Raksts

Kādēļ ētikai ir nozīme?


Datums:
02. janvāris, 2008


Autori

Ksavjē Lands


Foto: Mia

Ja politiķu vidū ir pārāk maza interese par ētiku, pilsoņiem var rasties vilinājums uztvert demokrātiju par politisku režīmu, kurā nozīme ir tikai šķitumam un blēdībām un kuram nav reālas ietekmes uz viņu dzīvi.

Raksts angļu valodā

Šī raksta mērķis ir īsumā aprakstīt iemeslus, kādēļ dinamiskai un stabilai demokrātijai vajadzīga ētika. Es argumentēšu, ka ētika demokrātijā nav luksus prece — tā rada apstākļus tādas politiskās iekārtas uzturēšanai, kas respektē indivīda brīvības. Rakstā centīšos pierādīt, ka ētika per se ir neaizstājama demokrātijas nodrošināšanai un uzlabošanai. Pirms pievēršos šai tēmai, būtu svarīgi iezīmēt būtiskākās atšķirības starp divām ētikas koncepcijām.

Nereti ētika tiek saprasta tikai kā pareizas, labas uzvedības izpausme publiskajā un privātajā sfērā. Pamatojums ir sekojošs: labas dzīves saturs ir ļoti viegli definējams (vispārēji raksturojot, tas ir vērtību kopums), tādēļ visas potenciālās problēmas ir vai nu uztveres (grūtības saprast, ko pieprasa ētika) vai realizēšanas problēmas (grūtības īstenot dzīvē to, kas tiek uzskatīts par labu un pareizu). Citiem vārdiem, problēmas rodas tādēļ, ka cilvēkiem pietrūkst izpratnes par ētiku vai arī viņi nespēj “būt ētiski” vai “uzvesties ētiski”.

Šai pozīcijai piemīt divas formas — populārā un elitārā. Saskaņā ar pirmo labas dzīves saturs ir visiem zināms, bet ne visi spēj attiecīgi uzvesties, jo viņiem, piemēram, pietrūkst gribas to darīt. Es to sauktu par “Sokrāta versiju”. Saskaņā ar šo pieeju cilvēkiem pēc būtības piemīt morāla gudrība, kaut arī viņi nespēj to likt lietā. Elitārā nostādne vēstī — ja cilvēki nerīkojas ētiski, tas notiek tādēļ, ka viņi nezina, kas nāk par labu mums un mūsu sabiedrībai. Šis arguments (“Platona versija”) apgalvo, ka savu ierobežoto spēju dēļ cilvēki nevar noteikt, kas ir labs.

Abām nostādnēm piemīt viens un tas pats trūkums, proti, to pamatā ir kļūdains pieņēmums, ka pastāv tikai viens labas dzīves veids un ikvienam sabiedrības loceklim uz to ir jātiecas. Abas nostādnes ir monistiskas (balstītas pārliecībā, ka pastāv tikai viena morālā patiesība jeb tikai vienai morālajai patiesībai ir vērtība), ar perfekcionisma tendenci (jo paredz, ka šī patiesība var tikt iedzīvināta visā sabiedrībā). Tādējādi abas nostādnes ignorē morālo plurālismu, kas pastāv ikvienā sabiedrībā.

Pat ja vispārējos vilcienos cilvēki ir vienisprātis par tādām pamata vērtībām kā vienlīdzība, brīvība un cilvēka cieņa, brīdī, kad šiem principiem ar politisku lēmumu starpniecību jāpiešķir konkrēta forma, rodas asas domstarpības. Piemēram, neviens nenoliedz, ka nogalināt cilvēku ir slikti, taču pastāv dažādi uzskati par eitanāziju un abortiem. Kādēļ? Ne tādēļ, ka konkrētā viedokļa aizstāvjiem un viņu oponentiem nebūtu līdzīgi principi un vērtības, bet gan tādēļ, ka viņi nav vienisprātis par šo principu un vērtību interpretāciju.

