Raksts

Kad atzīme nav svarīga


Datums:
03. novembris, 2009


Autori

Rita Kaša


Foto: Funky64

Vairs nebūs svarīgi, vai lēmuma pieņēmējs centralizētajā eksāmenā matemātikā savulaik ir saņēmis desmit, septiņi vai pieci. Būtiski būs, vai šis cilvēks prot rēķināt, svērt un apjēgt, lai sekmētu iespējami labākā risinājuma atrašanu.

Ar vārdu „radošums” Latvijā pārsvarā mēdz saistīt mākslas nozares. Taču pētījumi pierāda, ka radošumu kā noteiktu domāšanas prasmi var attīstīt daudz plašākā spektrā.[1] Piemēram, radošo domāšanu skolā var īstenot, apgūstot arī matemātiku. Ieguvums no šādas pieejas ir sekmīgāks un skolēnam saistošāks mācību process, kura rezultātā skolēns iedrošinās uzņemties veikt šķietami neveicamus uzdevumus un sasniegt pozitīvu rezultātu. Tas ir, uzdrošinās piedāvāt savus risinājumus jautājumam, situācijai vai problēmai arī tad, ja pastāv iespēja kļūdīties. Un tāda iespēja, var apgalvot gandrīz droši, pastāv vienmēr. Jautājums ir par to, vai skolēnam, jau pirmajā piegājienā netiekot noniecinātam par neveiksminieku, ir iespēja šķetināt uzdevumu tālāk, lai tomēr nonāktu pie pareizās atbildes vai sekmīgākā risinājuma.

Skola — vide radošumam un jaunradei

Lai klasē būtu atmosfēra, kas atraisa skolēnu uzdrīkstēšanos, jābūt tādiem nosacījumiem kā pastāvīga iespēja meklēt un atrast risinājumus, atjautības un iztēles izkopšana, produktīva domāšana, atbildība, prasme sadarboties un strādāt komandā, kā arī spēja respektēt dažādus viedokļus. Bez tam vēl vajadzīga arī dažādu zināšanu un prasmju apgūšana un lietošana praktiskā darbībā. Šos nosacījumus kā vadlīniju ietvaru mijiedarbībai mācību klasē visās Latvijas skolās nosaka valsts pamatizglītības standarts.[2]

Izplatītākais modelis — klases priekšā viena priekšmeta skolotājs, kurš no skolēniem sagaida pareizo atbildi, kas atrasta, izmantojot priekšā uzrakstītu formulu.

Kā sarunās atzīst pedagoģijas jomas speciālisti, pamatizglītības standarts, lai arī par tajā lietoto terminoloģiju pastāv dažas domstarpības, dod iespēju skolām attīstīt radoši domājošas personības jeb uz aktīvu rīcību un jaunradi orientētus indivīdus. Taču problēma slēpjas šī izglītības standarta īstenošanā klases, skolotāja un skolēnu mijiedarbības līmenī. Saskaņā ar izglītības standarta garu, piemēram, būtu jārosina ne tikai individuāls darbs, bet arī darbs starpdisciplinārās grupās, lai skolēnos attīstītu prasmi sadarboties, izmantot dažādas zināšanas un uzklausīt atšķirīgus viedokļus, rezultātā tomēr vienojoties par veiksmīgāko uzdevuma risinājumu. Diemžēl šādas pieejas īstenošana Latvijas izglītības sistēmā lielākoties ir pozitīvie paraugi jeb alternatīvie risinājumi, nevis dominējošais mācību procesa elements. Latvijas vispārējās izglītības vidē joprojām izplatītākais mijiedarbības modelis — klases priekšā viena priekšmeta skolotājs, kurš no skolēniem sagaida pareizo atbildi, kas atrasta, izmantojot priekšā uzrakstītu formulu gan burtiskā, gan pārnestā šī vārda nozīmē. Gaužām maz vietas nereti ir atvēlēts atjautības un iztēles izkopšanai izglītības satura apguvē, lai gan tieši to aicina darīt izglītības standarts, kurā noteikts, kas formāli skolotājam ir atļauts un kas — nē.

Lai rosinātu domu apmaiņu par Latvijas skolās notiekošo uz jaunradi un iniciatīvu vērstu indivīdu izglītošanā, tika veikts pētījums par (radošās) domāšanas attīstīšanu Latvijas skolās. Pētījumu atbalstīja ideju grupa Radošuma pils un programma Iespējamā misija, un tas ļāva noskaidrot, kas tiek saprasts ar vārdiem „(radošā) domāšana” Latvijas pamatizglītības kontekstā. Pētījumā arī formulēti priekšlikumi, kā sekmēt šādas izglītības piedāvājumu.

