat ja man šie draudi subjektīvi šķiet sadomāti). Tas, ko es nekādi nespēju pieņemt vai cienīt: intelektuāls negodīgums. Man šķiet negodīgi uzdot par pašsaprotamām un teju vai nediskutējamām filozofiska rakstura teorijas, kurās ir ļoti daudz kā diskutējama – Latvijas valsts pamati un misija ir tieši šāda tēma. Latvijas valsts pamati un misija nav nekāds reizrēķins, kur divnieku pelnījis katrs, kas nezina, cik ir seši reiz septiņi, bet gan leģitīmas sabiedriskas diskusijas tēma ar mainīgu atbildi: katrai paaudzei šī atbilde ir jāmeklē no jauna, kaut ko paņemot no senču koncepcijām, kaut ko atmetot un kaut ko pieliekot klāt no savas paaudzes progresīvākajiem uzskatiem. Turklāt paaudzes ietvaros panāktais skaidrojums vienmēr būs neērts kompromiss no daudzām ļoti atšķirīgām koncepcijām – tas ir neizbēgami jautājuma komplicētības un cilvēku atšķirīgo vērtību rezultātā.

Tādēļ pateikt, ka Latvijas valsts pamati un misija ir uz visiem laikiem atbildēts jautājums, turklāt vēl šo atbildi ieliekot jau mirušo Satversmes sapulces pārstāvju mutēs – sak, viņi taču tieši tā ir domājuši, pat ja par to Satversmē neko nav teikuši! – man šķiet nekorekti. Dziļi nekorekti.

3. Cienam pagātni, bet skatāmies nākotnē!

Pašreizējais preambulas melnraksts ir pagātnē vērsts un idejiskā lidojuma ziņā gandrīz pilnībā varētu būt tikpat labi tapis Annas Brigaderes “Dievs. Daba. Darbs.” laikos (ar visu cieņu pret šo autori un viņas daiļradi!) Bet nu atzīstieties, kuru šobrīd, 2013.gadā aizrauj šādas frāzes!

“Latviešu tautas dzīvesziņa un kristīgās vērtības ir būtiski veidojušas mūsu identitāti, ka sabiedrības pamatvērtības ir brīvība, godīgums, taisnīgums, solidaritāte, ka ģimene ir sabiedrības pamatvienība un darbs ir katra cilvēka un visas tautas izaugsmes un labklājības pamats”

“Ikkatra pienākums ir rūpēties par sevi, saviem tuviniekiem un sabiedrības kopējo labumu, izturēties atbildīgi pret saviem līdzcilvēkiem, sabiedrību, valsti, vidi, dabu un nākamajām paaudzēm”

Es bez jebkādām grūtībām jau tā šajos samudžinātajos, pārblīvētajos formulējumos aiz komatiem izdomātu vēl kādus 20 papildus klišejiskus elementus, bet …

…. kāda no tā jēga? Sadaļa par darbu un pienākumiem tik pat labi būtu iederējusies padomju laika ēdnīcās – vismaz manā pirmajā skolā uz sienām karājās vairāki plakāti, katrā no tiem varēja iepazīties ar līdzīgi didaktisku uzsaukumu.

Ja preambula tiešām top 2013.gadā, lūdzu, tad parādiet izpratni par mūsu laikmetu: kas mūs kā Latvijai piederīgu kopienu motivēs turēties kopā apstākļos, kad robežas ir vaļā, kad internets ir pavēris agrāk prātam neaptveramas iespējas, – kā veidosim tādu sabiedrību un valsti, kurā gan paši jutīsimies labi, gan citi vēlēsies pievienoties, kuras iedzīvotājiem būtu globāls skatījums un vienlaikus liela rūpe par mūsu īpašo, jauko kopienu?

Lūk, iedvesmai Islandes iedzīvotāju pašu veidotās (pagaidām nepieņemtās) konstitūcijas preambulas melnraksts:

“We, the people who inhabit Iceland, wish to create a just society where every person has equal opportunity. Our diverse origin enriches our society and together we are responsible for the heritage of generations, our country and its history, nature, language and culture.
Iceland is a free and sovereign state with freedom, equality, democracy and human rights as its cornerstones.
The government shall endeavour to strengthen the welfare of the country‘s inhabitants, encourage their culture and respect the diversity of the life of the people, the country and its biosphere.
We wish to promote harmony, security and happiness amongst us and coming generations.
We are determined to work towards peace with other nations and respect for the earth and all mankind.”

Kādēļ es šeit ieliku šo citātu? Lai ļautu salīdzināt atšķirīgās pieejas un laika-orientācijas! Latvijas preambulas melnraksts ir smagnējs, pagātnē iefokusēts, baiļu iedvesmots, bez izteiktas globālas un nākotnes elpas un iedvesmas. Islandes piedāvājums ir stāsts nācijai pašai par savu lielo NĀKOTNES bildi – taisnīgu, laimīgu un harmonisku sabiedrību, kuras centrā ir katra cilvēka pašrealizācijas iespējas. Šī sabiedrība nefokusējas uz etniskiem vai tradicionāliem dzīvesziņas momentiem, bet – tieši otrādi – uzskata cilvēku dzīvesveidu un izcelsmju daudzveidību par īpašu vērtību, vienlaikus skaidri uzņemoties atbildību par pagātnes mantojuma aizsardzību. Bez tam šī ir nācija, kas sevi redz globālā kontekstā – kā daļu no visas cilvēces.

Iespējams, ka galu galā gan Latvijas, gan Islandes konstitūciju preambulas tiks noraidītas. Bet tas nav svarīgi: patiesi svarīga ir preambulas sniegtā vēsts par nācijas pašizpratni!

Kā jums šķiet, kura no šīm divām sabiedrībām ir labāk sagatavota nākotnes izaicinājumiem, kura jūtas droša un pašapzinīga, kura no tām ir iedevusi saviem cilvēkiem pievilcīgāku nākotnes stāstu pašiem par sevi? Islande ar tās 300 000 iedzīvotājiem vai Latvija ar mūsu 2 miljoniem?

Manuprāt, mēs ne ar ko neesam sliktāki. Ja vēlamies Satversmei preambulu, tad īstais, patiesais, jēgpilnais izaicinājums ir uzrakstīt to LABI – tā, lai ne mums pašiem, ne nākamajām paaudzēm nav kauns. Esmu droša, ka spējam!

Projekts „PROVIDUS – valsts partneris politikas plānošanas un veidošanas procesā” tiek īstenots, izmantojot EUR 12 710 piešķīrumu no Islandes, Lihtenšteinas un Norvēģijas ar EEZ finanšu instrumenta un Norvēģijas finanšu instrumenta starpniecību. Projekta mērķis ir ir dot ieguldījumu kvalitatīvas politikas īstenošanā Latvijā, īpašu uzmanību pievēršot valsts attīstībai labas pārvaldības un līdzdalības demokrātijas jomās.

Projektu finansiāli atbalsta Islande, Lihtenšteina un Norvēģija. Šis raksts ir izdots ar Eiropas Ekonomikas zonas finanšu instrumenta un Latvijas valsts finansiālu atbalstu. Par raksta saturu atbild raksta autors.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!