Šeit ir jāuzmanās. Es nesaku, ka nav iespējams iedzīvināt nevienu kopīgu principu. Piemēram, tas, ka dažas profesijas vai sabiedriskos amatus regulē deontoloģijas kodeksi, ir gluži leģitīmi. Kas šajos gadījumos ir īpašs? Vispirmām kārtām, ir svarīgi noteikt regulējumu konkrēto profesionāļu (ārstu, tiesnešu, politiķu, advokātu, žurnālistu…) aktivitātēm, lai nodrošinātu, ka šie cilvēki negūst labumu sava amata dēļ, ka viņi respektē pilsoņu līdztiesību un cilvēku brīvības, kā arī nerada kolektīvu kaitējumu. Otrkārt, ir svarīgi nodrošināt, lai šie kodeksi top demokrātiska procesa rezultātā, kurā ietilpst publiskas debates un saprātīgu viedokļu apmaiņa — vismaz to cilvēku starpā, uz kuriem šie kodeksi attieksies, kā arī to cilvēku starpā, kuru dzīvi konkrētā profesija var skart (klienti, pacienti, sabiedrisko pakalpojumu patērētāji…). Pēc kodeksu izstrādāšanas ir normāli sodīt tos cilvēkus, kas pārkāpj profesijas principus. Piemēram, ja ārsts valstī, kurā aborti ir likumīgi, mēģina sievieti atrunāt no grūtniecības pārtraukšanas, viņš būtu jāsoda. Ja politiķis ir ļaunprātīgi izmantojis amata stāvokli, viņam jāstājas tiesas priekšā. Citiem vārdiem, demokrātijai ir jādefinē likumi un tie jāiedzīvina; un īpaši svarīgi tas ir to personu gadījumā, kuras pilda noteiktas publiskas funkcijas.

Bet vai tas nozīmē, ka sabiedrībā ir cilvēki, kuriem piemīt ētikas — gan vispārējo principu, gan specifiskās jomas principu — definēšanas monopols? Nē. Dzīve demokrātiskā režīmā cita starpā noved pie tā, ka paternālisms sāk izraisīt arvien lielākas šaubas (pamatoti). Personām, kuras sevi uzskata par absolūto ētikas zināšanu nesējiem, vajadzētu, pirmkārt, pazemināt savu vēlmju un cerību latiņu un padarīt tās reālistiskākas, un, otrkārt, pieņemt to, ka līdzpilsoņi var apstrīdēt viņu uzskatus un lēmumus. Lai cik ļoti mēs skumtu pēc “vecajiem labajiem laikiem”, kad lēmumus bija tik viegli pieņemt un īstenot, tā ir maksa par dzīvi demokrātijā — ir jāatklāj savi argumenti un jāpieņem, ka tie tiks publiski izdiskutēti, lai panāktu plašu kompromisu.

Šeit esam nonākuši pie pašas būtības ētika svarīgumam demokrātijā. Visa pamatā ir publiskas debates, taču ne gluži jebkura veida debates. Pastāv debates, kas tiek vadītas un pabeigtas ar spēka paņēmieniem, izmantojot bailes, vairākuma spiedienu un tamlīdzīgi. Nebūt ne visas diskusijas nāk par labu demokrātijai. Dažu debašu nozīmību grauj stereotipi par noteiktām sabiedrības grupām, citas izkropļo vairākums, kas nepievērš uzmanību minoritātes vajadzībām un prasībām. Ir viegli atrast piemērus citām neveselīgu publisko debašu formām. Precīzu veselīgas diskusijas apstākļu definīcija ir pārāk plaša, lai tai šajā rakstā pievērstos visos sīkumos. Taču var minēt dažus pamata principus. Pirmkārt, veselīga diskusija ir tāda diskusija, kas neizslēdz cilvēkus, kuriem ir leģitīma interese par gaidāmajiem lēmumiem. Otrkārt, veselīga diskusija ir tāda diskusija, kurā ir ierobežots asimetrisko pozīciju skaits. Piemēram, debatēs par globālo sasilšanu ir pamatoti piešķirt lielāku svaru zinātnieku viedokļiem. Bet būtu ļoti apšaubāma prakse sarunās par pilsonības piešķiršanas nosacījumiem neiekļaut imigrantus un nepilsoņus. Treškārt, ir jābūt spēcīgai saiknei starp diskusijām un lēmumiem. Citiem vārdiem, lēmumu pieņēmēji nedrīkst ignorēt diskusijas rezultātus nolūkā īstenot paši savu dienaskārtību.

