Foto: AFI
Bilingvālā izglītība patlaban tiek piedāvāta tikai Latvijas mazākumtautību skolām, taču tuva nākotne ir arī skolas, kurās mācību priekšmetus apgūs latviešu un angļu, latviešu un franču, latviešu un zviedru valodās! Citu valstu prakse rāda, ka ideja ir laba, tikai Latvijā tās ieviešanā līdz šim trūka sagatavotības.
“Vārdus es nevaru mīlēt,” domāja Hermaņa Heses Sidhārta. Līdzīgi par latviešu valodas vārdiem domā ne viens vien krievu mācībvalodas skolas skolēns, viņa vecāki un skolotāji, kuri neredz jēgu bilingvālām mācībām. Kāpēc?
Bilingvālo jeb izglītību divās valodās Latvijas mazākumtautību skolas sāka ieviest kopš 1999. gada rudens, sekojot Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) rīkojumiem. Skolēnu dzimtajai valodai tiek pievienota otra – valsts valoda, padarot to par mācību līdzekli priekšmeta satura apguvei un radot komunikāciju vidi. Ideja ir ļoti laba un efektīva, to pierāda Kanādas, Šveices un citu valstu prakse un pētījumi skolās.
Diemžēl Latvijā bilingvālās izglītības ieviešana nebija pietiekami sagatavota. IZM stratēģija reformas ieviešanā raksturojama kā no augšas uz leju vadīts process: normatīvajos aktos deklarētu pārmaiņu īstenošana kā pavēle un vienīgā iespējamība, termiņi – saspringti. Reformas īstenošanā kā ministrijas partneris piedalās arī Sorosa fonda – Latvija projekts “Atvērtā skola”, kas pārstāv sociālās sistēmas pieeju: tiek iesaistītas visas izglītības sabiedrības mērķa grupas – skolēni, vecāki, skolotāji, skolu administratori, esam pētījuši viņu vajadzības reformas ieviešanas laikā, snieguši metodiskas un saturiskas atbildes uz aktuāliem jautājumiem. “Atvērtā skola” eksistē kā sadarbības tīkls: lai nodrošinātu pēctecību bilingvālās izglītības līmeņos, sadarbojas bērnudārzi, skolas, pedagoģiskās augstskolas, attīstās reģionāli Bilingvālās un starpkultūru izglītības centri Latgalē, Kurzemē, Rīgā.
Latvijas bilingvālās izglītības apakšprogrammās jeb modeļos atspoguļojas divi būtiski politikas principi – latviešu valodas statusa nostiprināšana, lai skolēni 2004. gadā vidusskolas 10.klasē spētu visu vidusskolas mācību saturu apgūt latviešu valodā, gan arī Latvijā dzīvojošu etnisku grupu: krievu, ukraiņu, ebreju, lietuviešu, igauņu u.c. dzimtās valodas saglabāšana un attīstīšana. Latviešu valodas apguve kalpo kā skolēnu sociālās integrācijas līdzeklis – valsts valodas zināšanas palīdzēs gan iegūt pilsonību un līdzdarboties politiskajos procesos, gan veiksmīgi konkurēt darba tirgū. Bilingvisms nav mērķis, tas ir līdzeklis pilnvērtīgai komunikācijai tajā kultūrvidē, kurā cilvēks dzīvo.