Kritiskā un radošā domāšana

Lai lasītājus nemulsinātu, kāpēc vārds „radošā” vietām tiek likts iekavās, jāpaskaidro, ka Latvijā nav izsmelta debate par piemērotākā jēdziena lietojumu, kam būtu jāraksturo jēgpilns, uz jaunu rezultātu orientēts mācīšanās process. Visizteiktāk šī debate izvēršas, mēģinot nošķirt vai saskatīt līdzības starp jēdzieniem „kritiskā domāšana” un „radošā domāšana”.

Kritiskā domāšana nereti tiek saistīta ar analīzi un kritiku, kamēr radošo domāšanu asociē ar sintēzi un jaunu ideju ģenerēšanu. Kā pētījumā, atsaucoties uz reklāmas jomas pārstāvja teikto, norāda viena no fokusgrupas diskusijas dalībniecēm — Latvijā ir iespējams atrast kaut desmit cilvēkus, kas var precīzi izkritizēt jebkuru reklāmu, bet nevar atrast nevienu, kurš var uztaisīt labu reklāmu. Proti, lai arī cilvēki spēj lieliski analizēt, paliek jautājums, vai viņi ir izglītoti tā, lai spētu piedāvāt svaigus risinājumus, kam būtu vairāk priekšrocību nekā trūkumu.[3]

Atzīme nav primārais

Dogmatiskuma vietā skolēni būtu jāiedrošina uzdot jautājumus, tajā skaitā arī par mācību aktivitāšu jēgu un iegūstamo zināšanu saistību ar reālo dzīvi.

Lai arī vienoties par jēdzienu lietojumu ir nepieciešams, pašlaik tā tomēr nav primārā lieta, par ko šajā valstī jālauž šķēpi izglītības rezultātu uzlabošanai. Daudz būtiskāk ir tas, ka par spīti lietoto jēdzienu dažādībai, pastāv noteikts kopīgs redzējums par skolas lomu, attīstot (radošās) domāšanas prasmes skolēnos. Šis redzējums aicina skolu „neiznīcināt to radošumu, ar ko bērns ierodas skolā”.[4] Proti, dogmatiskuma vietā skolēni būtu jāiedrošina uzdot jautājumus, tajā skaitā arī par mācību aktivitāšu jēgu un iegūstamo zināšanu saistību ar reālo dzīvi. Skolēnam būtu jādod iespējas eksperimentēt, kļūdīties un pašam meklēt risinājumus šīs kļūdas novēršanai. Tas nozīmē uzņemties iniciatīvu un atbildību. Izglītības procesam būtu jārosina bērnu saredzēt, ka pie rezultāta var nonākt dažādu risinājumu ceļā. Jautājums ir, kas mūsu sabiedrībā tiek uzskatīts par labu rezultātu.

Ir aplami atzīmi uzlūkot kā vienīgo objektīvo rādītāju, vērtējot izglītības rezultātu.

Viens no ieteikumiem jēgpilna izglītības procesa sekmēšanai, kas izriet no pētījuma datiem, ir nepieciešamība mainīt izpratni par to, kas ir labs izglītības rezultāts. Šobrīd eksāmenā gūtā atzīme ir tā mēraukla, pēc kuras nosaka, vai skolēns ir sasniedzis labu rezultātu, vai nē. Piekrītot, ka atzīme atspoguļo skolēna zināšanu un prasmju līmeni, tomēr jāuzsver, ka ir aplami uzlūkot to kā vienīgo objektīvo rādītāju, vērtējot izglītības rezultātu. Lai pēc būtības novērtētu izglītības procesa sekmes, jāņem vērā arī tas, ko pats skolēns ir ieguvis izglītības procesā — kādas zināšanas, prasmes, uzdrīkstēšanos, prieku par sasniegto. Šim kvalitatīvajam rezultātam cilvēka dzīvē nozīme ir daudz būtiskāka nekā vienai atzīmei.

Tieši skolēna pieredze izglītības procesā ietekmēs to, vai šis cilvēks spēs piedāvāt un īstenot jaunus risinājumus, skolu beidzot, jeb arī būs vienas „pareizās” atbildes padevīgs kalps ar ierobežotu uzņēmību atbildēt par savu rīcību (vai bezdarbību) un tās sekām. Turklāt jau pats „pareizās” atbildes jautājums nav vienkāršs. Kurš būs tas, kurš pateiks, kāda ir pareizā atbilde? Kāda būs pareizā atbilde jautājumā par jaunas ražotnes būvi un ar to saistīto potenciālā kaitējuma videi un sociālo ietekmi kopumā? Tie būs jautājumi, kas tagadējiem skolēniem būs jārisina dzīvē pēc skolas sola atstāšanas, un šiem risinājumiem būs reālas sekas sabiedrībā. Tāpēc vairs nebūs svarīgi, vai lēmuma pieņēmējs centralizētajā eksāmenā matemātikā savulaik ir saņēmis desmit, septiņi vai pieci. Būtiski būs, vai šis cilvēks prot rēķināt, svērt un apjēgt tā, lai sekmētu iespējamā labākā risinājuma atrašanu un īstenošanu.

