Foto: Eugene of Norway
Pārdomas pēc SkeptiCafe par zinātnes jēgu Latvijā: kā nošķirt ābolus, bumbierus un apelsīnus?
Pagājušajā trešdienā SkeptiCafe pasākumā notika spraiga diskusija par zinātnes jēgu Latvijā. Nezinu, vai apzināti – bet diskusija veidojās visai provokatīva, pieminot un apskatot teju visus stereotipiskos (vienkāršotos) priekšstatus par zinātni, kas Latvijā dzirdēti. Piemēram, ka zinātnei ir nemitīgi jāattaisno sava eksistence, vadoties no pragmatiskiem derīguma apsvērumiem – kur ir diži izgudrojumi? kur ir milzu labums tautsaimniecībai? – , ka vismaz viens no vērtēšanas kritērijiem ir “vēlētāja-vienkāršā” viedoklis (turklāt nevis vēlētāja viedoklis pats par sevi – bet tas, kā šo viedokli primitivizē Latvijas vidējais politiķis!), ka zinātne teju neizbēgami kaut kādā mērā ir arī “luņa laišana”. Varbūt maldos, bet iespaids, klausoties sarunas, palika tāds, ka vismaz daļu šo stereotipu zinātnieki paši ir internalizējuši un ka pašiem ir grūti domāt par zinātni, t.sk. par savu darbu, kādās citās kategorijās.
Varbūt izklausīsies pārgalvīgi, bet atļaušos pateikt, ka jautājums par zinātnes jēgu Latvijā man nudien nešķiet īpaši sarežģīts! Polemikai tādēļ šeit piedāvāšu arī savu skatījumu. Tas balstās pieņēmumā, ka mēs nekur tālu diskusijā netiksim, ja turpināsim jaukt trīs dažāda līmeņa jautājumus: 1) par zinātnes jēgu; 2) par zinātnes politiku un 3) par zinātnes menedžmentu.
1. Kāda jēga ir zinātnei Latvijā?
Pārformulējot jautājumu: iedomāsimies, ka Latvijā tapušie zinātniskie darbi līdz šim maz noderējuši vietējai tautsaimniecībai, sabiedrībai, kā arī nav dižu, pasaules mēroga atklājumu – vai zinātne ir nozare, kas būtu jāatbalsta no valsts budžeta?
Mana atbilde: protams, ka jā! Trīs iemeslu dēļ:
1) mēs kā kopiena esam ieinteresēti, lai Latvijā dzīvotu pēc iespējas daudz cilvēku, kam interesē un kas spēj pārbīdīt cilvēces zināšanu robežu stabiņus, darīt ko tādu, ko neviens nav darījis iepriekš. Šādi cilvēki ir vērtība paši par sevi (kas rāda piemēru, padara iespējamas lietas, kas nenotiktu bez viņu klātbūtnes), kuru kopums turklāt veido piemērotu augsni inovatīvām idejām jebkurā jomā. Finansējums zinātnei no šī aspekta ir analoģisks finansējumam “augstajai kultūrai” (opera, teātris, akadēmiskā mūzika, literatūra, utt.) – kāda daļa no zinātnes (tāpat kā augstās kultūras) var notikt uz komerciāliem pamatiem, bet noteikti ne visa.
2) mēs kā kopiena esam ieinteresēti uzturēt pienācīgu zinātnes infrastruktūru (vismaz zinātnes pamatjomās), lai saglabātu pietiekamu elastīgumu piemēroties jauniem globāliem atklājumiem, citām pārmaiņām – ja gadījumā kad izrādītos, ka Latvijā kāda zinātnes joma VAR sniegt kaut ko perspektīvu un īpaši sabiedriski noderīgu, šeit pat uz vietas atrastos kaut vai daži cilvēki, kuriem būtu pietiekamas zināšanas un iemaņas tam, lai Latvijā uzbūvētu ko specializētāku (kaut vai kas zinātu, kādus ārzemju speciālistus piesaistīt, kā sākt apmācīt vietējos, kā vispār notiek zinātne attiecīgajā jomā).
