Raksts

Kad var un vajag “pievērt acis” uz likuma pārkāpumiem …


Datums:
26. oktobris, 2011


Autori

Iveta Kažoka


Tikai sākot rakstīt šo tekstu, sapratu, cik provokatīvs būs tā saturs un cik lielu sašutumu varētu izraisīt daži no piemēriem vai tēzēm.

Ļauties pašcenzūrai ir nepareizi, tādēļ rezultāts tagad ir publiski redzams. It sevišķi tādēļ, ka es patiešām arī esmu pārliecināta, ka pārmērīga bijība pret likuma burtu ir fundamentāla Latvijas sabiedrības un tiesībsargājošo iestāžu problēma, kuras sekas ir daudz kaitīgākas un tālejošākas nekā varētu šķist pirmajā brīdī.

Šo tēmu man vajadzēja apskatīt jau sen. Tikai līdz šim pietrūka motivācijas tai atvēlēt pietiekamu mentālo enerģiju. Galu galā, dzīvojot Latvijā, tu esi vietējās domāšanas, attieksmju varā un šķiet, ka viss notiekošais lielos vilcienos ir normāli. Pluss mīnuss. Bet tad kādu laiku pabraukā pa tām valstīm, kurām Latvija varētu vēlēties līdzināties, paskaties, kā cilvēki tur dzīvo. Atgriezies mājās. Un pamani, ka šeit notiek Baigais Sviests. Un vismaz kādu laiku reakcija uz Baigo Sviestu ir izteikti saasināta. Vismaz man tā ir.

Labu emocionāla sašutuma fāzi laist garām nebūtu labi, tādēļ priecājos, ka vietējās reālijas “piespēlēja” labus ieganstus pareflektēt par sen jau sāpošu tēmu.

Iegansts Nr.1.

Šodienas stāsts par to, ka par Rīgas centrā izbērtajām pūkām ir ierosināts kriminālprocess. Tas nozīmē, ka viens vai vairāki izmeklētāji tagad tērēs savu un citu cilvēku laiku, aprakstīs papīra kaudzes, lai noskaidrotu, kurš bijis vaininieks. Ja ierosināts krimināprocess, tātad tiesībsargājošā institūcija acīmredzot uzskata, ka ir noticis krimināli sodāms nodarījums. Skaidrs, ka tā iztiesāšana paņems vēl daudz vairāk laika, sabendētu nervu, aprakstīta papīra, mazāk iespēju pievērsties patiesi svarīgiem noziegumiem.

Iegansts Nr.2.

Stāsts par miermīlīgu piketētāju aizturēšanu. Cilvēki savākušies uz spontānu piketu, stāv ar savu plakātiņu, nevienam netraucē, bet policijai viņi savāc uz iecirkni un pēc tam vēl mēnešiem tur neziņā par turpmāko likteni.

Tādi tie stāsti.

Abos gadījumos pieļauju, ka formāli patiešām varētu būt pārkāpts likums. Formāli droši vien nekas neliedz ierosināt kriminālprocesu par pūku izkaisīšanu uz ielas. Formāli droši vien nav ievērota likuma prasība, ka pašvaldības dome par protesta pasākumu jāinformē. Bet abos gadījumos ir acīmredzams, ka tiesībsargājošo iestāžu reakcija ir nepareiza. Pārmērīga varas demonstrēšana, šaušana ar lielgabaliem pa zvirbuļiem, nepareiza prioritāšu noteikšana – to var dažādi nosaukt. Abi gadījumi ir tikai simptomi plašākām problēmām Latvijas tiesībsargājošo iestāžu, daļēji arī sabiedrības domāšanā. Proti: trūkst pieprasījuma varai būt saprātīgai.

