Foto: N. Mežiņš © AFI

Nacionālās valsts ēra beidzas un reāla Latvijas neatkarība, kāda tā bija domāta 1918.gadā, un valsts suverenitāte klasiskajā nozīmē vairs nav iespējama. Pienācis laiks izšķirties, kas ir svarīgāks – valsts vai tauta, jo katrai tagad ir ejams savs ceļš.

Valstij ir nepieciešams nākotnes tēls un attīstības stratēģija – gan kā nosacījums tās pastāvēšanai, gan nacionālo interešu efektīvai īstenošanai. Taču domāt par stratēģiju nav iespējams bez mūsdienu vēsturisko izaicinājumu apzināšanās. Viens no nopietniem vēsturiskiem izaicinājumiem ir saistīts ar valstiskuma tālāko pastāvēšanu un neatkarības izpratni.

Šodienas Latvija ir 1918.gadā dibinātās Latvijas Republikas pēctece, ko apstiprina arī Satversme. Valsts pamatlikumā tiek fiksēti ne tikai valsts pamatprincipi, bet arī vēsturiskā izvēle un vērtības, par ko sabiedrība izšķīrusies vairākiem gadu desmitiem uz priekšu.

Atšķirībā no vairuma Rietumeiropas valstu, Latvijas pamatlikums sākas ar valsts uzbūves principiem, nevis cilvēka pamattiesībām. Līdz ar to tiek pasvītrota tautas brīvība un valstiskuma vērtība. 1998.gadā pievienotā nodaļa par cilvēktiesībām nav skaidri dominējoša. Sākumā pieminēts tiesiskās valsts princips (90., 92.pants), tad runāts par atsevišķām pamattiesībām. No tā atkal var secināt valsts, šoreiz tiesiskas valsts, kā arī cilvēka pamattiesību vērtību.

Taču nozīmīgs ir jautājums, kas ir tauta, kura ir šī valstiskuma subjekts? Latvijas politiskajā realitātē ir sastopami dažādi priekšstati par tautu, taču valdošais priekšstats ir etniskā, proti latviešu tauta. Šī nostāja ir saistīta ar Atmodas vēsturi un ilgi loloto sapni par neatkarību. Kaut arvien biežāk diskusijās tiek norādīts, ka ortodoksālais etniskās nācijas priekšstats kavē Latvijas sabiedrības integrāciju, latviešu kultūra ir un paliek sabiedrības vērtība. Jautājums ir tikai par tās īstenošanas ceļiem, kā arī citu kultūru līdzāspastāvēšanas iespējām.

Modernie laiki un to izaicinājumi

Šodien, kad iepriekš nospraustie Latvijas mērķi ir sasniegti (iestāšanās NATO, ES), atkal ir jārunā par nākotnes orientieriem un stratēģisko nākotnes tēlu. Jautājums ir par Latvijas valstiskuma nākotni, proti, ko nozīmē Latvijas neatkarība un Latvijas nacionālā valsts jaunajā globalizācijas un politiskās kultūras situācijā?

Raugoties uz pasauli, kurā Latvijas valsts meklē savu vietu, pirmkārt nākas secināt, ka valsts loma un ietekmes iespējas ir mainījušās. Ar globalizācijas procesiem tika iesākta jauna spēle, kura transformēja vecos noteikumus un pamatjēdzienus. Stiprinoties pasaules tirgum un transnacionāliem koncerniem, viena pati valsts vairs nevar efektīvi regulēt ekonomiku. Finanšu plūsmas, nodokļi, konkurenci deformējošās vienošanās un uzņēmumu saplūšana – tie ir procesi, kas vairs nenotiek vienas valsts ietvaros un kuri iziet ārpus valsts efektīvas kontroles.