Lai gan eksāmenā visiem desmitnieku nebūs, sasniegums būs tas, ka daļa skolēnu vairs neuzlūkos algebru vai ģeometriju kā zobu sāpes.

Lai Latvijas skolu absolventi veidotos par vērtību izprotošiem cilvēkiem, attieksmē pret skolēniem ir jāmaina fokuss no zvaigznīšu izcilnieku skaitīšanas uz skolēnu vidējiem sasniegumiem. Ne visiem skolēniem visos priekšmetos veiksies vienlīdz labi, taču arī Latvijas pieredze liecina, ka „veiksmīgs skolēnam draudzīgāks priekšmeta pasniegšanas process vainagojas ar labu rezultātu”.[5] Lai gan eksāmenā visiem desmitnieku nebūs, sasniegums būs tas, ka daļa skolēnu vairs neuzlūkos algebru vai ģeometriju kā zobu sāpes no kā turēties pa gabalu, bet gan uzdrošināsies šos uzdevumus risināt, gūstot sekmīgas atzīmes.

Ne džungļi, bet saspēles laukums

Nepieciešams, lai skola mainās no vides ar džungļu likumiem uz vidi, kur notiek saspēle ar kopīgu mērķi.

Pētījums par (radošās) domāšanas attīstīšanu Latvijas skolās piedāvā redzējumu, ka ikviens var iemācīties būt radošs — jaunas idejas piedāvāt un pieņemt spējīgs indivīds. Lai tas piepildītos, nepieciešams, lai skola mainās no vides ar džungļu likumiem (stiprākais uzvar!) uz vidi, kur notiek saspēle ar kopīgu mērķi. Skolai jābūt tai videi, kas bērnus saista emocionāli pozitīvi. Ir nepieciešams, lai bērni skolas darbam saskatītu jēgu un saprastu, kā tas, ko viņi apgūst, ietekmē un veido reālo pasauli. Tāpēc skolas vadībai, skolotājiem un kopienai, kuras daļa ir šī skola, jārod vīzija, kas nostiprina izpratni par skolas darbības mērķiem, kuri ir plašāki nekā tikai pastāvēšana tāpēc, ka likums to prasa un ir saņemta pašvaldības dotācija.

Ir jāpalīdz skolai veidoties par tādu vidi, kur katram ir iespēja pilnveidoties. Tas attiecas arī uz skolotājiem un skolu vadību. Ir nepieciešams atbalsta ietvars skolotājiem un skolu direktoriem, lai rosinātu sadarbību arī viņu vidū ar mērķi uzlabot izglītības procesu un līdz ar to arī rezultātu. Viņi ir jāiedrošina atrast jaunas, veiksmīgas pieejas darbā ar skolēniem.

Jāmainās attiecībām kā klasē, tā skolā, izglītības sistēmā un sabiedrībā no nostājas „es un viņi” uz „mēs”. Galu galā mēs visi esam šajā laivā. Tehniski izsakoties, skola ir viens no galvenajiem indivīdu socializācijas mehānismiem. Tiek sagaidīts, ka tā labos vecāku kļūdas un vairos jau gūtos panākumus audzināšanā, veidojot tādu sabiedrību, kur katrs no mums var justies droši un īstenot savus sapņus un radošumu.

_________________________

[1] Piemēram: Claxton, G., & Lucas, B. (2007). The creative thinking plan: How to generate ideas and solve problems in your work and life. London: BBC Books.

[2] MK noteikumi Nr. 1027 (Spēkā ar 23.12. 2006). Noteikumi par valsts standartu pamatizglītībā un pamatizglītības mācību priekšmetu standartiem. Latvijas Vēstnesis, 22.12.2006. Šeit ietverti noteikumos ietvertie “Izglītības jomās ietvertie izglītošanas aspekti un to vispārīgais saturs”, http://www.likumi.lv/doc.php?id=150407&from=off (Avots izmantots 2.11.2009).

[3] Kaša, R. (2009). (Radošās) domāšanas prasmes Latvijas skolās. Rīga: Iespējamā misija, Radošuma pils, 7. lpp.

[4] Ibid, 9. lpp.

[5] Ibid, 12.lpp.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!