Ne vienmēr gadījumos, ja nav ievērota kāda likuma norma, vainīgais par to ir jāsoda. Ne vienmēr, risinot reālās dzīves situācijas, jāvadās pēc likuma burta. Dažkārt tas vienkārši ir nesaprātīgi. Domāju, ka daudzi arī savā dzīvē ir saskārušies ar acīmredzami nesaprātīgi piemērotu likuma burtu. Piemēram, kad no VID vai kādas citas kontrolējošās iestādes saņemiet paziņojumu, ka nodokļos jāpiemaksā daži lati vai pat santīmi – kad ir taču 100% skaidrs, ka vēstules gatavošana pati par sevi ir izmaksājusi valstij dārgāk, nekā tā “uzvārās”, no jums šo nelielo summu piedzenot. Vai kad uz miermīlīgu piketu vai gājienu ir aizkomandēti vairāk policisti nekā piketā ir dalībnieku (un vēl tikpat daudz nīkst netālu izvietotajos autobusos). Esmu pārliecināta, ka šo parādību pamatā ir līdzīgi cēloņi: proti, paranoiska attieksme pret jebkādu iespējamu likuma pārkāpumu. Pārliecība, ka katra situācija, kur likumpārkāpējs netiek sodīts pat par sīkiem nodarījumiem un/vai netiek ievērotas absolūti visas likumā noteiktās procedūras, veicina tiesisko nihilismu.

Manuprāt, tā ir sovjetiska domāšana. Viesojoties valstīs, kur demokrātiski režīmi ir pastāvējuši ilgāk nekā Latvijā, es redzu daudz saprātīgāku, pragmatiskāku, mazāk absolutizētu attieksmi pret likuma burtu. Daži piemēri:

  • Man pat grūti atcerēties jebkādu miermīlīgu protesta pasākumu, kur būtu pulcējušies mazāk nekā 100 cilvēki un kur būtu redzami vairāk nekā 2-3 kārtības uzturētāji formas tērpā (parasti arī viņi nekur nav redzami). Jo nav jau vajadzības. Riski pārāk mazi, lai tam atvēlētu resursus. Ja protestētāji acīmredzami uzvedas agresīvi, tad arī attieksme ir savādāka, lai gan reti tik ārkārtīgi saasināta kā Latvijā (par 13.janvāri bišku zemāk).
  • Nīderlande (bet arī Čehija, Sānija). Formāli narkotikas aizliegtas. Bet realitātē tiesībsargājošās iestādes šo aizliegumu uz vieglajām narkotikām nepiemēro. Vienkārši tādēļ, ka tas nav saprātīgi. Tādēļ Amsterdamā ir simtiem kafejnīcu, kas ir īpaši specializējušās uz vieglajām narkotikām. Vai šādam “tiesiskajam nihilismam” ir jebkādas kaitīgas sekas? Nav. Nīderlandē narkomānijas problēma (atkarību izraisošo narkotiku lietošana) ir mazāka nekā vidēji citur Eiropā. Kas ir galvenie šo kafejnīcu klienti? Tas nav vidējais Nīderlandes iedzīvotājs. Tie ir lielākoties tīņi un tūristi, kuriem tā šķiet ļoti stilīga lieta, ar ko palepoties paziņu acīs, ielikt bildi facebookā, dokumentēt procesu tviterī. Gadījumā, ja rodas patiesa problēma (piemēram, vairākiem tūristiem radās problēmas dēļ narkotisko sēņu lietošanas), tieši šī problēma arī tiek risināta. Bet ja nav problēmas, kādēļ “cepties” par sīkumiem?
  • Berlīne. Tūristu grupa, kuras vadītājs ar krītiņiem uz trotuārā zīmē Vācijas karti, lai spilgtāk raksturotu atšķirības starp austrumu un rietumu daļu. Šādi zīmējumi top ik dienu. Policisti “necepas” par nesaskaņošanu, neliek notīrīt. Rupjību nav? Nav. Būs lietus, vai brauks pāri ielu tīrāmā mašīnā – gan jau izdzisīs. Un tagad atceramies minihistēriju Latvijā gan par krītiņu piketu, gan par Nacionālās apvienības aģitācijas pasākumiem. Saprātīgums. Elementārs saprātīgums.
  • Šveice. Spānija. Sabiedriskais transports. Tūrists kaut ko nedaudz ne tā izdarījis ar savu biļeti, iesēdies ne tajā klasē vai vēl kādas, visticamāk, ne ļaunprātīgas kļūdas. Ja nevar atrast biļeti, konduktors var arī otrreiz nejautāt. Jo uzticās. Sods ir ļaunprātīgiem gadījumiem. Parasti ir neuzbāzīgs, pieklājīgs ieteikums, kā izlabot pieļauto kļūdu (kā piemaksāt iztrūkstošo summu par paaugstinātas dārdzības vilcieniem, kā “validēt” biļeti). Ne tā, kā Latvijā, kur tūristam jāzina, ka par bagāžās pārvadāšanu jāmaksā, un – ja nezina – tad kontrolētājs nevis iesaka šo biļeti no vadītāja nopirkt, bet gan uzreiz liek maksāt sodu.

