Jurista Vārds, 13.12.2006
Viena no nozīmīgākajām institucionālajām izmaiņām cilvēktiesību aizsardzības jomā šajā gadā bija Tiesībsarga likuma pieņemšana. Tas paredz uz Valsts cilvēktiesību biroja bāzes veidot jaunu institūciju ar plašākām pilnvarām. Saskaņā ar likumu tiesībsarga kompetencē būs ne vien cilvēktiesību ievērošanas nodrošināšana, bet arī labas pārvaldības principa ievērošanas sekmēšana valsts pārvaldē. Plānots, ka Tiesībsarga likums stāsies spēkā un tiesībsargs savu darbību uzsāks 2007.gada 1.janvārī.
Iekams notiek intensīvi tiesībsarga amata kandidātu meklējumi, Valsts cilvēktiesību birojs sadarbībā ar Ziemeļu Ministru padomes biroju Latvijā 4.decembrī rīkoja plašu konferenci par ombuda institūciju demokrātiskā un tiesiskā valstī. Konferencē piedalījās ne vien Latvijas cilvēktiesību un konstitucionālo tiesību eksperti, bet arī viesi no citām valstīm. Atklājot konferenci, Valsts cilvēktiesību biroja direktora pienākumu izpildītāja Diāna Šmite atzīmēja, ka ombuda institūcija ir viens no efektīvākajiem personas tiesību aizsardzības mehānismiem. Ņemot vērā, ka Latvijā notiek ombuda institūcijas reforma, konferencē tika debatēts par ombuda pilnvaru apjomu, tā darba metodēm un ietekmi uz valsts pārvaldi.
Konferenci ar uzrunu atklāja Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, īpaši uzsverot, ka tiesībsarga institūta izveidošana ir bijusi būtiska prezidentes prioritāte – tieši Valsts prezidentes izveidotā darba grupa izstrādāja gan koncepciju par tiesībsarga institūta izveidošanu, gan arī likumprojektu. Šo likumprojektu, izmantojot savas Satversmē paredzētās tiesības, Valsts prezidente arī iesniedza Saeimā. Prezidente atzīmēja, ka tiesībsarga institūta izveidošana ir tālredzīgs ilgtermiņa ieguldījums demokrātijas nostiprināšanā mūsu valstī. V.Vīķe-Freiberga gan kritiski vērtēja politiķu attieksmi pret cilvēktiesībām un nespēju laikus atrast tiesībsarga amata kandidātus. Papildus tam prezidente uzsvēra, ka būtu nepieciešams tiesībsarga statusu nostiprināt Satversmē.
Konferences gaitā Dānijas parlamentārais ombuds profesors Hanss Gammeltofts-Hansens (Hans Gammeltoft-Hansen) referēja par galvenajām mūsdienu ombuda institūcijas kompetencēm, mandātu un darba metodēm, bet Zviedrijas parlamentārais ombuds Mets Melins (Mats Melin) analizēja efektīvas ombuda darbības priekšnoteikumus. Igaunijas tieslietu kanclers Allars Jekss (Allar Jõks) referātā vērtēja ombuda institūcijas ietekmi uz likumdošanu, savukārt Lietuvas Seima kontroliere Virgīnija Pilipaviečiene (Virginija Pilipavičienė) piedāvāja ieskatu ombuda un pašvaldību savstarpējās attiecībās – kā Lietuvā ombuds izskata sūdzības par pašvaldību darbu. Valsts cilvēktiesību biroja pieredzi cilvēktiesību nodrošināšanā un tiesībsarga institūcijas izveidošanas iespējamo ietekmi analizēja Valsts cilvēktiesību biroja juristes Anita Kovaļevska un Līga Biksiniece.
Konferencē uzstājās arī Eiropas Kopienu tiesas tiesnesis Egils Levits, izvērtējot tiesībsarga institūcijas vietu valsts institucionālajā sistēmā un tā neatkarības garantijas. Tiesnesis E.Levits uzsvēra, ka institucionālā sistēma ir regulāri jāpilnveido un šobrīd ir nobriedusi atziņa, ka ombuda institūcija ir nepieciešams institucionālās sistēmas paplašinājums. Ombuda institūcija būtu jānostiprina arī Satversmē, lai tās neatkarība būtu aizsargāta ar konstitucionālo vairākumu. Vērtējot tiesībsarga institūciju valsts varas dalīšanas kontekstā, E.Levits uzsvēra, ka tiesībsargs nepieder ne pie tiesu varas, ne arī likumdošanas varas. Līdz ar to tiesībsargs esot valsts pārvaldes sastāvdaļa. Šajā aspektā gan esot jāņem vērā, ka tiesībsargs ir valsts pārvaldes iestāde sui generis. Tiesībsarga padotība Ministru kabinetam esot vērtējama, vadoties no Satversmes tiesas 2006.gada 16.oktobra sprieduma lietā Nr.2006-05-01. Tiesībsargs funkcionāli nav padots Ministru kabinetam, savukārt institucionāli tiesībsargs esot padots Ministru kabinetam tiktāl, ciktāl to pieļāvis likumdevējs, pieņemot Tiesībsarga likumu. Tiesībsarga darbības kontroles mehānismi ir budžeta pieprasījums un tiesībsarga ikgadējais ziņojums par paveikto. E.Levits ierosināja, lai tiesībsargs šo ziņojumu sniegtu nevis atbildīgajai Saeimas komisijai, bet gan Saeimas plenārsēdē, jo cilvēktiesību nodrošināšana neesot tikai vienas komisijas jautājums.
Konferences gaitā tika diskutēti daudzi jautājumi par tiesībsarga attiecībām ar valsts pārvaldes iestādēm un administratīvajām tiesām, kā arī vērtētas jaunā likuma normas. Viena no interesantākajām debatēm izraisījās par procesuālo termiņu pieteikuma iesniegšanai administratīvajā tiesā, ja persona pirms tam vērsusies Tiesībsarga birojā. Tiesnesis E.Levits uzsvēra, ka šādā gadījumā personai būtu saglabājamas tiesības vērsties administratīvajā tiesā. Citādu viedokli pauda viesi no Lietuvas, uzsverot, ka vēršanās ombuda institūcijā ir vēršanās administratīvajā tiesā alternatīva, un līdz ar to tas neietekmējot valsts pārvaldes rīcības pārsūdzēšanas termiņa tecējumu. Tomēr visdrīzāk pareizās atbildes uz neskaidrajiem jautājumiem par Tiesībsarga likuma piemērošanu sniegs tā piemērošanas prakse, lai gan konferences gaitā izskanēja daudz vērtīgu viedokļu, kas neapšaubāmi varētu palīdzēt Tiesībsarga likuma piemērotājiem.