Lai gan ikviens kļūst bagātāks, pievienojot savai “valodu pasei” katru nākošo valodu, bilingvālā izglītība patlaban tiek piedāvāta tikai Latvijas mazākumtautību skolām. Tomēr tuva nākotne ir arī bilingvālas skolas, kurās mācību priekšmetus skolēni apgūs latviešu un angļu, latviešu un franču, latviešu un zviedru valodās! Arī latviešu skolās nepieciešams ieviest bilingvālās mācības – šī ir viena no būtiskajām atziņām, kas nesen izskanēja Latvijas Universitātes profesores Inas Druvietes ziņojumā IZM, “Atvērtās skolas” un Latvijas Krievu mācībvalodas skolu atbalsta asociācijas organizētajā konferencē Bilingvālā izglītība: teorija un prakse. Profesore uzsvēra vēl divus nozīmīgus aspektus – skolēnu dzimtā valoda jāizkopj un jāpilnveido vismaz līdz vienpadsmit gadu vecumam, un jāizmanto pasaulē izplatītā prakse, ka dzimtajā valodā tiek mācītas sociālās zinības, vēsture, mūzika, māksla, bet eksaktie priekšmeti – bilingvāli vai valsts valodā. Tādējādi skolēns valsts valodu saistīs ar ikdienas norisēm un darbu, bet kultūras mantojums būs apgūts dziļi emocionāli un nostiprinās cilvēka dzimtās kultūras identitāti.
Izglītības profesionāļi konferencē nonāca pie atziņas, ka galvenās problēmas saistās ar skolotāju pretestību reformai – apsolījumu strādāt bilingvāli, bet patiesībā krievvalodīgu mācību organizāciju, skolu administrācijas nespēju īstenot komandu darbu, ģimenes un skolas stratēģiju nesaskaņotība audzināšanas un valodu lietojumā.
Jāsecina, ka daudzi skolotāji vēl nav pietiekoši pārliecināti par savām valodas zināšanām un metodisko sagatavotību, grūtības sagādā vērtēšana bilingvālās mācībās, apgrūtina arī latviešu valodas vides trūkums – īpaši Latgalē. Visvairāk skolotājiem sadarboties traucē skolēnu vecāku intereses un līdzdalības trūkums. Labas pieredzes piemērus varēja minēt Rīgas Ebreju vidusskolas skolotāja Elīna Faļkenšteina – galvenais ir nepārcensties, bilingvālās izglītības ieviešanu nesasteigt, nesamocīt skolēnus un “nesajucināt” prātā vecākus. Pakāpeniski ieviešot otro valodu, bērni to apgūst ar prieku un interesi, arī vecāki jūtas brīvi, sajūt savu nozīmību un ir gatavi palīdzēt. Tomēr diskusija par vecāku iesaisti bilingvālo mācību atbalstīšanā izvēršas arī par valsts sociālās un reģionālās politikas kritiku: kamēr vecāki strādās līdz vēlam vakaram vai kaunēsies par to, ka ir bez darba un neprot latviešu valodu, viņi nenāks uz skolu un nesadarbosies. Kamēr valsts nebūs pierādījusi savu efektivitāti kā ikviena iedzīvotāja iespēju pieaugumu, kamēr politikas process būs slēgts un lēmumi nopērkami, diez vai Latvijas mazākumtautību pārstāvji izrādīs kaismīgu vēlmi integrēties viņiem pasvešā un dīvainā sabiedrībā.
Bet valsti veidojam mēs. Varbūt pārāk daudz runājam par etnisko grupu dažādību? Varbūt, akcentējot latviešu valodas apguvi, aizmirstam, ka ar valodu vien nepietiek – var prast valodu, bet noliegt Latvijas valsti un kultūru. Var krieviski stāstīt saviem bērniem par 18. novembri kā valsts un ģimenes svētkiem. Iespējams, jāsāk ar to, kas kopīgs visiem jauniem cilvēkiem – kā “Atvērtās skolas” projekta Kalnciema bērnudārza bērniem, kuriem nav svarīgi, vai viņi spēlējas kopā ar krievu vai latvieti.
Buklets "Divvalodīgie bērni" (PDF 406 KB)
Buklets "Zini savas iespējas, izvēloties mācību valodu" (PDF 230 KB)
Informatīvā izdevuma "Tilts" pielikums krievu val. (PDF 513 KB)
Informatīvā izdevuma "Tilts" pielikums latviešu val. (PDF 444 KB)