Gandrīz katrā šādā gadījumā TEORĒTISKI bija iespējams piemeklēt pantus, kas ļautu sodīt ar lieliem naudas sodiem, varbūt aizturēt, pat ielikt cietumā, bet …. kādēļ to darīt? Kāds no tā labums sabiedrībai?

Atgriežamies pie piemēra ar kriminālprocesu par pūku izkaisīšanu Rīgas ielās. Kāds ir sabiedriskais labums no kriminālprocesa? Visai acīmredzams, ka tā ir agrāk nebijusi, miermīlīga performance, droši vien, mākslinieciskiem vai sabiedrisko attiecību nolūkiem. Vai vienkārši tam, lai uzlabotu pilsētniekiem noskaņojumu. Ja šāda akcija rada milzu kaitējumu videi (grūti gan pat iedomāties: putni var saēsties pūkas un ar tiem notikt kaut kas slikts…?) vai tās sakopšana prasa pārāk daudz pilsētas resursu, tad efektīvākais un saprātīgākais solis šādā situācijā ir sasaukt preses konferenci un izglītot par nodarīto kaitējumu. Ja tas kaitējums ir sašutumu izraisošs, tad sabiedrība pati nosodīs tos, kas šādi rīkojas. Kas nozīmē, ka ir visai niecīga iespēja, ka šādas situācijas varētu atkārtoties. Ja situācija tomēr atkārtojas, tad būtu pamatoti domāt par administratīvo sodu par sīko huligānismu. Bet nu ne jau kriminālprocesu. Tā taču ir acīmredzama pārmērība.

Cits piemērs no tās pašas operas (diemžēl man tādu sakrājušies daudz). Atceramies to milzu cepšanos par to, ka Latvijas iedzīvotājiem tautas skaitītāji, ak vai, bet ir aizsūtījuši informāciju par tautas skaitīšanu arī krievu valodā? Tikai formāls iemesls tautas skaitīšanas organizētājus pasargāja no administratīva soda. Bet pat pieņemot, ka – skrupulozi pētot katru Valsts valodas likuma komatu – par līdzīgu rīcību patiešām pienākas sods, vai tiešām šis nebija tas gadījums, kad uz likuma burtu varēja, pat vajadzēja pievērt acis? Galu galā, vai tad mēs kā sabiedrība neesam ieinteresēti, lai mūs saskaita maksimāli precīzi? Un, ja esam, – vai tad nevajadzētu priecāties par katru mēģinājumu atrast tos Latvijas iedzīvotājus, kas latviešu valodu nezina un līdz ar to par skaitīšanu arī ne?

Un, nē, vēlreiz nē, tas nebūtu nebūtu tiesiskais nihilisms. Tūlīt pamatošu.

Vēlreiz pārceļamies uz Nīderlandi. Tur, starp citu, mūzikas festivālos ir iespēja pārbaudīt ir/nav extasy tablete kvalitatīva. To organizē valsts institūcija.

Pievērsiet! Lūdzu! Uzmanību!

Narkotikas Nīderlandē ir aizliegtas. UN TOMĒR valsts institūcija mudina un palīdz iedzīvotājiem noskaidrot lietot vielu drošumu. Jo kaitējums no nekvalitatīvām narkotikām var būt lielāks nekā no to lietošanas principā. Lai nonāktu līdz šādam secinājumam, – valsts drīkst izņēmuma gadījumā arī institucionalizēt likuma pārkāpumu, – nav vajadzīgas nekādas augstās tiesību normu interpretācijas metodes. Ir vajadzīgs elementārs saprātīgums.

