Raksts

Kādas partijas, tāda demokrātija


Datums:
06. oktobris, 2009


Autori

Līga Stafecka


Foto: Thai Jasmine

Pārmaiņas partiju demokrātijā un sabiedrības attieksmē pret tām nevarēsim sagaidīt, kamēr vien politisko organizāciju biedri neapzināsies savu lomu un atbildību būt demokrātisko principu sargiem partijā.

Pēdējo mēnešu laikā publiski izskanējuši divi gadījumi, kad partijas bez diskusijām no savām rindām izslēdz biedrus, turklāt pašiem biedriem šī lēmuma pieņemšanas brīdī nemaz neesot klāt. Augustā no Tautas saskaņas partijas tika izslēgtas divas Jūrmalas nodaļas deputātes, savukārt pirms divām nedēļām Tautas partija (TP) izslēdza vienu no saviem pieredzējušākajiem biedriem — Dzintaru Ābiķi. Partiju līderiem var būt savi argumenti, kāpēc biedri izslēgti, taču būtu svarīgi par tiem paziņot ne vien tiem, kurus izslēdz, bet arī pārējiem partijas biedriem, lai arī viņiem būtu skaidrs, kāpēc partijas vadība ir nonākusi līdz šādam lēmumam. Pretējā gadījumā biedri šādu rīcību var uztvert kā brīdinājumu, ka visi, kas kritiski izteiksies par partijas līderi vai partijas rīcību noteiktos jautājumos, šajā partijā vairs nebūs vēlami. Līdzšinējā partiju rīcība minētajos un tiem līdzīgajos gadījumos ir radījusi iespaidu, ka izpratne par varas avotu partijās ir sagriezusies ačgārni — partiju līderi un atsevišķi dibinātāji sevi uztver kā partijas īpašniekus, kuriem partijā pieder vairākums „kapitāldaļu”, un tām proporcionāli — arī balsu skaits partijas lēmumos.

Minētie novērojumi par partiju faktisko iekšējo nedemokrātiskumu Sabiedrībai par atklātību Delna radušies pētījuma Cik demokrātiskas ir Latvijas politiskās partijas? Vēlēšanu sarakstu veidošana pirms 2009.gada pašvaldību vēlēšanām laikā.

Ierindas biedru balsošanas mašīna

Attiecībā uz partiju dzīvi ir virkne apzīmējumu, kas ērti iegūluši politiskajā diskursā, taču tikai retais pievērš uzmanību tam, kādu vēstījumu tie satur. Piemēram, kurš gan nezina, ka ar apzīmējumu “partijas ierindas biedrs” ironizējot tiek saprasta ļoti konkrēta persona — TP dibinātājs un spilgtākais līderis Andris Šķēle, kura dominējošo ietekmi partijas darbībā un lēmumu pieņemšanā neviens īpaši neapšauba. Vēl varētu minēt arī virkni citu epitetu, piemēram, partijas kā “balsošanas mašīnas”, “partijas disciplīna”. Šie apzīmējumi kliedzoši signalizē par nopietnām iekšējās demokrātijas problēmām partijās, taču vienlaikus ne paši partiju biedri, ne arī līderi nav gatavi par tām runāt atklāti un nav gatavi veikt principiālas izmaiņas partiju iekšējās demokrātijas uzlabošanā. Tiesa, lielo partiju biedri iekšējās demokrātijas problēmas visai labi apzinās.

Minēto visai precīzi ilustrēja TP ārkārtas kongresa uzrunas pēc tam, kad atkāpties nācās pēdējai Aigara Kalvīša valdībai. Kongresā virkne biedru vairāk vai mazāk tieši, norādīja, ka partijai būtu jākļūst iekšēji demokrātiskākai, savukārt līderi kušināja, lai nepārvērš kongresu par sevis šaustīšanu un viss turpinās pa vecam. Šajā ziņā brīžiem rodas sajūta, ka partijas uzvedas kā tāda vecmāmiņa, kas staigā apkārt un meklē brilles, kuras patiesībā viņai ir uz degungala.

Latvijā ir viszemākā līdzdalība politiskajās partijās Eiropā un visaugstākā neuzticēšanās tām. Eirobarometra dati liecina, ka Latvijā neuzticēšanās līmenis politiskajām partijām ir augstākais Eiropas Savienības (ES) valstu vidū. 2008.gada rudenī 91% iedzīvotāju neuzticējās politiskajām partijām, un šis neuzticēšanās līmenis jau vairākus gadus saglabājas vienmērīgi augsts. Piemēram, 2007. gadā partijām neuzticējās 88% iedzīvotāju. Tuvākā Latvijas sekotāja šai ziņā ir Polija, kur politiskajām partijām neuzticas 89% iedzīvotāju. Salīdzinoši vairāk partijām uzticas Dānijas (54%) un Nīderlandes (51%) iedzīvotāji, taču ES 27 valstu vidū uzticības līmenis politiskajām partijām svārstās ap 20%[ 1 ]. Neuzticēšanās politiskajām partijām iet roku rokā ar zemu līdzdalību — pēc dažādiem datiem, līdzdalība politiskajās partijās Latvijā svārstās no 1,5% līdz aptuveni 0,9% iedzīvotāju, kamēr vidējais rādītājs Eiropā ir 5%[ 2 ].

