Pastāvīgā situācija, kurā brīdī, kad pa durvīm ienāk biznesa intereses, par cilvēka tiesībām momentā tiek aizmirsts, ir skumja, bet laikā, kad par attiecīgajiem cilvēka tiesību pārkāpumiem Baltkrievijā, Ukrainā, Krievijā un citur moderno tehnoloģiju dēļ zina vai visa pasaule, tā kļūst pat nožēlojama.
Labdien, lasītāji!
Acīmredzot kolēģiem žurnālistiem mūsu republikā neiet viegli, ja vajag atrast kādu, kas var spriest par Eiropas Savienības noteiktajām sankcijām pret Baltkrieviju kā par galīgi nejēdzīgām. Par laimi, viena tāda persona tomēr ir atrodama, tas ir kādreizējais (un kurš gan to vairs atceras?) Saeimas spīkeris ar traktorista un kompartijas izglītību Alfrēds Čepānis, kurš laikā kopš tam ir pārkvalificējies kļūt par “Latvijas-Baltkrievijas ekonomisko sakaru veicināšanas biedrības” priekšsēdētāju. To minu tāpēc, ka pēdējās dienās laikrakstos ar A. Čepāni ir bijušas vairākas pagalam plašas intervijas, kurās viņš, kā teicu, skaidro, ka sankcijas pret Baltkrieviju ir fui, fui, fui. Šorīt šāda intervija ir Ventspils trubu kabatas avīzē, un tur cilvēks aizgūtnēm stāsta, cik jauki tas bija, ka viņš un Guntis (bij. LR Valsts prez.) un Aivars (patreizējais tiesu sola deldētājs un it kā rietumkrasta mazpilsētas mērs) kādreiz varēja ciemoties pie Aleksandra (pazīstams zem segvārda “Eiropas pēdējais diktators”) un sarunāt visu pēc kārtas, Saeimā “mēs spiedām pogas,” tā apstiprinot veselu strīpu līgumu starp Rīga un Minsku, Guntim reiz Aleksandrs ir sarīkojis iespēju nošaut stirnu un Guntis tā arī ir izdarījis, piedevām Baltkrievijā ir viens alus krogs, kurā Alfrēdam patīk pasēdēt. Taču tad (un nudien aizkustina sirsnība, ar kādu cilvēks ir gatavs apstiprinātVentspils trubas kabatas avīzes štampus) Aivaram sākās “problēmas” tikai tāpēc, ka viņš “sāka kasīties” ar Džordžu Sorosu, Džordžs Sorsoss arī nodiktēja noteikumus Gunta pēctecim Zatleram un tāpēc, lūk, arī Latvija tagad ir slikta, jo Eiropas Savienības kontekstā piedalās pārrunās par sankciju noteikšanu Baltkrievijā, tajā skaitā arī pret Alfrēda iemīļoto alus krogu, jo tas, lūk, pieder ne tam cilvēkam. Tiesa, kādreizējais spīkeris, atbildot uz jautājumu “Ko darīt, lai valsts augtu un attīstītos?” atbild: “Vairs jau neko nevar izdarīt.” Nu, paldies par visas valsts un sabiedrības nākotnes norakstīšanu ar tik vieglu roku, Čepāņa kungs, paldies, paldies. Bet par lietu kā tādu.
Piekrītu, ka Latviju ar Baltkrieviju saista nozīmīgas ekonomiskas būšanas. Tranzīts, energoresursi, visvisādas štelles un darījumi. (Un, starp citu, alternatīvu atrašana Latvijai būtu krietni vieglāka, ja kaimiņi lietuvieši protekcionisma dēļ nebūtu rupji novākuši visu sliežu ceļu, kas ved no Reņģes uz dienvidiem, un Lietuva taču mums skaitās sabiedrotais, pat “brāļu tauta” esam.) Taču, kā esmu rakstījis citreiz un citā kontekstā (Ķīna), man ir ļoti žēl, ka brīdī, kad biznesa intereses ienāk pa durvīm, morāle un cilvēka tiesības vai nu pašas izlec vai arī tiek rupji izmestas ārā pa logu. Var priecāties, cik grib kādreizējais spīkeris par to, cik Baltkrievijā ir smuki ceļi un cik garšīgs krogā ir alus. Var klausīties domu, ka gadījumā, ja Baltkrievijā vēlēšanas būtu pavisam un pagalam brīvas un neatkarīgas un godīgas un atklātas (resp., ja tās būtu tādas, kuras par tādām uzskata civilizētā pasaule un nevis “novērotāji” no mātuškas Krievijas), arī tad Aleksandrs uzvarētu, jo tauta viņu mīl. Tiesa, tas ir tāds “ja man būtu ritentiņi es būtu autobuss” arguments, jo kamēr Aleksandrs piedalīsies procesos, vēlēšanas viņa valstī nekad nebūs pavisam un pagalam brīvas un neatkarīgas un godīgas un atklātas. Taču fakts tomēr ir tāds, ka mūsdienās un mūsu 21. g.s. Eiropā brīdī, kad Tu esi uzvarējis kārtējās vēlēšanās, arī tad, ja Tu to esi izdarījis ar krāpšanos un viltu un maldiem un propagandu, pareizā reakcija attiecībā uz pārējiem, kuri piedalījās procesā, tomēr nav nākamajā dienā viņus visus sabāzt ķurķī, nu nav.