Man šķiet, ka arī Latvijā nekaitētu jauna veida attieksme pret likumu pārkāpumiem. Kad tiesībsargājošās iestādes, saskaroties ar formālu likuma pārkāpumu, nevis automātiski liktu sodu vai organizētu pārbaudes, bet gan izvērtētu pārkāpumu tā reālās dzīves kontekstā. Lai saprastu, vai formāls pārkāpums maz rada sabiedriski nozīmīgu problēmu, kuras risināšanai būtu vērts tērēt iedzīvotāju un tiesībsargājošo iestāžu laiku un enerģiju:

  • Vai nodarījumā ir cietušie/nav cietušie (ir/nav nodarīts acīmredzams kaitējums);
  • Vai notikušā pārbaudīšana/sodīšana prasīs acīmredzami pārmērīgus laika/finansiālus resursus salīdzinājumā ar nodarījuma kaitīgumu (nu nav vērts cīnīties par kapeikām – ne VID, ne KNAB, ne Valsts Kontrolei);
  • vai notikušā pārbaudīšanas/sodīšanas fakta nodarītais kaitējums jau pats par sevi nav lielāks nekā rezultātā gūtais labums sabiedrībai (starp citu, tas ir noklusētais iemesls, kādēļ gandrīz neviena demokrātiska valsts ar pilnu likuma bardzību nevēršas pret autortiesību pārkāpumiem, kas nav nodarīti mantkārīgā nolūkā – tas katrā šādā sabiedrībā nozīmētu cīņu ar teju visu jaunatni. Uzskatīt gandrīz visus jauniešus par kriminālnoziegumiem, pat ja formāli tā sanāk, vienkārši nav tā vērts, jo nav saprātīgi. Vai – vēl viens piemērs no Nīderlandes, šoreiz vēsturisks – tas arī iemesls, kādēļ laikā, kad bija aizliegtas katoļu baznīcas, simti cilvēki varēja sapulcēties privātmājās pilsētas centrā, tur iestūķēt milzu ērģeles un turpināt ceremonijas ārpus oficiālās baznīcas ēkas, visai pilsētai, t.sk. kārtības uzturētājiem, par to zinot, bet …. nesatraucoties).
  • Vai pārbaude/sodīšana atņems tiesībsargājošajai iestādei/izmeklētājam laiku pievērsties nopietnākiem, kaitīgākiem pārkāpumiem. Piemēram, es uzskatu, ka pat visi politiskajām partijām kopā uzliktie administratīvie sodi par nedaudz nokavētu dokumentu iesniegšanu un nelieliem grāmatvediskiem pārkāpumiem neatsvērtu vienu vienīgu izgaismotu “melno” shēmu, kur tiktu atklāts kaut viens partijas patiesais finansētājs, kas iepludina naudu caur starpniekiem.
  • Vai var uzticēties formālā pārkāpēja labajiem nolūkiem, proti, ka pārkāpums noticis nejauši, vairs neatkārtosies. Piemēram, uz īsu brīdi aizliegtā vietā atstāta mašīna, ja labi iemesli, kādēļ tas tā noticis un nav tādēļ, piemēram, traucēta satiksme. Šis ir faktors, kas īpaši “krīt acīs” senākās demokrātijās. Viņi viens otram vairāk uzticās. Ja nav bijusi acīmredzama ļaunprātība, represijas reti ir attaisnojamas formālu likuma pārkāpumu gadījumā. Piemēram, iedomājamies situācija, kad kāda amatpersona nezināšanas dēļ vienlaicīgi ieņem amatus, kurus likums formāli neļauj savienot, bet reāla interešu konflikta tur nav un valstij nav nodarīts nekāds kaitējums. Esmu pārliecināta, ka kontrolējošajām iestādēm šādās situācijās sodi nav jāuzliek. Tā vietā jāizskaidro problēma un jādod laiks, lai to novērstu.Un nav arī jāatrunājās ar obligāto mantru par to, ka likuma-nezināšana-no-atbildības-neatbrīvo. Dažkārt tai būtu gan jāatbrīvo. Tad kad tas ir saprātīgi.

Esmu visai pārliecināta, ka pēc 10 gadiem Latvijas tiesībsargājošās iestādes šādās kategorijās jau būs iemācījušās domāt (galu galā mēs visi Eiropā šajā dinamiskajā laikā viens no otra strauji mācāmies), bet gribētos, lai tas brīdis pienāk ātrāk.