Sakarā ar uzņēmumu spēju mainīt ražošanas vietu, rodas konkurence starp valstīm investīciju klimata jomā. Tas ir avots lielu kompāniju ietekmei uz valsti. Atrodoties situācijā, kad kompānija var izvēlēties valsti vai pamest to, atstājot cilvēkus bez darba un vājinot tautsaimniecību, valsts ir spiesta piešķirt īpašus atvieglojumus un uzturēt liberālu režīmu, kas ir raksturīgs visām jaunām Austrumeiropas valstīm. Par to varējām pārliecināties arī Latvijā, kad ārvalstu uzņēmēju stāvoklis nodokļu un filiāļu jautājumos ar likumu tika padarīts labvēlīgāks nekā vietējo uzņēmēju stāvoklis. Lattelekom monopols un turpmākas norises liecina, ka ārvalstu investoriem nemaz nerūp valsts uzplaukums, bet viņu pašu labklājība. Un ja valstij nav efektīvu pretlīdzekļu, tad tā vienmēr paliek zaudētāja, nespējot darboties visas sabiedrības labā. Šāda situācija liek apšaubīt demokrātijas principu, vēlēšanu zīmju pirktspēja ievērojami mazinās, jo blakus valstij par līdzvērtīgu spēlētāju kļūst transnacionālas kompānijas un citas pasaules ekonomikas struktūras.

Cits subjekts, proti, indivīds arī nav vairs pilnībā pakārtots valsts varai un dažreiz spēj būt vienā līmenī ar valsti – runa ir par cilvēktiesībām. Labs piemērs ir lietas pret Latviju Eiropas Cilvēktiesību tiesā (ECT), kur pati sūdzības iespēja jau relativizē valsts varas monopolu. Laventa lietā ECT atzina Latvijas tiesu par nelikumīgu un neobjektīvu, kā arī izteica aizrādījumu, ka Latvijas valsts neatbilstoši organizē savu tiesu sistēmu. Tādējādi, valsts suverenitāte un varas monopols organizēt dzīvi valstī saskaņā ar piešķirto mandātu tiek ierobežoti, saskaņā ar spriedumu Latvijai bija jāveic pasākumi situācijas labošanai. Lietā I.Podkolozina pret Latviju, valsts tika ierobežota valodas politikas īstenošanas līdzekļos, kad ECT aizrādīja par LR šķēršļiem krievu minoritātes pārstāvei balotēties Saeimā.

Valsts iekšienē līdzīgu iedarbību rada nesen ieviesta personas konstitucionālā sūdzība pret valsti un tās likumiem. Eiropas Savienības tiesa atzīst arī vienas valsts pilsoņu sūdzības pret citu dalībvalsti. Arī plašākā starptautiskajā kontekstā valsts suverenitāte ir ne tikai ierobežojama, bet arī kā tāda samērojama ar cilvēktiesībām. Tā starptautiskās kara tiesības sargā civiliedzīvotājus ne tikai no citas naidīgas valsts vardarbības, bet arī no savas pašas valsts patvaļīgas vardarbības[1]. Pēdējo gadu norises rāda, ka šajā gadījumā valsts var rēķināties arī ar starptautisku militāro iejaukšanos (Dienvidslāvijas, Irākas karš).