Tas pats ir sakāms mazliet citā kontekstā arī par Baltkrievijas kaimiņvalsti Ukrainu, kur situācija, kuru būtu pat ļoti grūti nosaukt citādi kā par politisku izrēķināšanos, nu ir aizgājusi līdz absurdam. Runa ir par kādreizējo premjerministri Jūliju Timošenko, kura, cik var spriest, cietumā ir tapusi spīdzināta un dauzīta. Avīzē bildes redzamas, kur viņa ir vienos zilumos. It īpaši ņemot vērā to, ka iemesls, kāpēc Jūlija ir cietumā, ir visnotaļ ar balti janukovičiskiem diegiem šūts, šis nav process, kurš ir noticis bez ievērības citur. Tā, lūk, ir tā jaunā lieta, ar kuru tiem mūsu pasaules nostūra ļaudīm, kuri nevar atkratīties no PSRS ieražām attiecībā uz politiku, ir jārēķinās. Patlaban pasaule skatās. Staļins varēja nomušīt bezmaz vai pusi valsts iedzīvotāju vismaz daļēji tāpēc, ka nekāda CNN jau toreiz nebija. Tas viss pārmainījās brīdī, kad visa pasaule redzēja to vienu ķīnieti, kurš Pekinā viens pats stāvēja ar paceltu roku pret tankiem. Tas pārmainījās brīdī, kad visa pasaule redzēja ne vien, kā brūk Berlīnes mūris, bet arī to, kā tiek sagūstīts Rumānijas pēdējais diktators Čaučesku. Tas pārmainījās brīdī, kad visa pasaule redzēja, kā Boriss Jeļcins stāv uz tanka un sargā savu “balto namu.” Un tas tā ir vēl joprojām, kad visa pasaule redz, kas notiek ar šo vienu sievieti Jūliju, kura pašreizējam režīmam ir tik ļoti neērta.
Man ar Baltkrieviju un Ukrainu nav nekāda sakara, naudu no tām nepelnu nekādu, nekad neesmu bijis Čepāņa iemīļotajā krodziņā (daļēji tāpēc, ka nekad neesmu bijis Minskā vai, ja plašāk, nekad neesmu bijis Baltkrievijā). Varbūt tāpēc man ir viegli teikt, ka sankcijas pret Lukašenko un Janukoviču tomēr ir apsveicamas un vēlamas. Taču gribas domāt, ka tas nav tikai tāpēc, ka es personīgi neko tādā veidā nezaudēšu. Cilvēka tiesības tomēr nav dalāms jēdziens. Apsveicami ir tas, ka Eiropas grandi runā par futbola spēļu boikotēšanu Ukrainā, kamēr režīms nesāks pret Jūliju Timošenko izturēties atbilstoši Eiropas, ne PSRS principiem. Protams, spēlētājiem pie vienas vietas, vai tribīnē atrodas vai neatrodas Vācijas kanclere vai skandināvu premjerministrs, bet kā simbols tas der. Būtu vēl labāk, ja tie paši Eiropas grandi saprastu, ka Jūlijas situācija Ukrainā ir precīzi tāda pati, kā Mihaila Hodorovska situācija Krievijā — arī tur vispirms tika nolemts, ka cilvēks ir nevēlams, un pēc tam tika piemeklēts attiecīgais pants — un tādu pašu boikotu veikt pret Olimpiskajām spēlēm Sočos. Un, atšķirībā no kādreizējā Saeimas spīkera, es nejūtu pilnīgu bezceri par Latvijas nākotni, bet uzskatu, ka to var nodrošināt arī kopējās Eiropas kontekstā, jā, domājot arī par sankcijām pret Aleksandru Lukašenko un viņa režīmu. Zinu, ka šajā ziņā pasaulē valda krietna deva liekulības, attieksme pret dažāda ranga un līmeņa diktatoriem var variēt pat ļoti. Piemēram, amerikāņiem patiesais maniaks, kurš uzsēdās uz kakla uzbeku tautai, ilgu laiku bija pavisam labs draugs, jo ļāva amerikāņiem izmantot viņa lidostas. Tas bija brits, kurš Uzbekistānā lietas nosauca īstajos vārdos (un pēc tam par to tika smagi nostrostēts). Taču man nav pieņemams arguments, ka vēršanās pret cilvēka tiesību pārkāpumiem vienā valstī nav iespējama, ja nenotiek vēršanās pret cilvēka tiesību pārkāpumiem visās valstīs pēc kārtas. Tās ir muļķības. Baltkrieviju, Ukrainu un Krieviju vieno tas, ka juridiskie procesi tajās ir politizēti un neprognozējami. Tas ir bīstami visiem attiecīgo valstu iedzīvotājiem, un arī tad, ja vēlēšanās (Ukrainā) vai “vēlēšanās” (Krievijā) vai ” “” “” “” “vēlēšanās” “” “” “” “” ” (Baltkrievijā) attiecīgie režīmi gūst uzvaru vai “uzvaru.” Esmu par sankcijām pret Baltkrieviju politieslodzīto sakarā, esmu par Ukrainas boikotēšanu Jūlijas Timošenko sakarā, būtu par Soču boikotēšanu Mihaila Hodorkovska (un ne tikai) sakarā. Vēl jo vairāk tāpēc, ka attiecīgie režīmi savus nedarbus vairs noslēpt nevar.
Jauku visiem dienu!