Kas tam vajadzīgs? Tiesībsargājošās iestāžu rutīnas un instinkti paši par sevi mainās lēni. Bet problēma jau nav tikai viņos. Attieksmēm jāmainās:

  1. mūsos visos, tobiš – sabiedrībā, lai arī cik banāli arī tas neskanētu. Medijiem, pilsoņiem jāiemācās nemeklēt problēmas tur, kur tās nav. Atkal piemēra pēc par personīgo. Vēlēšanu laikā man līdz apnikumam nācās medijiem stāstīt, ka, nē, tas, ka kandidāti staigā un dala bukletus pilsētas svētku laikā nav nekāds likuma pārkāpums! Un pat ja būtu bijis, tas ir precīzi tas, kas viņiem demokrātiskā valstī ir jādara. Un, nē, nevar būt tādi pašvaldības nosacījumi, kas saka, ka uz ielām aģitācija ir aizliegta, jo tas ir absurds pēc būtības! Tas ir normāli un apsveicami, ka kandidāti mēģina uzrunāt cilvēkus masu pasākumos, uz ielām, stacijas laukumos utt. Ja netraucē, ja visiem šāda iespēja, ja nav ļaunprātīgas “shēmas” kā gūt sev nepamatotas priekšrocības, tad jāpieņem, ka viss ok. Lai tik aģitē. Jācepjās par to, kas tiešām ir sašutuma vērts – visādas shēmas, kā, pārkāpjot likumu, iepludināt kampaņās papildus lielās naudas u.tml.

    Ja kāds organizē miermīlīgu piketu, tas nav pieteikts domē, nu tak nevediet viņu uz iecirkni! Pat ja formāli kādu normu varētu piemeklēt, nu kam no tā labums? Iemācāmies sadzīvot ar domu, ka dažus likumus būtu pat kaitīgi piemērot pa visiem 100%. Pieņemsim, ka katrā luksoforā varētu iestrādāt radaru, kas fotogrāfē gājējus, kas šķērso ielu pie sarkanās gaismas arī tad, ja apkārt nav NEVIENAS mašīnas. Teorētiski visos šajos gadījumos varētu uzlikt sodus. Bet vai tas ir vajadzīgs? Vai tas ir saprātīgi?

  2. Tiesībsargājošo iestāžu pārraugi – politiķi. Ceļš uz progresu ir mēģinājumos izskaust “Mūrnieces mentalitāti”. Politiķiem – Saeimas atbildīgajās komisijās, iekšlietu ministrijā, pašvaldībās, – jāraida tiesībsargājošajām iestādēm visai nepārprotami signāli, ka iedzīvotājiem pilnā kaujas ekipējumā esošus policistus ir jāredz tikai ārkārtas situācijās. Un tiesībsargājošo iestāžu darbs jāvērtē pēc ta, cik diskrēti tās spēj atrisināt potenciālas konflikta situācijas. Nevis – cik policistus uz vienu kvadrātmetru pasākumā spēj izvietot, lai garantētu drošību. Par profesionālismu liecina NEUZKRĪTOŠA drošība, pēc iespējas neizmantojot rupju varu. Iedzīvotāji bloķē šoseju? Sākumā miermīlīgas, profesionāli vadītas sarunas (tas nekas, ka paņems laiku! Nekas, stundas laikā valsts nebankrotēs,…) – par to, kādas neērtības un zaudējumus tik ekstrēms solis rada līdzcilvēkiem. Ja nesanāk, pēc iespējas miermīlīga, nemilitāra šosejas “atbrīvošana”. Politiķiem arī jāpanāk, lai tiesībsargājošās iestādes vadītu tādi cilvēki, kas pārspīlētu cīņu ar sīkumiem, formāliem likuma pārkāpumiem (apstākļos, kad iestādei jācīnās arī ar patiesi smagiem noziegumiem) uzskatītu par kaitniecību. Protams, ka tas nozīmē pārveidot teju visas Latvijas iesīkstējošās domāšanas rutīnas attiecībā uz tiesībsargājošajām iestādēm. Bet tas jādara. Mums vajadzīgi tādi tiesībsargājošo iestāžu darbinieki, kuru saprātīgumam var uzticēties. Dabiski, ka tas nenotiks vienas dienas laikā. Dabiski, ka tas ir riskanti, jo no burta kalpa vienā dienā ir grūti pārtapt saprātīgā būtnē. Riskanti arī tādēļ, ka lielāka rīcības brīvība (sodīt vai nesodīt par sīkumiem) vismaz sākumā varētu būt korupcijas risks, jau tā visai korumpētā sistēmā. Vajadzīgs laiks, domāšanas maiņa “augšās”, cits pieprasījums, cita veida apmācības.

