Raksts

Kā samazināt budžeta izdevumus?


Datums:
02. septembris, 2009


Autori

Vjačeslavs Dombrovskis


Daudzi teiktu:„Kam vēl?”. Samazināt algas skolotājiem un ārstiem, turpināt štatu samazināšanu utt.? Pensijas? Nē, nē un vēlreiz nē. Tālāka budžeta samazināšana ir iespējama un to var izdarīt citos, mazāk sāpīgos veidos. Problēma ir tajā, ka lielākoties sociālo vajadzību izdevumi tiek apspriesti pievēršoties tikai trim aspektiem: (I) algu samazināšana valsts sektorā; (II) darbinieku atlaišana; (III) un tā saucamā „strukturālā reforma”. Pirmie divi varianti iespējams ir iztirzāti visvairāk. Savukārt, mani vienmēr ir mākušas šaubas par strukturālo reformu iespējamību tik īsā laikā. Bet ir vēl viens budžeta aspekts, kas ir ticis ignorēts. Es runāju par publiskajiem iepirkumiem.

Publisko iepirkumu apjoms ir milzīgs, ja es nemaldos – aptuveni 17% no IKP. Valsts daudz iepērk no privātajiem piegādātājiem, sākot ar tualetes papīru un beidzot ar „Gaismas Pili”. „Nu un?”, jūs iespējams jautāsiet. Nu, lieta tāda, ka valdība, visticamāk, par visu to maksā pagājušā gada cenas. Un tie, kas šaubās par ierēdņu godīgumu, arī pateiks, ka vairāku publisko iepirkumu cenas ir uzpūstas, jo sevī ietver „kukuli”.. Ceļš, kuru Latvijas valdība ir izvēlējušies, lai tiktu ārā no krīzes, var tikt saukts par „iekšējo devalvāciju”. Tas nozīmē, ka ar tirgus mehānisma palīdzību ir jāsamazina darba algas un cenas. Darba algu samazinājums notiek pateicoties tiem 200 000 bezdarbnieku. Tas rada spiedienu uz cenu līmeni, kā rezultātā rodas deflācija. Un tas varētu būt risinājums budžeta deficīta problēmai.

Tātad, valdībai vajadzētu ANULĒT VISUS PUBLISKOS IEPIRKUMUS, atsaucoties uz force majeure klauzulu.

No interneta enciklopēdijas Wikipedia:

Force Majeure (French for “superior force”), also known as cas fortuit (French) or casus fortuitus (Latin), is a common clause in contracts which essentially frees both parties from liability or obligation when an extraordinary event or circumstance beyond the control of the parties, such as a war, strike, riot, crime, or an event described by the legal term “act of God” (e.g., flooding, earthquake, volcano), prevents one or both parties from fulfilling their obligations under the contract.

Šī valsts virzās uz to, ka iespējams tiks piedzīvots lielākais IKP kritums miera laikos. Manā skatījumā tas atbilst „extraordinary event” definīcijai. Tātad, pirmais: anulēt visus publisko iepirkumu līgumus. Otrais, esošajiem piegādātājiem piedāvāt pārslēgt līgumu, kas ietver visus tos pašus nosacījumus, bet ar vienu izņēmumu – teiksim par 20% zemāka cena. Gadījumā, ja piegādātājs nepiekristu šim nosacījumam, šis pats piedāvājums nekavējoties tiktu piedāvāts pārējiem piemērotajiem piegādātājiem cenu aptaujas veidā. Ņemot vērā to, cik nopietna ir lejupslīde, nedomāju, ka būtu daudz tādu piegādātāju, kas ielaistos strīdos. Ievērojiet, ka mēs runājam par potenciāli milzīgu ietaupījumu, kas sastādītu 3.4 % no IKP.

Pamatā, tas, ko vēlos teikt, ir, ka valsts sektoram ir jāizmanto deflācijas process savās interesēs. Ir viegli pārbaudīt to, vai kļūdos, izmantojot vienkāršu metodoloģiju. Sameklējiet dažus kompetentus un uzticamus cilvēkus. Tad ļaujiet viņiem pēc nejaušības principa izvēlēties relatīvi nelielu noslēgto publisko iepirkumu skaitu no katras ministrijas. Tālāk lieciet veikt diskrētu cenu aptauju katram no līgumiem pa telefonu. Salīdziniet iegūtās cenas ar tām, kas minētas valdības līgumos. Esmu pārliecināts, ka mēs redzētu milzīgu atšķirību.

Es paredzu trīs veidu opozīcijas šim piedāvājumam. Pirmā nāks no juristiem, kas noteikti norādīs, ka viss nav tik vienkārši ar force majeure klauzuli, un iespējams, viņiem būs taisnība. Juridiskie riski pastāv un tie nav nenozīmīgi. Tas, cik pievilcīgs liktos šis risinājums, būtu atkarīgs no publisko iepirkumu līgumu rūpīgas analīzes un sagaidītās nākotnes atbildības rezultatīva novērtējuma. Lai nu kā, ļoti iespējams, ka tiesu izmaksas vairs nebūtu tik lielas pateicoties diviem faktoriem. Pirmkārt, es domāju, ka vairāki piegādātāji tomēr pieņemtu piedāvājumu pārslegt līgumu un tādējādi zaudētu savas tiesības griezties tiesā. Otrkārt, pat ja tiesa nonāktu pie slēdziena, ka šāda rīcība ir nelikumīga un valdība par to ir materiāli atbildīga, tas tik un tā viņiem prasītu vairākus gadus, lai to visu atšķetinātu. Un kas zina, varbūt jurisprudences pētnieki pavadītu nākošos desmit gadus par visu šo rakstot disertācijas! Bet pieņemsim, ka tiesa pēc, teiksim, pieciem gadiem, tomēr pieņemtu lēmumu par labu piegādātājiem, kas nozīmētu, ka valstij jāatlīdzina zaudējumi piegādātājiem. Rēķinot zaudējumus, tiesas, visticamāk, piemērotu procentu likmes, kuras būtu ievērojami zemākas nekā šodienas procentu likmes, par kurām valdība var aizņemties naudu Tad ar ko tas atšķirtos no SVF paņemtā aizņēmuma?

Otrkārt, es sagaidu opozīciju no daudziem politiķiem, jo iespējams, vairāki valsts iepirkumi ir izdalīti „savu cilvēku lokā”. Tāds lēmums nozīmētu, ka politiķiem ir jāpārkāpj saistību izpilde attiecībā pret saviem atbalstītājiem privātajā sektorā. Saprotams, ka cilvēkiem ar plašiem sakariem, kuri gūst labumu no publiskajiem iepirkumiem, tas īsti nepatiktu.

Treškārt, daži cilvēki varētu secināt, ka šāds solis ir līdzīgs „iekšējam defoltam”. Tā iespējams arī ir. Un tomēr, ar ko tad tas atšķiras no ”iekšējā defolta” pret pensionāriem, skolotājiem un ārstiem? Viss ir atkarīgs no tā, kuru no sabiedrības daļas politiķi izvēlas ‘apdalīt’. Tie būs pensionāri vai arī ‘politiski saistīti’ uzņēmēji?

Ārkārtējas situācijas prasa ārkārtējus risinājumus. Šis ir viens šāds risinājums.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!