3) zinātniskie atklājumi ir maz prognozējama lieta – taču jo vairāk cilvēce darbojas zinātnes laukā, jo lielāka cerība PA VISIEM KOPĀ (šeit es domāju “mēs” globālā nevis Latvijas kopienas līmenī), nonākt līdz jaunām, cilvēcei derīgām atziņām. Zinātne jau ir pagarinājusi vidējā pasaules iedzīvotāju dzīves ilgumu un ļāvusi uzzināt/spēt veikt lietas, kas vēl nesen bija neiedomājamas. Līdz ar to zinātne ir mūsu visu, globālais labums un visas pasaulē dzīvojošās kopienas (kas šobrīd lielākoties ir organizētas kā politiskas valstis) esam atbildīgi par to, lai dotu savu ieguldījumu kopējam labumam. Bez tam, mēs nevaram prognozēt kādus spilgtus atklājumus nākotnē: bet pat vēl grūtāk ir noprognozēt, kad, piemēram, kāds spilgts, apvērsumu radošs atklājums NENOTIKTU tad, ja kāds Latvijas zinātnieks nebūtu uzrakstījis kādu darbu, kas izrādītos viens no desmitiem obligātajiem priekšnoteikumiem tam, lai šis spilgtais atklājums vispār izrādītos iespējams.
Šī ir zinātnes uzturēšanas pamatjēga un iemesls satraukties gadījumā, ja izrādītos, ka zinātnes finansējums uz vienu iedzīvotāju ir par pakāpēm zemāks nekā kaimiņos, reģionā, Eiropas Savienībā vidēji. Zems zinātnes finansējums ir viens no galvenajiem simptomiem tam, ka attiecīgā sabiedrība maz domā par nākotni. Taču finansējums pats par sevi nenodrošina to, ka zinātnieku kopiena maz pilda šos trīs manis nupat nosauktos uzdevumus – teorētiski iespējams arī “sagrābtās zinātnes” scenārijs, kad, neskatoties uz pienācīgu finansējumu, zinātniskā darbība ir tikai nosaukums finansējuma apgūšanai, nevis patiesi centieni izpētīt ko jaunu, vai kad tās kvalitāte ir tik zema, ka zināšanu/prasmju apjoms ir nepietiekams, lai nepieciešamības gadījumā specializētos kādos sabiedriski nozīmīgos virzienos, dotu labumu globālajai zinātnieku kopienai. Tādēļ nepietiek tikai ar atziņu, ka zinātne PRINCIPĀ ir svarīga nozare – no zinātnes politikas (skat.otrais punkts) un zinātnes menedžmenta (trešais punkts) atkarīgs, vai tā būs svarīga arī realitātē.
2. Zinātnes politika: kādas ir prioritātes?
Manuprāt, cita līmeņa jautājums ir par prioritāšu noteikšanu: proti, kuras nozares saņems ĪPAŠU atbalstu (kas būs lielāks nekā tas, ko var iegūt pārējās nozares). Kritēriji var būt visdažādākie: teiksim, a) kādi no zinātniskā skatpunkta īpaši perspektīvi virzieni, b) tautsaimniecībai noderīgākie virzieni, c) kādas konkrētas vajadzības risināšana, d) jomas, kur visvairāk iespējama sadarbība ar privāto sektoru, e) jomas, kas ir īpaši svarīgs visas Eiropas Savienības līmenī. Šīs prioritātes ir daļēji zinātnieku kopienas pašu vērtējums (par to, kuras ir perspektīvās nozares, kur ir/kur nav realistiski ko attīstīt) – daļēji politika (definējot, kurām nozarēm būs pieejams īpašs atbalsts, formulējot kritērijus). Bet noteikti nemēģinot pilnīgi visu zinātni pakārtot šīm prioritātēm – valstij jāatbalsta daudz plašāks zinātnisko pētījumu lauks nekā tikai prioritātes! – un nedalot zinātniekus tādos, kas nodarbojas ar “sabiedriski derīgu” darbu un tādos, kas nē! It sevišķi tādēļ, ka prioritātes pašas ir mainīga un elastīga parādība – nākotne nav prognozējama un mēs nekad droši nevaram zināt, kādas zināšanas zinātniskajai pētniecībai būs īpaši noderīgas pēc 10, 15, 25 gadiem. Kā jau minēju pirmajā punktā, šīs elastīguma iespējas ir svarīgi uzturēt.
3. Zinātnes menedžments: kā tiek vadīta zinātnes nozare?
Visbeidzot jautājums, kura dēļ Latvijas zinātne (dažas nozares pamatoti!) saņem vislielākos belzienus: proti, menedžments. Ko nozīmē labs zinātnes menedžments? Tāds, kas nodrošina 3K: 1) kvalitāti; 2) konkurenci; 3) komunikāciju.