    Bet arī cita risinājuma arī nav. Negribam šo birokrātisko, represīvo vājprātu? Pieprasām saprātīgumu! Galu galā saprātīgumu ir iespējams arī institucionalizēt – Nīderlandē policijai ir vadlīnijas par to, kurās situācijās viņi attiecībā uz narkotikām nepiemēro likumā noteiktos aizliegumus. Citās valstīs pieeja var būt savādāka, bet rezultāts līdzīgs – proti, tiek noteikti iestādes prioritārie “cīņas” virzieni, kas gandrīz automātiski nozīmē, ka iestādes pārraugi ļauj attiecīgajai iestādei ar neprioritāriem sīkumiem nekrāmēties. Latvijā no tiesībsargājošajām iestādēm līdz šim ir prasīti sodi par teju visiem likumpārkāpumiem, kas realitātē nozīmē, ka tām zūd spēja veltīt pietiekami daudz laika un enerģijas tiešām svarīgajiem.

  3. “sistēmas sargos”. Te es domāju gan tiesnešus, gan ekspertu loku – viedokļu līderus attiecīgajās nozarēs, it sevišķi akadēmiskajās aprindās, kuri leģitīmi vēlas pēc iespējas skaidru un pārskatāmu sodu politiku. Bet dažkārt …. nu dažkārt saprātam ir jābūt spēcīgākam argumentam par doktrīnas tīrības apsvērumiem. Piemēram, atcerēsimies 13.janvāra notikumus. Ākārtīgi nepatīkams notikums Latvijas kontekstā, lai arī sīkums Eiropas nemieru kontekstā. Pagājuši 3 gadi. Bet kas ir noticis ar “nemieriniekiem”? Celtas 68 apsūdzības, kur sodu amplitūda svārstās no 3 līdz 12 gadiem, bet vēl nav notikusi pat pirmā tiesas sēde. Iztērēti milzu resursi, tiesāšanās ilgums būs vēl vairāki gadi, daudziem sačakarētas dzīves. Es te nerunāju par policistu savainotājiem vai veikala aplaupītājiem, bet arī visiem pārējiem, kas piedalījās nemieros, jo attiecīgo Krimināllikuma pantu var attiecināt arī uz viņiem. Vai Tas ir normāli? Manuprāt, nav. Vai bija alternatīva? Manuprāt, jā! Neilgi pēc 13.janvāra notikumiem policija bija piemērojusi daudziem dalībniekiem administratīvos sodus, kuri gan tika atcelti, tiesai uzskatot, ka šie nodarījumi jākvalificē kā noziegumi – dalība nemieros, nevis kā administratīvie pārkāpumi. Varbūt. Varbūt no kaut kādiem ļoti augstiem doktrināriem plauktiem tiesai arī bija taisnība. Bet vai tad nav acīmredzams, ka šāds risinājums bija nesaprātīgs? Goda vārds neredzu iemeslu, kādēļ mēs nevarētu uzticēties saprātīgam mēģinājumam diferencēt dažādas iesaistības pakāpes un nokvalificēt nodarījumu pēc “vājāka” panta, kurš varbūt nav ideāls attiecīgajam gadījumam, bet arī paredz pietiekami saprātīgu risinājumu? Saprātīgāku, nekā sanāca konkrētajā situācijā? Vai administratīvais sods tiem, kas nevienu nav savainojuši un neko nav nozaguši, nebūtu bijis ievērojami labāks risinājums? Lūk, saite uz rakstu, kas var noderēt salīdzinājumam: kā reaģēja britu tiesas par dalību daudz ekstrēmākos un kaitīgākos Lielbritānijas nemieros šī gada vasarā. Pievērsiet uzmanību: ātrums, tiesnešu rīcības brīvība, cietumsodi tikai par acīmredzami kaitīgu rīcību.