Varētu teikt, ka partiju iekšējai demokrātijai ir ļoti būtiska nozīme gan no procesa, gan rezultāta viedokļa. No procesa viedokļa svarīgi, lai partiju biedri varētu līdzdarboties partijas dzīvē un „audzēt” kompetenci, uzkrāt politisko pieredzi un diskusijās vienoties par kopīgu nostāju. Savukārt no rezultāta viedokļa iekšējā demokrātija palīdz partijām precīzāk identificēt galvenās elektorāta intereses, tādējādi stiprinot savu pārstāvniecību, kā arī izraudzīties vēlētāju gribai visatbilstošākos kandidātus gan vēlēšanās, gan izvirzot kandidātus citos publiskos amatos.

Neapšaubāmi, politiskās partijas ir viens no ārkārtīgi būtiskiem demokrātijas balstiem, tādēļ tas, cik veiksmīgi partijas pilda tām atvēlēto lomu demokrātijā, lielā mērā arī ietekmē demokrātijas kvalitāti, bet partiju iekšējie darbības principi atklāj partijas darbības principus publiskajā politikā. Partijām būtu jānovērtē tā pievienotā vērtība, ko ilgtermiņā var nodrošināt demokrātiskas procedūras un plaša biedru iesaiste partijas darbā. Pretējā gadījumā var nonākt līdz situācijai, kad partijas biedru soliņš ir kļuvis draudīgi īss un tā zaudē ne vien savu politisko ietekmi, bet arī biedru un vēlētāju atbalstu.

Vēlēšanu sarakstu veidošana — neformāla

Biedru iespējas ietekmēt partijas darbību vislabāk var novērtēt brīdī, kad partijas izraugās savus līderus, definē partijas pozīciju un programmu, kā arī izraugās partijas kandidātus vēlēšanām. Pirms 2009.gada pašvaldību vēlēšanām Delna uzsāka pētījumu, kurā pievērsās tam, kā partija veido pašvaldību vēlēšanu sarakstus Rīgā un Jūrmalā. Tika veiktas aptuveni 30 intervijas ar partiju biedriem gan partiju centrālajās institūcijās, gan minēto pilsētu vietējās nodaļās. Partiju biedriem tika jautāts par to, pēc kādiem principiem partijas veido savus sarakstus, kāda ir procedūra, kādus kritērijus piemēro kandidātiem. Kopējais secinājums pētījumā — pašreizējā partiju uzbūve un darbības principi nav motivējoši plašākai sabiedrībai aktīvi līdzdarboties politiskajās partijās necaurskatāmās lēmumu pieņemšanas, partiju vājās institucionālās uzbūves un arī zemās biedru iesaistes dēļ.

Kopumā vairums partiju atgādina neformālas interešu grupas, jo tās ir ļoti vāji institucionalizētas gan partijas darbības organizēšanā, gan arī lēmumu pieņemšanā. Kopumā partijās vēlēšanu sarakstu veidošana ir neformāla un necaurskatāma. Arī partiju statūti šajā ziņā nevieš īpaši lielu skaidrību, lai arī Politisko partiju likums nosaka, ka statūtos šāda kārtība būtu jāparedz. Turklāt sarakstu veidošanā partijās ir iesaistīts visai šaurs personu loks. Piemēram, Jūrmalā vairumam partiju nav savu pastāvīgu biroju, kur satikties biedriem vai arī vēlētājiem. Arī turīgākās partijas tiekas kafejnīcās vai kāda biedra darba vietā, un, ja vēlēšanu sarakstu veido neformāli, kāds no biedriem varētu arī palaist garām šo procesu.

Pašvaldību vēlēšanās visai plašas pilnvaras saraksta veidošanā ir piešķirtas vietējām nodaļām, lēmumu pieņemšana ir decentralizēta, taču tas dažkārt ir nepietiekami, lai procesu varētu nosaukt par demokrātisku. Piemēram, Jaunā laika (JL) Jūrmalas nodaļā saraksts tika izveidots slēgtā nodaļas valdes sēdē, savukārt LPP/LC Rīgas nodaļas vadītājs pēc formālas apspriešanās nodaļas biedru kopsapulcē Rīgas vēlēšanu sarakstu izveidoja vienpersoniski. Savukārt Jūrmalas vēlēšanu sarakstu izveidoja LPP/LC centrālā valde Rīgā, kurai nodaļa bija iesūtījusi potenciālos kandidātus. Varētu saprast, ka nodaļa, kurā ir salīdzinoši mazāk biedru, neizstrādā sarežģītus mehānismus, taču pamatprincipiem un laika rāmim būtu jābūt iepriekš noteiktiem, lai biedriem būtu iespējas iesaistīties šajā procesā uz saprotamiem spēles noteikumiem.

