Raksts

Kad policiju aprij tukšums


Datums:
28. janvāris, 2011


Autori

Ilona Kronberga


Foto: Flavijus

Lai gadījuma ļaudis neiekļūtu darbā policijā un nekristos tās darba prestižs, ir jāpaaugstina prasības izglītībai un prasmēm pat par spīti tam, ka algas tagad mazākas.

Cilvēkam, kas savā iedomībā vismaz pats sev allaž šķitis „radības kronis”, ir dotas divas lietas: izvēles un iespējas. Ikviena izvēle satur savas unikālās iespējas.

25. janvāra rītā Jēkabpilī pieci cilvēki, tostarp četri policijas darbinieki, izdarīja savu izvēli — nelikumīgi paņemt naudu, kas, viņuprāt, viņiem „pienācās”, un tagad viņiem jau ir iespējas — dabūt advokātu, kriminālprocesu, taisnīgu tiesas un saturīgu soda izpildes procesu.

Vara kopā ar slavu un naudu ir vienas no tām iespējām, kas nemaina cilvēku, tās vien kā palielināmais stikls pastiprina redzamību īpašībām, kas cilvēkā mājo jau izsenis. Jēkabpils traģēdija skaidri parādīja būtiskas problēmas policijas darbā — vērtību izpratnes trūkumu un greizo personāla atlasi, kas vairāk balstās uz fizisko sagatavotību, nevis zināšanām, profesionalitāti un cilvēka izpratni par policijas misiju — savas valsts iekšējās drošības aizsardzību.

Ar spēku, bez vērtībām

Valsts policija nav privāta bodīte — to uztur par sabiedrības maksātajiem nodokļiem un tā ir domāta cilvēkiem. Tajā pašā laikā policijā strādā sabiedrības pārstāvji, kuru galvenais uzdevums — aizsargāt šo sabiedrību. Tāpēc ļoti būtiski, lai darbu policijā veiktu cilvēki, kuri izprot šī darba būtību — prot nošķirt policijas darba mērķus (sabiedrības drošību), no līdzekļiem (varas), kas dota mērķa — tikai šī, ne cita, — sasniegšanai. Turpretī, ja dienesta gaitu uzsākšanai policijā mērķis ir iegūt varu (un naudu), nedomājot par cenu, tad pienāk tāds 25. janvāra rīts, kurā atsevišķu policistu goda prāta trūkums līdz zemei noslauka simtiem citu iepriekš labi izdarītu darbu, attieksmju un nodomu.

Esmu pārliecināta, ka Jēkabpils asiņainais slaktiņš ir mācību stunda un zaudējums mums visiem. Te vairs nav runa par kaitējuma nodarīšanu atsevišķiem cilvēkiem vai pat ar likumu aizsargātām interesēm. Šajā notikumā cietušo ir būtiski vairāk — tajā skaitā cietušie ir arī četri uzbrucēji ar savu greizo vērtību sistēmu. Viņus par tādiem cilvēkiem esam „brangi” uzaudzinājuši paši savās ģimenēs, skolās, policijas koledžās un vēlāk — darba vidē.

Cits jautājums — vai mums pietiks prāta „apgūt” sūro mācību un saprast tās jēgu? Jēkabpilī notikušo traģēdiju un tās cēloņus esmu daudz pārrunājusi ar saviem bijušajiem kolēģiem — pieredzējušiem policijas darbiniekiem. Un viņu atbildes uz maniem jautājumiem pozitīvi pārsteidz. „Ne jau tas ir pamata iemesls notikušajam, ka policijā ir zemas algas”, viņi saka. Algas policistiem ļoti lielas nekad nav bijušas. Bet ir svarīga viena ļoti nopietna tendence — ka daļa cilvēku uz policiju strādāt nāk vien tāpēc, ka grib iegūt varu — dienesta ieroci — un klāt nākošās sociālās garantijas, tajā skaitā brīvu vaļu „cilpot apkārt pa haltūrām”. Jo daļa policistu godīgi atzīstot — labi, ka policijā algas mazas. Tas ļaujot nopelnīt daudz vairāk papildus darbos, jo priekšniecībai esot jātur mute ciet, kad darbinieki piepelnās ārpus darba laika.