Norādītās tendences, kā arī globālās problēmas (drošība, ekoloģija, starptautiskā noziedzība) spiež valstis mainīties, lai atbilstu laika garam un spētu turpmāk pildīt savas funkcijas. Īpašu lomu spēlē starpvalstu sadarbība. Latvijas iestāšanās ES, būtiski maina valsts stāvokli, jo daļa suverenitātes tiek nodota pārnacionālai organizācijai. Ceļš, kādā suverenitātes daļa tiek nodota, proti brīva griba ir svarīgs moments, bet ne izšķirošs. Ar suverenitātes samazināšanos rēķinās visas dalībvalstis. Arī lielākās valstis maksā šādu cenu, tā Vācijā un Francijā ap 60% likumu ir Eiropas direktīvu pārņemšana, nevis sava likumdošana, jo vienu no svarīgākajām jomām – ekonomiku arvien vairāk aptver Eiropas regulējums. Jāatzīmē, ka neviena valsts netiecas saistīt savu darbības brīvību ar citiem politiskā procesa aktieriem un būt spiesta pildīt vienošanās vai no ārpuses nākošus priekšrakstus. ASV pat mēģina iziet no šīs sasaistes. Turpretim Eiropa akceptē savstarpēju atkarību kā nepieciešamas blakussekas un stiprina šīs atkarības tiesisko un demokrātisko raksturu. ES valstu transformējošā kooperācija rada principiāli jaunas varas iespējas, tā nav tikai nulles summas spēle, kad zaudējumi līdzsvarojas ar ieguvumiem, bet ir pozitīvas summas spēle, kad ieguvumi ir lielāki pār zaudējumiem[2].

Līdz ar šīm tendencēm ir jāpieņem arī pamatjēdzienu transformāciju attiecībā uz valsts izpratni. Tātad, pieaug ne tikai citu valstu politikas seku nozīmē valsts iekšienē, bet valstij ir jārēķinās arī ar pasaules ekonomiku un cilvēktiesību autonomo raksturu. Valsts atver savas suverenitātes bruņas, lai piedalītos arvien pieaugošā starptautiskajā kooperācijā. Tādējādi tiek nopietni reducēts pašlikumdošanas princips, ka likuma adresāti vienlaikus ir tā autori, sabiedrība nacionālās valsts ietvaros vairs nav tā, kas iedarbojas pati uz sevi.[3] Suverenitātes transformāciju sāk atzīt arī tiesu prakse, piemēram, Vācijas konstitucionālā tiesa saprot suverenitāti jau ne kā pilnīgu varu pār savu teritoriju, bet kā varu izlemt zināmu svarīgu jautājumu loku.[4]

Līdz ar to Latvijas neatkarīgā nacionālā valsts, kas līdz šim bija valdošais priekšstats par tagadni un nākotni, kļūst par mītu, skaistu pagātnes ideju. Taču laiki mainās, bet vērtības paliek. Ir pienācis laiks refleksīvi paskatīties uz vērtībām un pamatiem, kas virzīja Latvijas sabiedrību un noteica tās attīstību. Ir jānodala būtiskais no pierastā un no jauna jādefinē valsts.

Nacionālā valsts kā vēsturisks posms

Jautājums par nākotnes vīziju ir saistīts ar nacionālas valsts vēsturisko refleksiju. Lai domātu par jauno vēsturisko posmu, ir jāapzinās iepriekšējais, ir jāsaprot, kas ir valsts un nācijas (tautas, etnosa) būtība un kas ir tās izpausme laikā un telpā.

Valsts vienmēr nav pastāvējusi kā nacionālā valsts. Nacionālās valsts koncepts ir XVIII gs. beigu — XIX gs. sākuma produkts, saskaņā ar kuru valsts kopiena ir tauta ar kultūras identitāti noteiktā teritorijā. Nācija norāda uz kopīgu izcelsmi (natio, latin. – izcelsme, cilts), bet pirmām kārtam kopīgu vēsturi un kultūru. Līdz tam bija pazīstami tādi sabiedrības un tās politiskās struktūras konstituējošie principi kā kopīga izcelsme (cilts iekārta), kopīgie jautājumi (Senās Romas republika), kristietība (Eiropas viduslaiku valsts), taču pēdējie nenozīmēja etnosa noliegšanu, etnosam bija vairāk lokālas kultūras, dzīves veida un paražu nozīme.

Nacionālā valsts ir nāciju veidošanās procesa rezultāts. Šajā procesā bez jau tā ilgu laiku pastāvošās etniskās kultūras, svarīgu lomu nospēlēja XVII gs. zinātniskā revolūcija un industriālas ekonomikas atnākšana (pārcelšanās no laukiem uz pilsētu, jaunās materiālās iespējas, konkurence, iepriekšējas kopības izzušana, neaizsargātība), jaunās prasības savstarpējai komunikācijai, kristietības universālisma izzušana, individuālas apziņas attīstība.