Ētikas loma ir tieši saistīta ar šiem principiem. Patiesībā, ja ētiku definējam kā disciplīnu, kas novērtē darbību morālo vērtību un pasaules stāvokļus, un, ja turklāt ētika ir disciplīna, kas pārrauga motīvus un argumentāciju, kas tiek piedāvāta šo darbību un pasaules stāvokļu pamatojumam, tad ētika demokrātijā ir neaizstājama. Tas tā ir tādēļ, ka ētika ir daļa no taisnīgākas sabiedrības meklējumiem — tādas sabiedrības, kurā nevienlīdzība, dominēšana un tiesību pārkāpumi būtu samazināti līdz minimumam. Tādēļ ētika nevar būt tikai dažu cilvēku monopols, kuri uzskata sevi par morāles interpretētājiem vai valdītājiem. Ētikai ir jābūt pieejamai visiem un, protams, tā tāda arī ir. Pieņemot ikdienas lēmumus, pat vispersoniskākajos, mēs pastāvīgi apsveram lēmumu labvēlīgās un nelabvēlīgās sekas, uzdodam sev jautājumu, vai ir labi tā rīkoties un tamlīdzīgi. Ja mēs tik ļoti uztraucamies par to, vai pieņemam pareizo lēmumu pareizajā brīdī (un ne tikai tādēļ, lai aizstāvētu savas intereses), tad kādēļ lai tas būtu citādi publisko lēmumu gadījumā, kuri ietekmē mūsu — sabiedrības locekļu — dzīvi?

Ir divu veidu aizspriedumi, kuriem es gribētu pievērsties, pirms pabeidzu rakstu. Abi ir vienas monētas divas puses. Pirmais — sabiedrības locekļiem būtu jāpievērš uzmanība publiskajai ētikai ne tikai tad, kad sabiedrību satricina dramatiski notikumi. Ideālā pasaulē mums visiem būtu pastāvīgi jāsatraucas par politiskajiem, tiesiskajiem un sociālajiem lēmumiem. Taču mēs nedzīvojam ideālā pasaulē. Tādēļ minimālā programma būtu dziļāk aplūkot publisko sfēru. Visacīmredzamākais motīvs (gandrīz) pastāvīgai uzraudzībai ir draudi, ka, iztrūkstot iedzīvotāju plašai interesei par politiku, daži pašpasludinātie “morāles speciālisti” varētu monopolizēt debates par lēmumu labumu un pareizību — tādu lēmumu, kuri ietekmē ļoti daudzu cilvēku dzīvi. Otrkārt, ja politiķu vidū ir pārāk maza interese par ētiku, proti, par publisku viedokļu un argumentu apmaiņu, pilsoņiem var rasties vilinājums uztvert demokrātiju par retorisku politisku režīmu, kurā nozīme ir tikai šķitumam un blēdībām, un domāt, ka demokrātija nav nekas vairāk par vārda spēļu un virspusēju paziņojumu virkni, kurai nav reālas, labvēlīgas ietekmes uz cilvēku dzīvi. Vēsture mums ir pastāvīgi mācījusi, ka maldināt cilvēkus par demokrātijas būtību, iespējams, ir viens no visu laiku postošākajiem politiskajiem aprēķiniem.


Politicians’ Statements on Mixed Societies in Europe: Identity, Diversity, Responsibility

The Way We Talk Now: Demonisation of opponents and search for scapegoats in Latvian political discourse in 2007

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!