Raksts

Kad naudas par daudz


Datums:
16. jūnijs, 2009


Autori

Iveta Kažoka


Foto: Bjørn Molstad

Atļautais priekšvēlēšanu izdevumu apjoms ir jāpārskata. Ja tēriņu limits ir noteikts tāds, ka tas ir pieejams tikai pašām bagātākajām partijām, tad vēlēšanu kampaņu par taisnīgu un vienlīdzīgu nosaukt nav iespējams.

Pirms nedēļas noslēdzās pašvaldību un Eiropas Parlamenta vēlēšanu kampaņa. Precīzāk sakot – provizoriski noslēdzās. Droši neko nevar apgalvot tādēļ, ka joprojām nav zināms, kuru vēlēšanu rezultāti tiks apstrīdēti un kā beigsies tiesas procesi[ 1 ].

Šķiet, ka ziņu par iespējamiem balsu pirkšanas gadījumiem ir pat vairāk nekā iepriekšējās vēlēšanās. Draudošs izklausījās arī Tautas partijas svarīgākā ierindas biedra pieteikums tuvākajās nedēļās atklāt, kā tika uzvarētas Rīgas vēlēšanas[ 2 ].

Taču tas, kas ir gandrīz skaidrs: diez vai kādu vēlēšanu rezultāti tiks atcelti, argumentējot ar pārkāptiem priekšvēlēšanu partiju tēriņu limitiem. Tik grandiozu pārkāpumu kā 2006.gada vēlēšanās šoreiz nebija, lai gan pat uz acumēru skatoties šī kampaņa šķita dārgāka. Tas tādēļ, ka partijām atļautie tēriņi uz šī gada vēlēšanām tika gandrīz dubultoti.

Partiju finansiālā noslāņošanās

Vērtējot partiju aptuvenās izmaksas uz politiskajām reklāmām[ 3 ], viegli pamanīt partiju finansiālo noslāņošanos – kas ļauj tās viegli sagrupēt trīs kategorijās:

(1) Kampaņas “lielburžuāzija” – LPP/LC, TP, TB/LNNK. Tās var atļauties tērēt uz vēlēšanām likumā maksimāli atļauto summu un uz kampaņu kopumā varētu būt iztērējušas vairāk nekā 400 000 latus. Šo partiju saņemtais vidējais ziedojuma apmērs ir aptuveni 2000 latu un ziedotāju loks raksturojams kā šaurs.

(2) Kampaņas “vidusšķira” – aptuveni 7 partijas (JL, SC, PS, PCTVL, ZZS, LSDSP, Libertas.lv). Tās var atļauties tērēt uz kampaņu divas līdz četras reizes mazāk nekā “lielburžuāzija.” To vidējais ziedojumu apmērs ir mērāms vairs ne tūkstošos, bet simtos, un ziedotāju loks ir salīdzinoši plašāks.

(3) Kampaņas “proletariāts” – visi pārējie dalībnieki. Šo partiju ienākumi nepārsniedz dažus desmitus tūkstošus latu un bieži ir drīzāk tuvāki dažiem tūkstošiem. Viņu galvenā iepēja sacenties ar turīgākām partijām: radoši risinājumi, tiešā saskarsme ar vēlētāju un cerība uz bezmaksas publicitāti medijos.

Manuprāt, tik izteikta partiju finansiāla “strukturēšanās” liecina, ka pirms gada Saeimā kompromiss par partijām atļauto priekšvēlēšanu izdevumu apjomu ir jāpārskata. Atļautajam tēriņu limitam jābūt sasniedzamam nevis tikai trim politiskajām partijām, bet vairāk nekā pusei Latvijas lielo politisko spēlētāju (turklāt, nepaļaujoties galvenokārt uz dažiem milzu ziedojumiem). Tikai tādā gadījumā tēriņu “griestiem” būs vēlēšanu kandidātu iespēju izlīdzināšanas efekts. Ja tēriņu limits ir noteikts tāds, ka tas ir pieejams tikai pašām bagātākajām partijām, tad vēlēšanu kampaņu par taisnīgu un vienlīdzīgu nosaukt nav iespējams.

Kā (ne)nostrādāja politiskā reklāma

Interesanta šo vēlēšanu tendence: vairs nav tik tieši saskatāma saikne starp kampaņā ieguldīto naudu un vēlēšanu rezultātu.[ 4 ] Divām no trim “lielburžuāzijas” partijām kampaņā ieguldītā nauda daudz nepalīdzēja: gan TB/LNNK, gan TP neiekļuva Rīgas domē. Iespējams, ka tas liecina par to, ka pilsoņiem sākusi izstrādāties imunitāte pret agresīvām priekšvēlēšanu kampaņām. Ne velti LPP/LC savu kampaņu bija vairāk mērķējusi uz to Latvijas pilsoņu daļu, kuriem ir mazāk nācies vilties partiju priekšvēlēšanu reklāmās – proti, līdzšinējo SC un PCTVL elektorātu.

