Foto: Bjørn Molstad
Sociālā joma nav labākais avots budžeta deficīta segšanai. Pastāv risks, ka finanšu un tai sekojošajai ekonomikas krīzei, sekos sociālā krīze.
Ar salīdzinošu atvieglojumu tika uzņemta ziņa, ka Saeima apstiprinājusi valdības sagatavotos budžeta grozījumus, un nepamet sajūta, ka lielākais darbs tiek uzskatīts par paveiktu. Šībrīža ugunsgrēks ir nodzēsts, Eiropas Komisija un Starptautiskais Valūtas fonds ir ar mieru piešķirt Latvijai nākamo aizdevuma daļu.
Tīri matemātiski budžeta vienādojumam ir nepieciešamais atrisinājums. Tomēr pieņemtā budžeta kontekstā manuprāt ir vismaz trīs jautājumi, kas liek būt uzmanīgiem:
Pirmkārt, kā tiks ieviesti budžeta samazinājumi? Samazinājums uz papīra un aprēķinos vēl nenozīmē, ka šos samazinājumus patiešām būs iespējams ieviest. Vai nonākot līdz reālajiem izdevumiem, nesekos amatpersonu atkāpšanās ar paziņojumu, ka, atvainojiet, ar tik nelielu budžetu nav iespējams strādāt?
Otrkārt, kur radīsies ekonomikas izaugsme nākotnē? Pārlieku lielai paļāvībai uz to, ka ekonomikas attīstības scenārijs pats no sevis ieņems V formu[ 1 ] un ka pašlaik Latvija atrodas viszemākajā punktā, gluži vienkārši nav pamata.
Treškārt, vai ir izvērtēta pieņemto likumdošanas izmaiņu ietekme? Ar nedrošību tiek gaidīts 1. jūlijs, kad jāstājas spēkā daļai no pieņemtajām izmaiņām. Kādas būs nekavējošās un kādas ilgermiņa sekas – plānotājiem bija pārāk maz laika novērtēt, tādēļ pieņemtās izmaiņas vairāk līdzinās eksperimentam nevis pārdomātiem un izsvērtiem soļiem.
Makro eksperimenti
Šībrīža ekonomikas vadību un ar to saistīto budžeta sastādīšanu raksturo sistēmiskās domāšanas un ilgtermiņa perspektīvas trūkums.
Divus un trīs gadus atpakaļ ekonomisti un eksperti brīdināja, ka tik straujš ekonomikas pieaugums nav ilgermiņā uzturams, brīdināja, par augstu inflāciju, brīdināja par kreditēšanas pārlieku lielo apjomu un iespējamām sekām. Daļa izteikto viedokļu nebija tikai hipotēzes, bet tika pamatoti ar ekonomisko teoriju un tika iegūti makroekonomikas modelēšanas rezultātā. Šie padomi, diemžēl, netika ņemti vērā un valsti “negaidīti” pārsteidza krīze. Kas bijis, pagājis. Bet varbūt šis ir labs brīdis, lai sāktu ieklausīties ekspertu teiktajā un sāktu ieviest uz analīzi balstītus lēmumus.
Ieviešot izmaiņas likumdošanā (gan nodokļu, gan jebkādu citu regulējumu) ir jānovērtē šo izmaiņu ietekmi uz ekonomiku un sociālo sistēmu. Šobrīd nav veikti nekādi aprēķini, kādu ietekmi pieņemtie lēmumi atstās uz nabadzību valstī. Kādā mērā tiks veicināta nereģistrētā nodarbinātība. Vai lēmumi ir tādā mērā izsvērti, ka pilsoņi un biznesi nevērsīsies un nemeklēs savu tiesību aizsardzību, piemēram, Satversmes tiesā, pamatojoties uz ‘tiesiskās paļāvības principu’ un tamlīdzīgām normām?
Valsts pārvaldes lielums
Starp Eiropas Savienības valstīm Latvijā ir piektā lielākā valsts pārvalde attiecībā pret iedzīvotāju skaitu (skat. 1. attēlu) – 3.8%. Saraksta sākumgalā atrodas Luksemburga (5.1%) un Beļģija (4.1%), kur, kā zināms, atrodas ES institūcijas, tātad augstais nodarbināto skaits šajā sektorā ir pašsaprotams. Francija un Kipra arī apsteidz Latviju, tomēr, šķiet, varētu nebūt labākie piemēri pārvaldes efektivitātes ziņā. Vidēji ES valstīs valsts pārvaldē ir nodarbināti 2.9% no iedzīvotājiem, tātad Latvijas 3.8% rosina izdarīt vienu no secinājumiem: (1) vai nu valsts pārvalde Latvijā ir pārlieku uzpūsta un neefektīva, (2) vai tā ir tik sarežģīta, ka tās administrēšanai ir nepieciešami vairāk resursu kā citām valstīm. Šķiet, atbilde varētu būt abos seciājumos.
