Foto: John

Valsts sektoram vajadzētu aizliegt iesaistīties jebkādās darīšanās ar ārzonu firmām, tādējādi ofšoriem nevarētu piederēt daļas valsts “stratēģiskajos uzņēmumos” un ārzonu firmām piederošie uzņēmumi nevarētu saņemt valsts pasūtījumus.

Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) informatīvo ziņojumu par Latvijā strādājošo ārzonu uzņēmumu tiesiskā regulējuma uzlabošanu tiešām ir vērts izlasīt. Ļoti pamācoši. Ja Latvijā kādreiz tiks publicēta krāpnieku rokasgrāmata, tas būtu lielisks materiāls nodaļai „Par ārzonās reģistrēto uzņēmumu (ofšoru) priekšrocībām, darbojoties Latvijas Republikā”. Galvenās tēzes ir sekojošas. Pirmā — ofšoru īpašnieki Latvijā var mierīgi nemaksāt nodokļus, bet nekāda administratīvā atbildība par to praktiski viņiem piemērota netiek. Un otrā — ārzonās reģistrēto uzņēmumu var dažādi izmantot korupcijas nolūkos, kā arī ar to palīdzību var veikt citas pretlikumīgas darbības, jo KNAB (un pārējie dienesti) nevar noteikt „patieso labuma guvēju”, līdz ar to kriminālizmeklēšana par ofšoriem un to īpašniekiem ir ļoti sarežģīta.

Nav motivācijas slēgt līgumus

Visticamāk, vairākumam juristu un uzņēmēju tas nav nekāds jaunums. Tomēr es, izlasot KNAB ziņojumu, brīnos, piemēram, kāpēc tomēr ofšoru Latvijā ir samērā maz? Aprakstot ārzonas firmu pasakainās priekšrocības, KNAB piedāvā, ko šajā lietā varētu izdarīt. Daži no priekšlikumiem ir no „pilnveidošanas” sērijas, kuriem es varu tikai viennozīmīgi piekrist. Ja likumdošanu ir iespējams „pilnveidot”, tad, protams, kāpēc gan to nedarīt? Tomēr divi priekšlikumi ir diezgan interesanti. Konkrēti — KNAB piedāvā, pirmkārt, pieprasīt informāciju par patiesajiem ārzonu firmu īpašniekiem juridisko personu reģistrācijas procesā un, otrkārt, slēgt starptautiskus līgumus ar ofšoru valstīm par informācijas apmaiņu, kas ļautu noteikt patiesos „labuma guvējus”. Gribētu uzdot dažus jautājumus. Pārdomām.

Sākšu ar starptautiskajiem līgumiem. Pirmkārt, ir loģiski, ka “ārzonu valstis” gūst ekonomisku labumu no tā, ka tās ir ārzonu uzņēmumu centri. Domāju, šo valstu valdības arī saprot, ka informācijas apmaiņa ar citām valstīm samazinās to pievilcību cilvēkiem, kuri meklē konfidencialitāti. Tā taču var zaudēt ienesīgo biznesu! No augšminētā izriet, ka ofšoru valstu valdībām, visticamāk, nav īpašas motivācijas slēgt līgumus par informācijas apmaiņu ar, piemēram, Latviju. Otrkārt, izskatās, ka efektīvu līgumu noslēgt ir grūti. Ziņojumā ir minēts piemērs, kad līgums it kā ir, bet tā otra valsts informāciju tomēr nedod, izņemot kādus retus gadījumus. Runa ir par ASV, kur Delaveras pavalsts ir plaši pazīstama ārzona. Treškārt, lai šāda stratēģija būtu veiksmīga, efektīvi līgumi jāslēdz ar visām ārzonas valstīm. Ja līgums netiks noslēgs kaut ar vienu “ārzonas valsti”, piemēram, Delaveru, skaidrs, ka visi konfidencialitātes meklētāji reģistrēs uzņēmumus tieši tur. Ņemot vērā minēto, var secināt, ka šādu līgumu noslēgšanai ir nepieciešamas tiešām milzīgas pūles.

Izziņa no Kaimanu salām?

Tagad par reģistrēšanu. Ja kāda ārzonas firma vēlas kļūt par kāda Latvijas uzņēmuma kapitāldaļu turētāju, Uzņēmumu reģistrs (UR), protams, var šo firmu nereģistrēt komercreģistrā, pirms nav saņēmis izziņu par patiesajiem ofšora īpašniekiem. Taču te mēs atgriežamies pie argumenta, kurš parādījās iepriekšējā sadaļā. Es nedomāju, ka kāda ofšora valsts izsniegtu šādu izziņu. UR gan varētu pieprasīt informāciju no personas, kura iesniedz reģistrēšanas dokumentus, tomēr tas var nebūt iespējams gadījumos, ja ārzonas kompānija pieder vēl kādai ārzonas kompānijai citā ārzonā utt. Tad būs nepieciešams savākt vairākas izziņas no vairākām ārzonām.

Var iedomāties arī sekojošu situāciju — ofšora pārstāvis apgalvo, kā īstais firmas īpašnieks ir, piemēram, kāds Vasilijs Pupkins. Kā UR varēs pārliecināties, ka īstais labuma guvējs ir tieši Vasilijs Pupkins? Pieprasot izziņu no attiecīgās valsts, kur reģistrēta ārzonas firma? Dažās valstīs nemaz nav publiska reģistra, kurā iespējams iegūt informāciju par patieso labuma guvēju, bet gan var uzzināt tikai par ārzonas kompānijas dibinātājiem un direktoriem. Un kas notiks, ja ofšora īpašnieks mainīsies? No Kaimanu salām nosūtīs paziņojumu? Pagaidām šim jautājumam neredzu risinājumu.

Protams, kritizēt un norādīt uz vājajām vietām ir samērā viegli. Kopumā diskusija par ofšoriem un KNAB ziņojums kā šīs diskusijas iespējamais katalizators ir visai apsveicams. Tomēr es vēlētos izvirzīt kautrīgu priekšlikumu, kuru citi varētu kritizēt — lai Valsts ieņēmumu dienests domā, kā cīnīties ar izvairīšanos no nodokļu maksāšanas! Skaidrs, ka KNAB galva sāp galvenokārt tāpēc, ka korupcijas lietu izmeklēšanas kontekstā nav iespējams noteikt aiz ofšoriem stāvošo patieso „labuma guvēju”. Piemēri nemaz tālu nav jāmeklē. Pavisam vienkāršojot, var iedomāties situāciju, kad kāds valsts ierēdnis piešķir dāsnu valsts pasūtījumu uzņēmumam, kurš viņam pašam pieder caur kādu ofšoru, un neviens neko nevar pierādīt.

Ir pilnīgi skaidrs, ka publiskajā sektorā jābūt pilnīgai caurskatāmībai. Vai no tā neizriet, ka vajadzētu izvērtēt iespēju valsts sektoram aizliegt iesaistīties jebkādās darīšanās ar ārzonu firmām? Tādējādi ofšoriem nevarētu piederēt daļas valsts “stratēģiskajos uzņēmumos”, ārzonu firmām piederošie uzņēmumi nevarētu saņemt valsts pasūtījumus, piedalīties valsts rīkotajās izsolēs u.t.t.. Varbūt no starptautisko tiesību viedokļa šāds aizliegums nav iespējams, bet ceru, ka tas kalpos turpmākai diskusijai par ofšoru lomu Latvijā.