Politiskās reklāmas tomēr nebija arī gluži nekaitīgas: izpētot it sevišķi Rīgas iedzīvotāju balsojumus, rodas iespaids, ka partijām izdevās pilsoņus maldināt par pašvaldību vēlēšanu būtību. Proti, ar spilgtiem reklāmas rullīšiem cīņa starp komandām (sarakstiem) tika pārvērsta par cīņu starp līderiem. Rezultātā, piemēram, SC, PS, JL, TB/LNNK sarakstu līderis ir guvis vairākas reizes vairāk plusiņu nekā nākamās vietas ieguvējs. Ipašs stāsts ir LPP/LC un TP, kur tikai līderim plusiņu skaits pārsniedz mīnusus. Tas liecina, ka politisko lokomatīvju un vagoniņu problēma šajās vēlēšanās bija aktuālāka nekā tā jebkad ir bijusi pat uz Saeimas vēlēšanām – proti, cilvēki ir reklāmas iespaidā balsojuši par saraksta pirmo numuru, vairākumu ievēlamo deputātu vispār nepazīstot.

Nezināmais par kampaņu

Mēnesi pēc vēlēšanām partijas sagādās interesantu lasāmvielu: savas atskaites par kampaņas izdevumiem. Turklāt tajās būs jānorāda visi izdevumi nevis tikai tie, par kuriem likumā ir noteikti ierobežojumi. Tad arī uzzināsim partiju versijas, piemēram, par to, cik maksājuši LPP/LC pasākumi Arēnā Rīga un visuresošie reklāmas bukleti vai TP un TB/LNNK neveiksmīgo kampaņu sagatavošana. Partijām ir interese šos izdevumus godīgi atklāt tādēļ, ka gadījumā, ja šādu izdevumu deklarētās cenas šķitīs smieklīgi zemas (neatbildīs tirgus cenai), tām varēs pārmest neatļauta ziedojuma pieņemšanu.

Šoreiz sešus mēnešus pēc vēlēšanām (iepriekš – gads) uzzināsim KNAB verdiktu par pārkāpumiem šajā kampaņā. Birojs pirmsvēlēšanu nedēļā informēja sabiedrību, ka pēc tā rīcībā esošās informācijas pārtēriņu nav bijis, taču pusgada laikā informācija, protams, var papildināties. Domājot par kampaņas izdevumu caurskatāmību, būtu labi, ja KNAB varētu savā mājas lapā regulāri atjaunot informāciju par to, cik kurai partijai vēl ir palicis līdz atļauto izdevumu pārsniegumam, ko šoreiz sava monitoringa ietvaros darīja Sabiedriskās politikas centrs Providus.

Vēl viens interesants jautājums, uz kuru atbilde gaidāma tuvākajā nākotnē: vai un cik lielā mērā likumā noteiktās prasības ievēroja mediji? Piemēram, vai visi pārdeva reklāmas laiku tikai par tām cenām, kas iepriekš tika publiskotas īpašā mājaslapā? Pārrunājot ar partiju cilvēkiem politiskās reklāmas izmaksas, rodas aizdomas par neatbilstībām. It sevišķi ņemot vērā to, ka medijiem par pārkāpumiem draudošie sodi ir tīri simboliski, jo Saeimas deputāti tā arī nesadūšojās pieņemt sankcijas par priekšvēlēšanu aģitācijas likumu pārkāpumiem.

Epilogam. Ar slēptu dziesmu par kampaņu

Skaidrs, ka priekšvēlēšanu aģitācijas un partiju finansēšanas regulējums nekad nebūs pilnīgs, taču svarīgi, lai tas, mācoties no kampaņu kļūdām, tiktu savlaicīgi pilnveidots. Arī šīs vēlēšanas ir izgaismojušas veselu virkni vecu un jaunu problēmu, kurām būtu nepieciešams risinājums[ 5 ]. Svarīgākā “vecā” problēma ir tā saucamo “slēpto reklāmu” renesance šajā priekšvēlēšanu kampaņā – proti, gadījumi, kad partija vai tai pietuvināti cilvēki apmaksā partijai pozitīvu raidlaiku vai rakstu, taču apmaksas fakts netiek norādīts.

Apmaksas faktu, protams, ir grūti, dažreiz pat neiespējami, pierādīt. Bet tieši tādēļ ir tik svarīgs kvalitatīvs uzraugošo institūciju darbs, kas monitorētu, vai priekšvēlēšanu kampaņas laikā raidorganizācijās ir sabalansēts un labas žurnālistikas standartiem atbilstošs partiju atspoguļojums. Ja dienu pirms vēlēšanām un vēlēšanu dienā radio SWH raidījumā “Ar dziesmu par dzīvi” par mūziku runā vēlēšanu kandidāts Ivars Godmanis, tad ir tiešām grūti saprast, kurā virzienā tobrīd skatījās Nacionālā radio un televīzijas padome. Turklāt tas nav nedz vienīgais gadījums, nedz vienīgā raidorganizācija, kurā īpašas privilēģijas piešķirtas LPP/LC kandidātiem. Būtu interesanti noskaidrot, piemēram, arī to, tieši kāda “redakcionālā politika” noteica šīs partijas privilēģijas Pirmajā Baltijas Kanālā (kopā ar SC) vai LNT.

_______________________


Kampaņu pārkaršana apturēta, reklāmu šovs turpinās

Šlesera politisko iespēju laiks

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!