1. attēls. Nodarbināto skaits valsts pārvaldes, aizsardzības un obligātās sociālās apdrošināšanas sektorā ES valstīs 2008. gadā, % no iedzīvotāju skaita
Avots: EUROSTAT
Kopš 2003. gada, kad valsts pārvaldes, aizsardzības un obligātās sociālās aizsardzības sektorā strādāja 63 tūkstoši cilvēku, tas ir pieaudzis par aptuveni 40% sasniedzot 87 tūkstošus nodarbināto 2008. gadā. Saskaņā ar valdības ziņojumu par paveikto 100 pirmajās dienās, no darba valsts pārvaldes sektorā 2009. gada pirmajā pusē atbrīvoti pieci ar pusi tūkstoši cilvēku. Kaut tas šķiet liels skaitlis, uz 87 tūkstošu fona tas ir vien seši procenti. Tātad šajā jomā iespējama daudz būtiskāka optimizācija un taupība.
Pārlieku liela sadrumstalotība
Latviešu teiciens “Labāk pirmais ciemā, nekā otrais Romā” arī politikā un ekonomikā izpaužas visā pilnībā. Kā gan citādi skaidrojama Latvijas nupat pabeigtā novadu reforma, kad no 500 pašvaldībām nonāca līdz 109 novadiem, kur vairākos nav par 3000 iedzīvotāji. Pēc Vācijas pašvaldību skalas (kas šajā gadījumā ir tikai piemērs) Latvijas teritorija varētu tikt sadalīta vien 4 vēsturiskajos novados plus Rīga. Mazo skoliņu skaits, kur ir problēmas noformēt pirmo klasi, jo 7 gadu vecumā apkārtnē ir tikai divi bērni. Skolēnu – pedagogu skaita attiecība turpina samazināties, īpaši lauku novados, kas ir tiešas demogrāfisko izmaiņu sekas. 60 augstkolas Latvijā uz 2.3 miljoniem iedzīvotāju. Neskaitāmo politisko partiju un apvienību skaits. Ministriju skaits. Aģentūru skaits. Viscaur skaits ir pārāk liels un apjoms – pārāk mazs. Latvija jebkurā skalā ir pārāk maza, lai mēs varētu atļauties tādu sadrumstalotību. Tātad struktūras izmaiņas ir vienīgā izeja.
Samazinājums vs. pieaugums
Pieņemtais 2009. gada budžets raksturojams ar vienu vārdu “samazināt”, bet jebkurā budžetā ir divas – ieņēmumu un izdevumu – daļas. Reāls pieaugums ienākumu daļā ir sasniedzams tikai sasniedzot pieaugumu ekonomikā, galvenokārt caur ražošanu. Pretējā gadījumā, palielinot nodokļu slogu un citu maksājumu veidā izņemot naudu no iedzīvotājiem un uzņēmumiem, ekonomika tiek bremzēta, pārdalot tos pašus šauros naudas resursus, bet neatstājot iespējas investīcijām un kā jauna radīšanai. Tātad faktiski ieviestās budžeta izmaiņas ir pro-cikliskas un fiskālā politika, kam pēc teorijas būtu jādarbojas pretēji ekonomikas ciklam, pašlaik to pastiprina.
Tādējādi ir jāpārstāj domāt tikai par budžeta samazinājumiem, bet gluži pretēji – jāmeklē visas iespējas, kas stimulēs ekonomikas izaugsmi. Tātad jāveicina investīcijas jomās, kas nodrošinās vērtības radīšanu, ražošanu. Piemēram, ir pierādīts, ka platjoslas interneta piekļuves nodrošināšana būtiski palielina produktivitāti un ekonomikas izaugsmi. Jāatvieglo iespējas saņemt resursus tur, kur tie ir pieejami – ES fondi, piemēram, un jāvienkāršo birokrāriskais slogs uzņēmumiem, kas joprojām ražo un nodrošina darba vietas.
“Aizņemies apdomīgi!”
Vai nav tā, ka valsts aizņemas patēriņam, tātad faktiski atkārto to pašu kļūdu, ko pēdējos gados kreditēšanas buma laikā darīja mājsaimniecības, tikai šoreiz valstiskā līmenī? Nav skaidrs, kurā budžeta pozīcijā valdība plāno ienākumus turpmākajos gados, kad būs jāsāk SVF kredīta atdošana.
Pastāv risks, ka finanšu un tai sekojošajai ekonomikas krīzei, sekos sociālā krīze, ko izraisa bezdarbs, nabadzības pieaugums, nepietiekama piekļuve veselības pakalpojumiem, izglītībai, un noved pie kriminālās situācijas pasliktināšanās, spriedzes sabiedrībā. Tātad sociālā joma nav labākais avots budžeta deficīta segšanai, jo vairāk ņemot vērā sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta pārpalikumu un uzkrājumu, kas izveidojies līdz 2009. gadam.