Šis ieraksts noteikti pārsteigs manus studiju biedrus un universitātes pasniedzējus, kuri piedalījās 2004. gada politikas zinātnes bakalauru izlaidumā. Toreiz sakot atvadas no alma mater uzstājos ar dedzīgu runu, ka Latvijai esot jāseko Zviedrijas pēdās un jāveido līdzīgs sabiedrības modelis, ko mūsu ziemeļu kaimiņi sauc par „folkhemmet” (tautas māja). Zviedru sociāldemokrāti uzskatīja, ka Zviedrijai jātop par vietu, kur visa tauta var dzīvot labklājībā, kopībā un vienlīdzībā. Tāda skaista vīzija par bezšķiru sabiedrību, kurā tauta dzīvo laimīgi.
Apmēram līdzīga sajūta man viņdien radās lasot Aigara Štokenberga rakstu Dienā. Viņš visai spējīgi izmanto Zviedrijas modeļa šarmu. Arī mani kā jaunu un naivu politologu aizrāva „folkhemmet” ideja. Cilvēki Zviedrijā nudien dzīvo relatīvā labklājībā. Tomēr tā nav nodokļu radīta labklājība – Zviedrijas labklājība ir meklējama dažādu faktoru līdzdarbībā, kuru starpā nozīmīgi ir ārpolitiskie un iekšpolitiskie faktori. Reducēt „Zviedrijas modeli” uz augstiem nodokļiem, kas ir kombinēti ar augstu izaugsmi, ir mazākais dīvaini. Zviedrijas vēsture rāda, ka nodokļu slogs radikāli tika pacelts tikai sešdesmito gadu beigās septiņdesmito gadu sākumā, kas izraisīja ne tikai uzņēmēju, bet arī Astrīdas Lindgrēnes sašutumu. Viņa, parodizējot zviedru sociāldemokrātu sabiedrību, radīja populāru tēlu – pasaku stāstnieci Pomperiposu, kura dzīvo laimīgi, līdz vienā dienā saņem pavēsti, ka viņai nodokļos jāmaksā 102 % no saviem ienākumiem.
Manā skatījumā Zviedrija nekādā gadījumā nav valsts attīstības paraugmodelis, izņemot vienu aspektu – ka tur nav gandrīz nekādas korupcijas, toties ir ārkārtīgi efektīvs valsts aparāts. Valsts ekonomiskā sistēma ir kritizējama no vairākiem aspektiem un tam es šeit nevēlos pieskarties. Kas mani satrauc šādā „Zviedrijas modeļa” sabiedrībā ir nereti pilnīgi šokējošā ļaužu pārliecība, ka valsts ir galvenais labklājības nodrošinātājs. Kaut ko tādu es biju pieradis dzirdēt Latvijā, kur no tautiešu prātiem vēl nav izdzēstas Padomju laika pēdas, bet demokrātiskā sabiedrībā? Tāpat nesen tika publiskots pētījums, kurš secina, ka zviedriem ir vai nu ļoti zemi ietaupījumi, vai to nav vispār. Protams, ka pēc nodokļu, ikmēneša rēķinu un iztikas izdevumiem, izdarīt ievērojamus ietaupījumus zviedriem nav iespējams.
Tādēļ zviedru prātos gaužam loģiski ir iesakņojusies ideja, ka no valsts var prasīt atbildību par savu, bērnu un visas sabiedrības labklājību. Sociāldemokrātiskais establišments medijos, universitātēs un kultūras dzīvē vēl jo vairāk arī nostiprina šādu personiskās atbildības izdzēšanu un iesakņo kolektīvistiskas vērtības sabiedrībā. Un tādēļ es saku NĒ jebkuram piedāvājumam, lai Latvija kļūtu par Zviedrijas klonu. JĀ tiesiskumam, fiskāli atbildīgai ekonomiskai politikai un tolerancei, bet NĒ „zviedru modelim”.