Nācijas veidošanās ir nesaraujami saistīta ar kopīgās kultūras telpas veidošanu un ar jaunās kopīgās vēstures rakstīšanu. Vēlāk šī attīstība nostiprinājās audzināšanas sistēmā, pateicoties kam mums liekas, ka nacionālā valsts ir dabiska un pastāvējusi vienmēr. Taču šodien, kad lokālas kultūras, valsts varas un ekonomikas teritoriālās robežas nesakrīt, šī sasaiste vairs nedarbojas un, skatoties plašākā kontekstā, tā nepieder ne valsts, ne tautas būtībai.

Nākotnes veidošana

Latvijas situācijas un vēsturiskā posma analīze norāda, ka nacionālās valsts ēra beidzas un reāla Latvijas neatkarība, kā tā bija domāta 1918.gadā, un valsts suverenitāte klasiskajā nozīmē vairs nav iespējama. Atkal ir jādomā par to, kā saglabāt un attīstīt latviešu kultūru. Ja skatāmies ilgtermiņā, tad nacionālā valsts vairs nav pats atbilstošākais līdzeklis. Tagad ir pacēlies sāpīgs jautājums par Latvijas krieviem, par ko neizdodas atrast kompromisu, nepiemērojot valsts piespiedu līdzekļus, kas vājina jau bez tā nenostabilizējušos jauno valsti. Ir pienācis laiks, kad ir jāizšķiras par to, kas ir svarīgāks – valsts vai tauta, jo katrai tagad ir ejams savs ceļš. Teorētiski ir iespējami divi ceļi, proti, vai nu grozīt tautas saturu, pieļaujot tur ne tikai etnisko latviešu esamību, padarot to par nepārtraukti topošu tautu, būtībā par eiropiešiem; vai nu modernizēt valsti, pamatojoties uz demokrātijas, cilvēktiesību, taisnīguma principiem, padarot to universālāku un pragmatiskāku, kura spēs nodrošināt vietu kultūru attīstībai.

Gribu pasvītrot nostāju par etniskās kultūras nozīmīgumu, nepieņemot universālisma tēzi, ka pastāv tikai un vienīgi indivīdi, kas kaut kādu savu vajadzību dēļ pulcējas grupās. Šāds priekšstats izslēdz sabiedrības pastāvēšanu kā tādu, apzīmējums „indivīdu sabiedrība” satur sevī nepārvaramu konceptuālu pretrunu. Indivīda domāšanas rāmji ir viņa dzīves ilgums. Taču ne Latvijas Republika, ne kultūra netika dibinātas tikai cilvēka mūža ilgumam vai vienas paaudzes vajadzībām, tāpēc, domājot par nākotni, ir jāņem vērā gan kultūras, gan valsts attīstības virzieni.

Latvijas valstiskuma pieredze ir pavisam neliela, daudz lielāka ir etniskas identitātes pieredze, kas ilgus laikus pastāvēja ārpus valsts un pat pretstatā valstij. Savukārt tas var tikt veiksmīgi izmantots, no jauna meklējot adekvātu atbildi uz jautājumu par mūsdienīgu nāciju un valsti, kas īstenos paliekošās vērtības un eksistēs saskaņā ar tās iedzīvotāju vajadzībām un plašāko pasauli.

________________

[1] Art.6. Charter of the International Military Tribunal – crimes against humanity

[2] U.Beck. Macht und Gegenmacht im globalen Zeitalter, 2002; U.Beck. Kosmopolitisches Europa, 2004

[3] J.Habermas. Der europäische Nationalstaat unter dem Druck der Globalisierung, 1998

[4] Maastichtsurteil, 10.10.1993