Sovjetiska attieksme pret likumu, neuzskatot tā piemērotāju par saprātīgu būtni, saēd Latvijas tiesībsargājošās iestādes un rada vēl tālejošākas problēmas.

  • Tas ir viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ tiesībsargājošās iestādes grimst birokrātijā – papīra kalnos (kuros iemiesojas tukšgaitā iztērētais laiks, enerģija). Ņemšanās ar sīkiem, formāliem likuma pārkāpumiem noved pie tā, ka nav motivācijas darbus prioritizēt. Pat vēl vairāk: ja priekšnieks (vai politiskais pārraugs) rezultivitāti vērtē pēc sodīto personu skaita vai atrisināto lietu skaita, tas rada perversu motivāciju kā reiz nodarboties tieši ar vienkāršajām, formālajām lietām. Personiskā pieredze: pirms 3 gadiem man tika nozagts un pēc tam atrasts ritenis, jo zaglis bija turpat pazaudējis tiesas spriedumu ar savu vārdu un uzvārdu. Kas, protams, automātiski kvalificējas kā vienkārša lieta. Ap šo brīdi, 2011.gada oktobrī, es jau nožēloju, ka ritenis tika atrasts. Es labāk būtu šķirusies no riteņa, nekā no tik daudz laika un nerviem saskaroties ar absolūti lieku birokrātiju. Te es pat nerunāju par lieciniekiem, kuri vairākkārt tika pratināti un kuriem tiek sūtītas pavēstes uz katru atlikto tiesas sēdi. Reizi gadā (!) ierodoties uz kārtējo atlikto tiesas sēdi, jau ir nomainījusies gan tiesnese, gan prokurors, gan advokāts. Joprojām nav nekādas reakcijas uz manu aicinājumu lietu pamēģināt atrisināt ārpus tiesas. Vājprāts. Sistēma, kas strādā tukšgaitā. Kāda no šī ir jēga?
  • Tas arī ir viens no svarīgajiem faktoriem Latvijas tiesu procesu ilgumam. Domāju, ka daudzi šovasar un tagad, rudenī ar sajūsmu vēro, cik ātri un sakarīgi strādā Lielbritānijas tiesa A.Lemberga lietā. Iemesli, kas atšķir Latvijas un Lielbritānijas tiesas ir dažādi un komplicēti, bet viens ir acīmredzams: tur tiesas prāvās dominē SAPRĀTS. Ja tiesnesis REDZ procesa vilcināšanu, bezjēdzīgus jautājumus, tad tiesnesis tos novērš (nevis, kā tas diemžēl bieži vien ir Latvijā, mēģina likumā pamanīt, vai attiecīgās darbības ir vai nav uzskatāmas par vilcināšanu šauri juridiskā nozīmē, katras šaubas tulkojot par labu vilcinātājam, pat tad ja vilcinātājs acīmredzami savas procesuālās tiesības izmanto ļaunprātīgi). Problēma: mēs esam atbrīvojušies no padomju tiesību sistēmas, bet tā vietā tikpat sovjetiski absolutizējam visas vietā nākušās normas. Arī procesuālās tiesības, pat cilvēktiesības, ir iespējams realizēt ļaunprātīgi, tādēļ ar to ir jāmāk un jāgrib cīnīties. Cīnīties vajag ar elementāru saprātu.
  • Manuprāt, tā ir arī daļa no administratīvās korupcijas problēmas. Ja esam pieraduši, ka par sīkumiem uzraugs var piesieties un var arī nepiesieties, uzliekot vai neuzliekot sāpīgu sodu, tad tas ir lielāks korupcijas risks nekā situācija, kad sabiedrībā ir konsenss par to, ka par neļaunprātīgiem formalitāšu pārkāpumiem sodu likt nevajadzētu.

Nudien neredzu citu risinājumu, kā tomēr eiropeizēties, beidzot absolutizēt likuma burtu. Prasīsim no mūsu amatpersonām to, kas taču viņām dabiski piemīt: saprātu! Ar smagiem likuma pārkāpumiem, kas nodara lielu kaitējumu, ir jācīnās. Bet to nav iespējams sekmīgi izdarīt, kamēr likuma burts sasien rokas un pārfokusē uzmanību uz sīkumiem.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!