Tāpēc būtu jānoskaidro, kā, neskatoties uz sīki izstrādāto dienestā pieņemšanas kārtību, policijas rindās tomēr nonāk cilvēki, kurus no šī darba būtu jātur pa gabalu? Kādu iemeslu dēļ ir izveidojusies prakse, ka par spīti kliedzošiem likumpārkāpumu faktiem policijas darbiniekiem — likumpārkāpējiem — ir ļauts turpināt dienestu?

Vidēja līmeņa policijas dienestu vadītājiem būtu jāuzņemas lielāka atbildība par saviem kolektīviem, pārzinot arī tās lietas, kas saistītas ar padoto policistu personības attīstību. Jābūt vismaz virspusējam ieskatam par situāciju ģimenē, bet dažas personīgās dzīves jomas (piemēram, parādsaistības) būtu jāpārzina policijas iekšējās drošības dienestu speciālistiem. Ir jāsaprot, ja vēlamies sociālās garantijas, varu un ieroci, tad jārēķinās arī ar papildus kontroli — visas tiesības ir saistītas ar pienākumiem un policijas darbinieki te nav izņēmums.

„Būda” un pistole — pagātnei

Taču paši policisti stāsta, ka izpratne par vērtībām un mācībām daļai policistu esot visai formāla, jo, lai veiktu ierindas darbu policijā, tiek prasīta vien vidējā izglītība. Savukārt, lai piepelnītos papilddarbos, ir vajadzīga „uzkačāta būda” un pistole, jo, lūk, tur policistu vietā domā šefs. Mafijas modelis, nekas vairāk.

Tāpēc bažas rada fakts, ka policijā darbā tiek pieņemti un strādā cilvēki, kuri ir tik ļoti tālu no izpratnes par savas iestādes, kur viņi saņem algu, uzdevumiem. Ja no šāda viedokļa raugās uz dienesta gaitu regulējošām normām un praksi, kļūst saprotams — lai kļūtu par policistu, visbargākie kritēriji tiek izvirzīti fiziskajām spējām, mentālās vērtējot kā sekundāras. Manis uzrunātie policisti teic — lai gadījuma ļaudis neiekļūtu darbā policijā un nekristos tās darba prestižs, ir jāpaaugstina prasības izglītībai un prasmēm pat par spīti tam, ka algas tagad mazākas. Labāk pieņemt darbā mazāk cilvēku, bet labākus, un tad arī algas varētu maksāt tiem, kas grib strādāt kārtīgi. Turklāt darbā pieņemamo motivācijai uzsākt darbu policijā būtu jāpiešķir īpaša loma, tāpat kā īpaša uzmanība būtu jāvelta personības un noturības vērtējumam. Būtu labi policijas darba pretendentus pārbaudīt uz melu detektora un tikai pārbaudījumu sekmīgi veikušos ietērpt policista tērpā un dot ieroci.

Viens no pieredzes bagātākajiem Latvijas policistiem Aloizs Blonskis laikrakstam Diena paudis: „Iemesls, es domāju, ir tas, ka audzināšanas darbs un kontrole no priekšniecības puses ir ļoti vāja. Ir tādi, kuri uzskata, ka ļoti maz maksā, ja grib dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi, nauda ir iegūstama jebkādā ceļā. Taču vajadzētu kontrolēt policistus ne tikai darba laikā, bet arī zināt, ko dara ārpus tā.” No teiktā saprotams, ka ikvienam, pat neliela policijas dienesta vadītājam, jājūt atbildība par savu ļaužu noturēšanu rokās.

Vienmēr ir bijusi policija, ko mēs redzam, un tāda, ko neredzam. Būtiski, lai lielākā daļa no tā, ko redzam, ir gaišās krāsās. Ļoti vēlētos, lai traģiskais Jēkabpils notikums nestu sev līdzi radikālas izmaiņas policistu izglītības organizēšanā, vērtēšanā un atlasē, augstāk novērtējot profesionālo kvalitāti un izpratni par policijas misiju, vērtībām un jēgu, nevis koncentrējoties uz kvantitatīvajiem rādītājiem. Ir jāvērtē nevis izdiena un iepriekš ieņemto amatu skaits, bet tas, kas, izmantojot šos instrumentus — laiku un pozīciju dienestā — paveikts līdz galam un kārtīgi.


Tuvāk mājām, tuvāk cilvēkiem

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!