Zinātnes menedžeriem (ne tikai zinātniskajiem institūtiem, bet arī pārraugiem IzM, zinātnes padomēm utt.) būtu jāspēj atbildēt uz jautājumiem, kā zinātnē dažādās jomā tiek nodrošināta kvalitāte (piemēram, cik acis paskatās uz vienu pētījumu? cik tās acis ir neitrālas attiecībā pret pētījuma veicējiem? cik tās acis pašas ir zinošas?) un kā rūpējas par to, lai kvalitātes standarti būtu pēc iespējas augsti. Ne mazāk svarīgs ir konkurences jeb kliķu novēršanas aspekts – proti, cik atvērtas ir dažādas nozares talantīgiem jaunpienācējiem? Vai tādi vispār tiek audzināti, piesaistīti no citām valstīm, vai viņi tiek vērtēti, balstoties uz analoģiskiem parametriem kā iepriekšējie atbalsta saņēmēji? Vai kādā no nozarēm nav izveidojušās kliķes, kas var atļauties nedomāt par kvalitāti? Cik saprātīgi (piemēram, salīdzinājumā ar citām valstīm) vispār ir atbalsta saņemšanas nosacījumi, cik tie ir atvērti konkurencei, cik zinoši un neitrāli ir vērtētāji?
Šie primāri ir zinātnes menedžmenta, nevis pašu zinātnieku jautājumi – tāpēc arī atbildība par kādiem acīmredzamiem kvalitātes defektiem vai pārāk zemo konkurenci kādā no nozarēm būtu jāprasa no zinātnes menedžmenta. Manuprāt, arī komunikācija ar sabiedrību par pētījumiem, atklājumiem, utt. ir primāri zinātnes menedžmenta atbildība – lieliski, ja zinātnieki paši spēj komunicēt ar sabiedrību, bet ne no katra to var prasīt! No zinātnes menedžmenta gan var prasīt kaut vispārējā līmenī saprast pētniecības virzienus un tos nokomunicēt sabiedrībai – par specializētākiem jautājumiem sazinoties ar zinātniekiem.
Līdzīgi kā otrajā punktā, arī šeit leģitīma loma ir politiķiem – kuriem ir PIENĀKUMS tad, ja nozare pati netiek ar sevi galā, darīt visu, lai sistēma darbotos sabiedrības interesēs (skat.pirmais un otrais punkts). Galu galā tieši tādēļ jau reizi četros gados notiek parlamenta vēlēšanas un tādēļ jau parlaments apstiprina valdību, tai skaitā, izglītības un zinātnes ministru! Ja ir acīmredzami vāja kvalitāte, konkurence, komunikācija, tad politiķiem ir jāmaina sistēma – regulējums (piemēram, zinātnes pārraudzības institucionālais modelis), finansējuma saņemšanas nosacījumi, par zinātnes jomu atbildīgās amatpersonas – tā, lai problēmas novērstu.
Bet tas, ko noteikti nedrīkst darīt: vienā čupā sajaukt trīs atšķirīgas problēmas. Muļķīgi, pārmetot sliktu komunikāciju un konkurences trūkumu (3.jautājums), apšaubīt finansēšanas nepieciešamību visai nozarei (1.jautājums)- šajā gadījumā ir jālabo tieši komunikācija un konkurences nosacījumi! Varu iedomāties tikai vienu izņēmumu: tad ja nozarē ir izveidojies totāls astoņkājis, kad vieglāk ir nozari restartēt – sākt no jauna, lielākoties ar citiem, zinošākiem cilvēkiem – nevis tur pakāpeniski ienest izmaiņas. Un tikpat muļķīgi parasti būtu darīt pretējo – sūdzoties par pārāk mazo finansējumu, nedarīt neko kvalitātes, konkurences apstākļu vai komunikācijas uzlabošanai. Zinātnes menedžeris, kas šādi rīkojas, ir bezatbildīgs menedžeris. Tāpat nevar, izceļot kādas prioritātes (piemēram, tautsaimniecībai šobrīd īpaši noderīgas jomas) apšaubīt, vai pārējā zinātne, kas nespēj savu eksistenci attaisnot, vadoties no ŠODIENAS tautsaimniecības prioritātēm, maz vispār ir vajadzīga. Politiķis, kas šādi domā par zinātni, ir bezatbildīgs politiķis. Tādēļ noslēgumā, atceroties trešdienas diskusiju, aicinājums Latvijas zinātniekiem: nevajag pašiem uz sevi raudzīties ar bezatbildīgu politiķu acīm!