Trūkst konkurences un līderu kritikas

Otrs nozīmīgs problēmu loks ir saistīts ar partiju biedru pasivitāti un kompetences trūkumu. Nav tā, ka biedri lauztos iekšā partiju birojos vai vietās, kur biedri satiekas, bet tur aiz aizslēgtām durvīm daži lemtu par partijas nodaļas sarakstu. Gan biedri, gan partiju līderi intervijās atzina, ka kopumā partijās starp biedriem nepastāv nekāda konkurence, lai iekļūtu partijas vēlēšanu sarakstā. Tieši pretēji — partiju vadībai ir jāpierunā partijā esošie kandidēt. Tā ir tipiska problēma Jūrmalā, kur partijām ir mazākas nodaļas, tomēr izrādās, ka arī Rīgā partijām, izņemot LPP/LC un TP, šī ir labi zināma problēma par spīti tam, ka vairumam partiju Rīgā ir koncentrējusies lielāka daļa biedru. Dažās partijās atklāti tika atzīts, ka vairāki biedri ir gatavi kļūt tikai par „statistiem”, lai partija varētu iesniegt pilnu kandidātu sarakstu. Konkurences trūkums partijās ļauj neizvirzīt biedriem nekādas īpašas prasības, un tas visai loģiski tālāk lielā mērā nosaka tālāku kompetences un profesionālisma trūkumu politikas veidošanas procesā. Tikai piecas no desmit pētījumā iekļautajām partijām Rīgā atzina, ka nodaļā ir vienojušās par vērtēšanas kritērijiem kandidātiem, starp kuriem tipiskākie ir kandidāta atpazīstamība, lojalitāte partijai un laba reputācija. Pārējos gadījumos šāda vērtēšana vai nu nenotiek vispār vai arī katrs vadās pēc saviem ieskatiem.

No intervijām ar partiju biedriem radās iespaids, ka partijās darbojas nerakstīts likums, ka partiju līderi netiek apspriesti. Ņemot vērā, ka līderi ir arī partijas kampaņas priekšvēlēšanu vēstījuma paudēji, kas lielā mērā ietekmē partijas izredzes vēlēšanās, partijas biedriem būtu jābūt iespējai izvērtēt, kurš varētu būt piemērotākais vēlēšanu saraksta līderis. Vēl labāk, protams, ja biedriem būtu iespēja piedalīties iepriekšējā balsošanā, tādējādi nominējot šo kandidātu. Taču atkal jāteic, ka biedri nav īpaši gatavi atklāti diskutēt par saraksta līderi, pat ja viņiem ir iespēja šādā procesā piedalīties. Piemēram, ir grūti iztēloties, ka kāds kritiskais biedrs LPP/LC būtu gatavs biedru kopsapulcē, kur par saraksta līderi tika izvirzīts Ainārs Šlesers, celties un atklāti paust savas bažas par viņa kandidatūru. Vai arī cita problēma — partijas biedri vienkārši nepaspēj izvērst plašāku diskusiju par to, kāpēc partijā izvirzīts konkrētais līderis. Tā tas bija JL gadījumā, kad Solvitu Āboltiņu Rīgas mēra kandidāta pozīcijā nomainīja Edgars Jaunups, kas izraisīja zināmu neapmierinātību arī biedru rindās. Novēlota sarakstu veidošana kopumā ir viena no izplatītām problēmām, kas faktiski atņem partijas biedriem tiesības aktīvi iesaistīties šajā procesā.

Minētās problēmas lielākā mērogā mēs varam novērot arī publiskajā politikā — necaurskatāma lēmumpieņemšana, kas dažkārt notiek kādās neformālās brokastīs vai mednieku namiņā, satiekoties ietekmīgākajiem spēlētājiem. Vienlaikus politiskā elite pakausī nejūt karstu sabiedrības elpu, kas prasīgi uzstātu uz politiskās atbildības un atklātības nepieciešamību un izmantotu savus ietekmes instrumentus, tajā skaitā arī vēlēšanas, lai sapurinātu tos, kuri par sabiedrības interesēm ir aizmirsuši vai laika gaitā nomaldījušies no šī ceļa. Tādēļ lielas pārmaiņas partiju demokrātijā un sabiedrības attieksmē pret tām nevarēsim sagaidīt, kamēr vien politisko organizāciju biedri neapzināsies savu lomu un atbildību būt demokrātisko principu sargiem partijā. Ja sargi gulēs letarģiskā miegā, laupītāji varēs nesteidzīgi un atklāti izvēlēties dārglietas, kas viņiem šķiet visvērtīgākās, un klusi nozust aiz horizonta.


Democratia latviensis* un citi zvēri zem mikroskopa

Rīgas aprēķina laulības

Šlesera politisko iespēju laiks

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!